Iemūžinātās halucionācijas

Pagājušā gadsimta 70-to gadu vidū sensāciju zinātniskajā pasaulē radīja Permas ārsta-psihologa Gennadija Krohaļeva eksperimenti. Viņš uzņēmās eksperimentāli apstiprināt senu hipotēzi par to, ka redzes tēli rodas smadzenēs un nododas uz acs radzeni, no kurienes izstarojas telpā. Ar fotoaparāta palīdzību Krohaļevam izdevās iemūžināt slimo, kuri sirga ar psihiskiem traucējumiem, redzējumus. Viņš paņēma masku zemūdens peldējumiem un aizvietoja tajā stiklu pret fotokameru. Šis nesarežģītais agregāts tika uzvilkts pacienta galvā tādā veidā, lai objektīvs skatītos vienā no acu zīlītēm. Eksperimenti ar slimniekiem, slimiem ar delīriju (alkoholisku psihozi, pie kuras ir vairāk noturīgas redzes halucionācijas) deva pozitīvus rezultātus. Apmēram pusei pētāmo (bet pētījumos piedalījās daži simti cilvēku) lente skaidri fiksēja halicionāciju tēlus, kurus bija pieminējuši pacienti. Tika iegūti sekojoši redzes halucionācijas fotouzņēmumi: “pazīstami cilvēki pie galda”, “meitenes seja”, “vecenīte ar garu degunu”, “pusmēness spilgts tēls”, “lauva”, “muša”, “vieninieks” utt. Daži fotouzņēmumi tika parādīti atveseļojušamies pacientiem, kuri apliecināja savas halucionācijas.

1977.gada janvārī Atklājumu un izgudrojumu komiteja pieņēma no Genādija Pavloviča Krohaļeva pieteikumu atklājumam ar Nr.32-OT-9455 “Acs formēti halucionāciju atainojumi redzes halucionāciju telpā”, bet tā paša gada jūlijā – otro pieteikuma variantu atklājumam ar Nr. 32-OT-9363 “Smadzeņu formēšana redzes halucionāciju telpā”.

Pēc kāda laika autors saņēma atbildi: “Jūsu pieteikums... nevar tikt pieņemts izskatīšanai par cik tajā nav pārliecinošu pierādījumu Jūsu izvirzītajam notikumam”. Savādāk arī būt nevarēja. Krohaļeva eksperimenti neierakstījās oficiālās zinātnes rāmjos un nevarēja tikt tās atzīti. Tāpēc izcilais mūszemes atklājums tā arī nebija piereģistrēts.

Zinātnieka bojāejas noslēpums

Uz 1990.gadu Gennādijam Pavlovičam par viņa pētījumiem bija 33 publikācijas PSRS, Japānā, Vācijā, Čehoslovākijā, Polijā, ASV un citās valstīs. Par viņa darbiem iznāca 80 raksti un tika uzņemtas 6 dokumentālās filmas. 1991.gada pavasarī Krohaļevam piezvanīja no Maskavas, no viena krievu specdienestu izpētes centra un palūdza nosūtīt visus materiālus par redzes halucionāciju fotografēšanu par 17 gadiem (no 1974. līdz 1991.gadam). Pētniekam apliecināja, ka tikai šādā gadījumā laboratorijai tiks iedalīti daži miljoni rubļu. Viņš aizsūtīja pieprasīto, taču tomēr naudu nesaņēma, bet materiālu atpakaļ viņam neatgrieza.

Krohaļevs taisījās iesniegt pieteikumu jaunam atklājumam, kuram, pēc viņa vārdiem, vajadzēja atnest viņam Nobeļa prēmiju, taču kur ir tā būtība, mēs vairs nekad neuzzināsim. 1998.gada aprīlī doktors negaidīti pameta dzīvi pašnāvībā. Viņu atrada cilpā vienā no viņa personiskās mājas istabām. Taču nāves apstākļi ir tādi, ka viņa radinieki ir pārliecināti, ka Gennādiju Pavloviču nogalināja. Viņš bija no tā cilvēku tipa, kuriem pašnāvība ir vienkārši neiedomājama. Zinātnieka brālis Nikolajs sarunājās ar viņu pa telefonu divas stundas pirms nāves. Gennādijs bija aktīvs, dalījās ar plāniem. Bet pēc viņa bojārjas Nikolajs gribēja veikt neatkarīgu ekspertīzi. Taču vinu pa telefonu brīdināja nezināmais: raksies – dosies brāļa pēdās.

Krohaļeva meita Marina runāja par to, ka tad, kad tēvu atveda no morga, pēc kāda laika uz viņa sejas sāka parādīties pleķi, lidzīgi kodumiem. Bet pēc tam viņa atklāja, ka pirmsnāves zīmīte bija uzrakstīta ne ar tēva roku.

Aiz redzamās pasaules robežas

Saskaņā ar Krohaļeva teoriju, tāda parādība kā halucionācijas neeksistē. Viss, ko redzēja psihiatrisko klīniku pacienti, alkoholiķi, narkomāni un personas, kuras atrodas stipri darbojošos preparātu,ietekmē tajā skaitā arī izejošie no narkozes, - viņi redz patiesībā. Šie redzējumi – nav viņu smadzeņu darba rezultāts, bet reāli notikumi, redzējumi un radījumi. Pēc Krohaļeva apgalvojuma, aiz mūsu redzamās pasaules robežas eksistē cita pasaule, kuras izpausmes var redzēt cilvēki ar traumētu, novājinātu vai superjūtīgu psihi.

