... 1904. gada februārī uz Amerikas zemes izkāpa divdesmit gadus vecs jauneklis ar rūpīgi veidot frizūru, gudru un ciešu skatienu, un pat pēc Amerikas mēriem spēcīgu, praktisku ķērienu. Jaunā inženiera, kurš bija ieradies no Luksemburgas, bagāža nebija liela: personīgās mantas un paša izgudrota, jauna tipa elektriskā baterija, kurai viņš cerēja dabūt patentu. Un vēl nauda naudas makā — kaut kur divsimts dolāri...
Jauneklis bija rožainu cerību pilns. Par savu galveno kapitālu viņš uzskatīja paša galvu, kas bija pilna visdažādākām idejām un projektiem. Divi dēmoni kādināja Hugo Gernsbeku: elektrība un darbs izdevniecībā. Viņš tā arī nespēja izvēlēties ko vienu, tāpēc nolēma tos apvienot: 1908. gadā viņš nodibina pasaulē pirmo žurnālu radioamatieriem «Modern Electrics», kuru arī vadīja daudzus gadus bez pārtraukuma. Pēc diviem gadiem iznāk viņa grāmata par radiotranslāciju — arī savā veidā pirmā. Gernsbeks neaizmirst arī «vienkārši» izgudrot: pēc viņa rasējumiem, piemēram, tika izgatavots pirmais mājas radiouztvērējs un pirmais megafons...
Bet Gernsbeka galvā burbuļoja jaunas idejas. Kaut kā notika tā, ka viņa žurnāla 1911. gada aprīļa numurā bija palikušas vairākas brīvas slejas un tad redaktoram iešāvās galvā doma, pasapņot par nākotni, par to, kāda varētu kļūt viņa tik ļoti iemīļotā tehnika tā pēc gadiem... septiņsimt piecdesmit! Un Gernsbeks steidzīgi — numurs jau tika dots salikšanā — raksta pirmo nodaļu «romānam par dzīvi 2660. gadā» ar nosaukumu tikpat nesakmīgu, cik grūti iegaumējamu: «Ralfs 124 C41+».
Daudzi noteikti šo romānu ir lasījuši, jo tas ir iznācis arī krievu valodā. Tagad par romāna literārajām vērtībām grūti runāt bez smaida, taču, kas attiecas uz Gernsbeka prognozēm — tad šeit ironijai nav vietas. Pašā 20. gadsimta sākumā autors ar vieglumu raksta par laika apstākļu kontrolēšanu, plaši pielietotām plastmasām, hidroponiku, magnetofoniem, televīziju, mikrofilmām, aparātiem apmācībai miegā, sapņiem par Saules enerģijas izmantošanu un kosmiskajiem lidojumiem. Daudzi no šiem paredzējumiem vispār tika izteikti pirmo reizi.
Ko tur lai saka, šajā ziņā luksemburdzietim oža bija lieliska. Un, kaut arī no tālākiem, ar literatūru saistītiem opusiem viņš, pareizi darot, atturas, ideja par speciālu literatūru «par nākotni» neiziet viņam no prāta.
1923. gadā viņa cita garabērna, žurnāla «Science and Invention» vesels numurs pilnībā tiek atdots zinātniskajai fantastikai. Lai gan tā to Amerikā vēl neviens nesauca — līdz termina «SF» (kas skaitās mūsu «ZF» analogs) izgudrošanai paies vēl vēl vairāki gadi, taču numurā bija seši «SF» stāsti plus kosmonsuts skafandrā uz vāka — ko tad vairāk? Bet Gernsbeks jau vēršas pie lasītājiem ar ideju, vajadzētu izveidot vēl vienu žurnālu, kas būtu veltīts tikai tāda veida literatūrai! Paiet vēl nepilni trīs gadi, kamēr ideja izkristalizējas un apaug ar miesu, un lūk, 1926. gada 5. aprīlī kioskos starp citiem centus vērtiem žurnāliem parādās jaunā žurnāla vāki.
[ Zinātniskās fantastikas vēstures pētnieki ir atklājuši, ka šad tad termins «Science Fiction» ir lietots arī iepriekš, taču neatstājot paliekošas sekas — t.p.]
