Ir ierasts, ka par laikus neapmaksātu rēķinu mūs informē roboti, tāpat daudzos uzņēmumos atbildes uz jautājumiem sniedz nevis klientu konsultanti, bet čatboti. Mākslīgā intelekta pielietojums gājis vēl soli tālāk, piedāvājot radīt īpašu čatbota veidu – ''dedbotu''.
''Dedboti'' ir personalizēti čatboti, kas radīti tā, lai sarunātos tādā manierē, kādā sarunājās jau miris cilvēks, taču tā nav aizgājēja digitālā versija, uzsvēra Ņikitenko:
“To noteikti nedrīkst un nevajadzētu uztvert par cilvēka digitālu versiju, nekādā gadījumā.
Tam nav ne apziņas, ne attiecīgās personības, nekā tamlīdzīga no cilvēcīgām īpašībām. Tas ir tiešām sarunu robots vai tērzēšanas robots, programmatūra, kas ņem vērā cilvēka izteiksmes veidus un formas.”
''Dedbotus'' rada, ņemot vērā mirušā cilvēka dzīves laikā, piemēram, rakstītās īsziņas vai ierakstus "Facebook" profilā, no kuriem izriet specifiski izteicieni, cilvēka runas raksturs, lietotie saīsinājumi, vārdu secība teikumā un tamlīdzīgi, taču šāds robots nekad nedrīkst runāt miruša cilvēka vārdā, viņš skaidroja.
''Dedbotu'' tehnoloģijas iet līdzi čatbotu tehnoloģijām, tāpēc tās ir diezgan labi attīstītas, piemēram, piedāvājot iespēju sarunāties ne tikai rakstiski, bet arī mutiski. Joprojām gan ir daudz problēmu, kurām pašreizējās iespējas nepiedāvā risinājumus.
“Tas, kas varbūt ir mazliet sarežģītāk, ir – ko tad tā mākslīgā sistēma darīs līdz šim nepieredzētos apstākļos? Kā tiks panākta emocionāla līmeņa atbilstība ar kādreiz dzīvu esošo runātāju? Tas ir mazliet izaicinošāk, un tas nozīmē, ka ir nepieciešams kas vairāk par teksta analīzi,” norādīja Ņikitenko.
Turklāt čatboti ir mūžīgi, tāpēc tiek regulāri mācīti, lai cilvēks ar tiem spētu sazināties aktuālo notikumu kontekstā, taču neatbildēts ir jautājums, kā tas notiek miruša cilvēka gadījumā? Mēs nevaram paredzēt, kā, gadiem ejot, būtu mainījies un uz aktuālajiem notikumiem reaģējis kāds, kas jau ir miris, vērtēja profesors.
Sociālantropoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes pētniece un Vīnes Universitātes doktorante Anna Žabicka sprieda, ka arī šobrīd aizgājēji turpina piedalīties palikušo dzīvēs caur atmiņām, pieminēšanu un dažādām tradīcijām.
Mūsu pašu kultūrā tiek svinēti kapusvētki, Meksikā svin mirušo dienu, bet Malagasī kultūrā Madagaskarā ik pēc pieciem gadiem ir pieņemts pat izrakt apbedīto aizgājēju kaulus un ietīt tos jaunos audeklos, tādējādi norādot, ka palikušie viņus aizvien vēl atceras.
Tāpēc ''dedbota'' tapšana rada jautājumus par to, kā tas varētu veidot un pārveidot radinieku attiecības un sērošanas kultūru kopumā.
“Visi [rituāli] lielākoties ir vērsti uz to, ka gan sabiedrībai, gan indivīdiem, kas ir bijuši tuvi šim mirušajam cilvēkam, ir jāpielāgojas jaunajai dzīvei bez šī cilvēka. Tas nenozīmē aizmirst, tas nozīmē turpināt atcerēties, bet pielāgojoties dzīvei bez aizgājēja,” viņa skaidroja.
Joprojām neatbildēti ir arī ētiskie jautājumi par to, kāda atļauja vai vienošanās ''dedbota'' izveidei būtu nepieciešama gan no cilvēka, kuram tas pēc nāves tiks radīts, gan no viņa radiniekiem.
Pat ja cilvēks pirms nāves sniegtu piekrišanu ''dedbota'' izveidei, neviens nevar paredzēt, cik daudz no sarunām un notiekošā aizgājējs būtu atļāvis.
Ņikitenko skaidroja, ka šobrīd ''dedbotu'' izveidei īsti regulējumu nav, jo to izstrādi traucē gan ētiskie, gan juridiskie aspekti. Piemēram, ir jārēķinās, ka sarunu roboti ir mūžīgi, turklāt var negatīvi ietekmēt palicējus, piemēram, neizprotot sarunas kontekstu, aicinot uz kādām paškaitnieciskām darbībām. Nav skaidrs, kurš tādā gadījumā uzņemtos atbildību par sekām.
Turklāt jebkurai sarunai un cilvēku savstarpējai komunikācijai ir konteksts. Profesors apšaubīja, vai cilvēka attiecību kontekstu ir reāli izprast no īsziņām, pat ja to ir daudz.