Vai tiešām pētnieks tik dziļi iekļuva šīs citas pasaules noslēpumos, ka viņa zināšanas kādam no mūsu pasaules varenajiem likās pārāk bīstami? Kur pazuda viss arhīvs un materiāli, ar kuriem strādāja zinātnieks? Atbildes uz šiem jautājumiem pagaidām nav.

Izmēģinājumi ārzemēs

Izmēģinājumi domugrāfijā norisinājās arī ārzemes. Tā, amerikāņu psihologs Jūlijs Eikenbuds, novirzot fotoaparāta “Polaroid” objektīvu uz kāda Teda Seriosa acīm, kuram bija ekstrasensorās spējas, ieguva interesantus uzņēmumus. Ārsts lika eksperimentējamajam domāt par kādu nebūt objektu, un, kā likums, uzņēmumā parādījās diezgan skaidrs attēls. Taču šo eksperimentu laikā noskaidrojās pavisam negaidīta lieta: dīvainās bildītes parādījās lentē arī tajos gadījumos, kad fotoaparāts nebija fokusēts uz Teda acu zīlītēm. Viņam pietika uzlikt plaukstu uz kameras vai pat vienkārši paskatīties uz to.

Plašu atpazīstamību tāpat ieguva Tokijas universitātes profesora Tomokiči Fukurai eksperimenti. Vēl XX gadsimta sākumā viņš veica publisku eksperimentu: ietinis dotoplates biezā papīrā, nolika tās kaudzītē uz mediuma, kādai Takačihi kundzei, ceļiem. Viņai vajadzēja ar domu spēku uztaisīt uz plāksnēm rokas pirkstu nospiedumus un vārdu “ten”, kas japāņu valodā nozīmē “debesis”. Mediums iekrita transā un izveica nepieciešamo domāšanas darbību. Kad plāksnes attistīja, uz pirmās, patiešām, izrādījās pirkstu nospiedumi, uz otrās hieroglifs “ten”, bet uz trešās “kin”, kas nozīmē “zelts”. Takačihi kundze apgalvoja, ka par vārdu “kin” viņa seansa laikā nedomāja. Fukurai uzskata, ka te, neatkarīgi no mediuma vēlēšanās, nostrādāja zemapziņa.

Fukurai tāpat strādāja ar divām meitenēm-telepātēm – Čizuko Mifune un Ikuko Nagao. Spriežot pēc profesora pierakstiem, viņas viegli varēja pārnest bildes no savas galvas uz fotofilmu. Šo spēju Fukurai nosauca par “neņša”, kas tulkojumā no japāņu valodas nozīmē “domgrāfija”. Taču šī stāsta beigas izrādījās traģiskas. Fukurai izdeva grāmatu “Gaišredzība un domogrāfija”, kurā sīki izstāstīja par saviem pētījumiem. Grāmata izsauca asu kritiku no oficiālās zinātnes pārstāvju puses. Profesoru un viņa padotos apvainoja krāpniecībā. Mifune, neizturot apkaunojumu, beidza dzīvi pašnāvībā. Nagao smagi saslima un arī drīzumā nomira. Pats Tomokiči Fukurai pārtrauca visus eksperimentus un aizgāja no universitātes.

Sievasmātes spoks

Stūrmanis Nikolajs Merkulovs, atgriežoties no tāla brauciena, savāca radus un draugus. Dzēra, dziedāja, dejoja. Viss bija lieliski, kamēr neuzsauca tostu par mājas saimnieka sievasmāti... Kamēr Nikolajs bija jūrā, viņa nomira, lūk arī izlēma viņu pieminēt – laba bija sieviete! Izdzēra nesaskandinot, kā paredzēt krievu tradīcijā.

“Pēkšņi pie galda iestājās kapa klusums,” stāsta Merkulovs. “Visi ar atkārušamies žokļiem sāka skatīties man aiz muguras. Pagriežoties, tumšā durvju ailē, kura veda uz blakusistabu, mirgojošs siluets – precīzi kā tante Maņa (tā sauca manu sievasmāti)! Te pēkšņi spilgti nozibsnēja zibspuldze – tas mans kaimiņš, kurš fotografēja pasēdēšanu, reflektīvi nospieda fotografēšanas pogu uz savas vecās “Kijevas”. Un apsēstība izgaisa. Taču jautrība kaut kā pārtrūka, un viesi sāka taisīties uz mājām. Mēs ar sievu visu nakti pēc tam tā vietā, lai mīlētu viens otru (tomēr manis gadu nebija!), zīlējām, kas tas varēja būt. Bet no rīta kaimiņš pavisam uzdzina mums bailes – pateica, ka attīstīja filmiņu, un uz tā paša kadra puscaurspīdēga tantes Maņas figūra.

Bīstieties no bumeranga!

Tādā veidā, cilvēka doma ir spējīga materializēties tik ļoti, ka to fiksē iekārtas, bet reizēm arī cilvēku acis. Ja pieļaut, ka viss ir tieši tā, tad var atrast saprātīgu izskaidrojumu tādiem fenomeniem, kā spoku, velnu, mežaiņu, nāru un citu nejauceņu, tajā skaitā arī mūsdienu visu veidu atnācēju parādīšanās. Saprotamāka kļūst arī noskaušanas vai lāsta uzsūtīšanas daba. Tā ka esiet uzmanīgāki ļaunu domu sūtīšanu: atsitoties pret svešu, tīru auru, tās atleks no tās un kā bumerangs atgriezīsies pie to nosūtītāja.