Uzreiz acīs duras nosaukums «Amazing Stories», ko varētu tulkot kā «Brīnumainie stāsti», vai «Pārsteidzošie», vai pat «Neredzētie». Izdevuma košie nosaukuma burti uz vāka izvietojās puslokā, sanmazinoties no kreisās uz labo pusi un no apakšas uz augšu — kā tālumā lidojošas raķetes izplūdes gāzu aste. Bet apakšā zem tās... notika Brīnumi, Pārsteigumi, Kaut kas neredzēts! Gredzenotais Saturns slējās virs dīvainas ainavas (pavadonis? «nomaldījies» asteroīds? Komēta, līdzīga tai, kas tika aprakstīta Žila Verna romānā «Hektors Servadaks»?), tik ierastie — pēc pavisam citiem stāstiem! - burinieki nez kāpēc atradās uz vientuļām kraujām (diez kāds spēks tos tur uzmetis?). Kaut kur skraida izbiedēti cilvēki dīvainos tērpos un, solot lasītājiem vēl vairāk ko aizraujošu, redzami uzrakstīti uz vāka Žila Verna un Herberta Velsa vārdi!
Jaunā izdevuma popularitāte «pārspēj visas cerības, un pēcpāris gadiem tam parādās pielikumi: sākumā ikgadējs, vēlāk jau ikkvartāla»... Pēc īsa laika žurnāla tirāžs jau sasniedz simts tūkstošus — beidzot slava atrod Gernsbeku, lai gan arī no slavas Gernsbeks nav vairījies — viņš arkārtīgi precīzi ir atradis jaunajam izdevumam gan vietu, gan iznākšanas laiku!
Mūsu gadsimta divdesmitajos gados [raksts ir tapis pagājušajā gadsimtā — t.p.] vārdi «Amerika» un «Prosperity» skanēja kā sinonīmi. Kamēr Eiropa ārstēja rētas, ko bija atnesis karš, Amerika slīdēja taukos. Neviens vēl nevarēja iedomāties, ka tepat netālā nākotnē jau tuvojas 29. gada Lielā Krīze... Visa Amerika dzīvoja ar Lielo Amerikāņu Sapni, skatījās uz nākotni ar cerībām un viss, kam bija etiķete «Nākotne», bija uz izķeršanu. Bija pats laiks, lai fantastiku ievestu plašajos izdevniecību laukos.
Un vēl kas. 1926. gadā puišeļiem Rejam Bredberijam un Aizekam Azimovam bija pa sešiem, bet mazajam anglim Artūram Klārkam — deviņi gadi. Tajā pašā gadā amerikānu inženieris Roberts Godarts pirmo reizi palaida gaisā raķeti, ko darbināja šķidrais kurināmais. Tas bija notikums, kam sākumā nenoticēja, bet pēc tam — izsmēja... Gersnbeks it kā paredzēja, ka jau ir zēni ar neiedomājami attīstītu iztēli un dīvaiņi-izgudrotāji, kas sapņo par lidojumiem kosmosā! Tieši viņi arī sastādīja «Pārsteidzošo stāstu» lasītāju galveno masu.
Savā programmas, redaktora rakstā, ar kuru sākas pirmais žurnāla numurs, Gernsbeks izsaka savus uzskatus par zinātnisko fantastiku, «literatūru, līdzīgu tai, ko rakstījuši Verns, Po un Velss, tas ir īpašo, apburošo romāna tipu, kurā ir iepīti zinātnes fakti un drosmīgu paredzējumu ainas». Zinātni Gernsbeks vērtēja augstāk par visu, ticēja, ka tai viss ir iespējams, un palika uzticīgs visu dzīvi žurnāla pašos pirmsākumos izvirzītajam lozungam: «Ekstravaganta fantastika šodien — vēss zinātnisks fakts rīt!» Pēc 35 gadiem, «Amazing» jubilejas izdevumā sirmuma skartais «ZF tēvs» turpināja uzsvērt to, ka labākā fantastika ir bijusi tā, kurā ir aprakstītas reālistiskas, pieejamas, zinātnē un tehnikā principiāli iespējamas lietas. Un labākā ilustrācija tam visam bija tā, ka šajā mēnesī — 1961. gada aprīlī — sākās cilvēces kosmiskā ēra...
