Dins Rejs Kuncs piedzima 1945. gada 9. jūlijā Everetas pilsētiņā (Pensilvānijas štatā), kā saka, nelabvēlīgā ģimenē. Viņa tētuks Rejs bija īsts monstrs. Nevērtīgs sliņķis, kašķīgs un no darba izvairīgs, Rejs Kuncs pēc dabas absolūti nespēja noturēties nevienā darbā. Turklāt, viņš bija spēļu atkarīgais un ne reizi vien viņu apcietināja par kautiņiem. Savas neveiksmes Kuncs-vecākais bagātīgi slīcināja alkoholā, pavadot vakarus bāros un pārnācis mājās, sakrāto niknumu izgāžot uz saviem tuvākajiem – sievu Florensu un dēlu. Māte ziedoja sevi sava vienīgā dēla labā, tāpēc lielākā daļa no sitieniem un apņirgšanas tika viņai, taču arī Dinu pastāvīgi kratīja drebuļi, jo tēvs nepalaida garām nevienu gadījumu, kad varēja iesist arī puisēnam.
Kuncam uz visu dzīvi palika baigas atmiņas par lipīgu baiļu nospiedošo atmosfēru, kurā pagāja viņa bērnība. Bija dienas, kad Dins pat gulēja pusnomodā, jo baidījās, ka naktī tēvs ievelsies viņa istabā, lai nosistu pavisam – to Rejs ne reizi vien dēlam bija apsolījis. Vispār tas bija tāds vēl laiks, kaut arī vēlāk tieši šīs smagās atmiņas palīdzēja Kuncam piesātināt savas grāmatas ar patiesām šausmām.
Dina bērnības lielākā daļa pagāja mazā Pensilvānijas pilsētiņā Bedfordā – tipiskā amerikāņu “smoltaunā” ar četriem tūkstošiem iedzīvotāju. Tieši tādās pilsētiņās, ja tic Kunca un tā paša Kinga grāmatām aiz, no skata klusu mietpilsoņu mājiņu durvīm notiek daudzas šausmas... Mājas vardarbībā cietušie bērni parasti iet pa vienu no diviem ceļiem. Vai nu izgāž sakrāto apvainojumu uz apkārtējo pasauli, kļūstot agresīvi, nevaldāmi huligāni, vai arī ieraujas sevī, mēģinot atgūt līdzsvaru kaut kādās nomierinošās nodarbēs. Dins Kuncs devās pa otro ceļu – viņš auga kā kluss, kautrīgs zēns, kas vakaros sēdēja savā istabā un zīmēja komiksus, kurus pēc tam pārdeva vienaudžiem par dažiem centiem. Stāsti bija interesanti un tos labprāt pirka. Nebija brīnums, ka rakstnieka karjera jaunajam fantazētājam bija ilgotais sapnis jau no agras bērnības.
Par rakstnieku Kuncs kļuva lielā mērā pateicoties divām viņam vistuvākajām sievietēm. Ar īpašu siltumu viņš atceras savu agri mirušo māmiņu, kura atdeva visus spēkus, lai palīdzētu dēlam nostāties uz kājām, un visādi viņu atbalstīja. Vēl lielāku lomu Dina liktenī (par to tālāk) spēlēja viņa sieva Gerda Enna Kera, ar kuru Dins iepazinās Šipenburgas koledžā. Mācību laikā tur Dins jau rakstīja stāstus un ar panākumiem startēja literatūras konkursos. Pats prestižākais no tiem, žurnālā Atlantic Monthly, ko Kuncs uzvarēja ar stāstu “Kaķēni”.
Cerību fantomi.
Pēc koledžas, apprecējis Gerdu, Kuncs sāk pasniegt skolā angļu valodu – vēl viena paralēle ar Kingu. Gerda strādāja nelielā finanšu kompānijā un, ticot vīra talantam, izteica viņam visai interesantu priekšlikumu: viņa piecus gadus uzturēs ģimeni, dodot Dinam brīvu laiku rakstīšanai, nedomājot par naudas pelnīšanu. Ja pa šo laiku Kuncs gūs panākumus, tad tieši literatūra kļūs par viņa galveno nodarbošanos, ja pieci gadi rakstniecības jomā paies pa tukšo, tad Dinam vajadzēs uz visiem laikiem pamest spalvu un atrast sev citu darbu. Gerda izsprieda pareizi – jau šo piecu gadu laikā Kuncs pārdeva trīs romānus un pusotru desmitu garstāstu.
Lai gan patiesībā Kunca debijas romāns “Zvaigžņu meklējumi”, kas iznāca 1968. gadā, par sensāciju nekļuva – tā bija labi uzrakstīta “kosmiskā opera”, ne vairāk. Sākumā Kuncs strādāja tieši zinātniskās fantastikas žanrā, taču lielus panākumus tā viņam neatnesa, tomēr ļāva papildināt ģimenes budžetu ar zināmu skaitu dolāru un viņš iemanījās rakstniecībā. Vēloties padarīt savu daiļradi dažādāku un vairāk nopelnīt, pēc sava literārā aģenta ieteikuma, viņš aktīvi publicējās ar dažādiem pseidonīmiem, gada laikā izdodot sešus-astoņus romānus dažādos žanros. K. R. Dvaiers, Diāna Dvaiere, Braians Kofijs, Entonijs Norts, Džons Hils, Ārons Vulfs, D\evids Ekstons, Lī Nikolss, Ovens Vests, Ričards Peidžs...Ne viens no šiem Kunca literārajiem kloniem neieguva īstu slavu, toties palīdzēja Dinam, nezaudējot savu rakstnieka reputāciju, nesāpīgi pārslēgties no viena žanra uz otru, jo izdevēji uzskata, ka autoru, kas bieži maina grāmatu tēmas, pastāvīgie lasītāji nemīl. Bet tā Kuncs zem dažādiem vārdiem rakstīja “lavburgerus”, tehnotrillerus, mistiku, detektīvus un zinātnisko fantastiku. Ar savu īsto vārdu viņš pakāpeniski pārslēdzās uz šausmu literatūru. Lai gan, patiesību sakot, īstas šausmas Kuncs nav sacerējis. Praktiski visas viņa pazīstamākās grāmatas ir trīs “šausmīgās” literatūras stūrakmeņu: horora, trillera un saspensa hibrīdi.
Lūzuma periods Kunca karjerā bija 1970. - 80. gadu robeža, kad trīs romāni pēc kārtas: “Atslēgas uz pusnakti”, “Šausmu māja” un “Čaukstoņa” tika laisti klajā miljons eksemplāros katrs (“Čaukstoņa” pat vēl vairāk). Vispār jau agrāk izdotās “Sātana sēklas” tirāža pat bija lielāka par diviem miljoniem kopiju, taču šo panākumu nodrošināja romāna ekranizācija 1977. gadā, pēc kuras grāmatu vairākas reizes izdeva atkārtoti. Kā tur arī nebūtu, Kuncs pārgāja uz masu literatūras “augstāko līgu”. Katrs viņa nākošais romāns iekļuva bestselleru sarakstos, sākumā amerikāņu, vēlāk arī starptautiskos. Arī agrīnās rakstnieka grāmatas sāka izdot atkārtoti, jau ar rakstnieka īsto vārdu un tās labi pirka. Vienu pēc otras sāk uzņemt ekranizācijas – pavisam pēc Dina Kunca romāniem ir uzņemtas sešpadsmit filmas (vēl trīs tiek filmētas pašlaik). Lieta nonāca arī līdz prēmijām – pašu prestižāko, Šausmu literatūras lielmeistara titulu Dins iegūst 1996. gadā.