Tomēr jāsaka, ka zinātniskās puses pārsvars pār māksliniecisko pusi izdara žurnālam lāča pakalpojumu. Pirmajā «Amazing» pastāvēšanas gadā žurnālā tiek pārpublicēti «Ceļojums uz Zemes centru» un «Drāma gaisā», «Ārsta Moro sala» un «Pirmie cilvēki uz Mēness». Taču pēc tam klasikas klāsts tā kā izsīka, bet fantastu jaunā paaudze kaut kā ātri noveda žurnālu līdz trešās šķiras lasāmvielai pusaudžiem.
Un tomēr Hugo Gernsbeks savu lietu, kas izrādījās galvenā viņa dzīvē, bija padarījis. Ne viņš radīja zinātnisko fantastiku, taču viņš atrada tai jaunu formu — lēto (cena tikai ceturtdaļdolārs), katram pieejamo, ikmēneša žurnālu. Turklāt, bez autoru-iesācēju darbiem, te tiek publicēta arī plaša sarakste ar lasītājiem, kas arī kļūst par galveno Gernsbeka «izgudrojumu». Potenciālo fantastikas mīļotāju miljonu armija ieguva savu forumu, līdzekli, lai kontaktētos savā starpā.
Jau ne reizi vien bija pamanīts, ka šī literatūra nespēj eksistēt bez saviem uzticamajiem lasītājiem-entuziastiem, tā īpašā «barojošā buljona», no kura ar laiku noteikti izveidojas talanti. Gernsbeks deva startu. Paies desmit gadu un no pastāvīgo lasītāju-«fenu» vidus izvirzīsies tādi vārdi kā Aizeks Azimovs, Klifords Saimaks, Roberts Hainlains, Alfrēds Besters, Teodors Stārdžons, Frederiks Pols. Un vēl kāds desmits mums zināmu vārdu, bet to starpā viens no viskaismīgākajiem un nemainīgākajiem tā laika faniem: Rejs Bredberijs...
Raķete no no «Amazing» vāka aizlidoja tālu-tālu, galu galā materializējoties par sudrabotu statueti, kļūstot par sapni katram Amerikas rakstošajam fantastam. Nu, bet pats Gernsbeks, kas notika ar viņu?
1929. gadā, trīs gadus pēc lieliskā starta, žurnālu «Amazing» ķēra tāds pats liktenis kā daudzus ASV, sākās krīze, kas kā cunami pārvēlās izdevēju pasaulei. Gernsbeku izsludināja par bankrotējušu, bet žurnāls vairs nebija zem viņa kontroles. Gernsbeks vairākās reizes mēģināja izdot arvien jaunus un jaunus ZF žurnālus, taču jau bija sākušies jauni laiki un jaunas zvaigznes spīdēja pie amerikāņu žurnālu fantastikas debesīm. «Amazing» slava pakāpeniski bālēja. Pašu Gernsbeku gan neaizmirsa, pat uzaicināja 1952. gadā uz vienu no konventiem kā goda viesi...
Viņš dzīvoja ilgi. Dzimis 1884. gadā, gadu pēc tam, kad jocīgais sapņotājs Konstantīns Ciolkovskis no tālās krievu pilsētiņas Kalugas izteica savus pirmos spriedumus par raķešu izmantošanu kosmiskās telpas pētīšanā. Bet nomira Gernsbeks 1967. gadā, tikai gadu nenodzīvojis līdz pirmajiem «Apollo» lidojumiem. Patiešām ilga dzīve un — un cik pa šo laiku visa kā ir noticis!
Aizmirsīsies ar laiku daudzie Hugo Gernsbeka izgudrojumi, pārklāsies putekļiem bibliofilu grāmatu plauktos garlaicīgais romāns par Ralfu un pat leģendārā amerikāņu fantastikas žurnālu slava kādreiz neizbēgami tiks aizmirsta. Taču vārds «Hugo» paliks: jo katru gadu pēdējās augusta dienās, pasniedzot saviem laureātiem sudraboto raķeti uz postamenta, «feni» - fantastikas mīlētāji — atceras ar pateicības vārdiem cilvēku, kas vairāk kā pirms pusgadsimta izsauca visu to dzīvē: zinātniski-fantastiskos žurnālus, konventus un arī pašus «fenus».
Tas bija Vl. Gakova raksts no saites:
http://infiniteworlds.narod.ru/stat/st_hugo_grensback.htm
Par Gernsbeku Vikipēdijā:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Hugo_Gernsbeks