Buls bija pilnīgi pārliecināts, ka romānu nav iespējams ekranizēt, un bija ļoti izbrīnīts, ka kad Holivuda nopirka no viņa tiesības uz ekranizāciju. Taču Holivuda ne jau velti ieinteresējās par grāmatu: Amerika pārdzīvoja asu rasu sadursmju periodu, bet stāsts par cilvēku un pērtiķu pasaules sadursmi ļāva kuteklīgo tēmu skart metaforiski, nogludinot asumus.

1968. gadā tika uzņemta pirmā "pērtiķu epopejas" filma ar Čārltonu Hestonu galvenajā - Zemes kosmonauta lomā. Lentas ceļš uz ekrānu nebija viegls. Kinokompāniju Fox mulsināja vairāki aspekti - fantastika tolaik tika uzskatīta par maza prestiža žanru, turklāt, romānā savvaļas sievietes staigā kailām krūtīm. Bet visvairāk studijas bosi baidījās, ka cilvēki pērtiķu grimā uz ekrāna izskatīsies muļķīgi un nedabiski. Grima un mulāžu speciālists Džons Čemberss vairākus mēnešus gatavojās projektam, stundām sēžot Losandželosas zoodārzā un zīmējot pērtiķus dažādās situācijās un pozās. Studija bija ar mieru iedalīt 5 tūkstošus dolāru eksperimentiem ar grimu un izmēģinājuma ainas uzņemšanai ar Čārltona Hestona un par pērtiķiem nogrimmēto Džeimsa Brolina un Edvarda Dž. Robinsona piedalīšanos. Rezultāts izsauca priekšniecības sajūsmu un filmu palaida ražošanā. "Pērtiķu planētas" uzņemšana Holivudā izsauca nelielu ražošanas krīzi - filmēšanas laukumā strādāja vairāk nekā 80 grimētāju, tāpēc bija jāaptur citi projekti. Taču rezultāts attaisnoja cerības: filam, kuras budžets bija 5,8 miljoni, kinoteātros savāca 32,6 miljonus, bet Čembersam atnesa pelnītu "Oskaru".

Patīkami pārsteigtais Pjērs Buls uzrakstīja otrās sērijas scenāriju - "Cilvēku planēta". Darbība tur notiek pēc 14 gadiem; Hestona varonis nodarbojas ar izdzīvojušo cilvēku izglītošanu un gatavo sacelšanos pret pērtiķiem. Producenti lēma, ka Buls apgaismības idejas nav radītas kino; viņi to atlaida un pievērsās profesionāliem scenāristiem, kas sacerēja pietiekami šablonisku avantūras piedzīvojumu stāstu "Zem pērtiķu planētas" (1970.): varoņi atrod saprātīgus cilvēkus, kas dzīvo pazemes alās un kopā ar viņiem cīnās pret pērtiķu tirāniju. [Kā papildinājums uz nākotnes Zemes nonāk vēl viens kosmonauts, tikai no cita kuģa - t.p.] Filma efektīgi beidzas ar visas planētas bojā eju atomsprādzienā.

Sikvelam arī bija lieli panākumi un, dabiski, studija gribēja uzņemt trešo sēriju. Scenāristiem nācās stipri piepūlēt smadzenes, lai izgrozītos no situācijas, kurā viņi paši bija sevi iedzinuši. galu galā, viņi nolēma uzņemt kaut ko līdzīgu "pārlādēšanai" (kaut arī tajos laikos tādu vārdu neviens nezināja). Filmā "Bēgšana no pērtiķu planētas" (1971.) ienesa nelielas izmaiņas otrās sērijas beigu daļā: trim pērtiķiem tomēr izdevās aizlidot no bojā ejošās planētas ar Zemes cilvēku kosmisko kuģi un viņi nokļūst atpakaļ uz Zemes - tikai, pateicoties laika-telpas izkropļojumiem - tie nonāk uz XX gadsimta beigu Zemes. [Sākumā cilvēki pret viņiem ir visai labvēlīgi noskaņoti, taču vēlāk, kad uzzina, kādu nākotni cilvēki var sagaidīt, noskaņojums krasi mainās, bēgot no cilvēkiem, viņi iet bojā, taču viņiem izdodas paglābt jau uz Zemes dzimušo dēlu - t.p.]

Tālākajās filmās "Pērtiķu planētas iekarošana" (1972.) un "Kauja par pērtiķu planētu" (1973.) viņu pēcteči sagrābj varu uz Zemes. [Personīgi man šīs filmas jau likās par veselu pakāpi zemākā līmenī veidotas - t.p.].

Pēc šīm piecām filmām sekoja spēles un animācijas teleseriāli, komiksu sērija un dažas rotaļlietu līnijas. Pērtiķmānija turpinājās līdz 70. gadu beigām un tad pakāpeniski apdzisa. [Teleseriāls "Pērtiķu planēta" iziet uz ekrāniem 1974. gadā, 13 sēriju sižets it kā sākas ar to pašu, ko pirmā filma, bet tālāk nav visai oriģināls: cilvēki bēg no gūsta, viņus noķer, viņi bēg atkal utt. Seriāls negūst poppularitāti pat bērnu auditorijas vidū un pēc vienas sezonas to slēdz. grūti pateikt, kā ar to būtu bijis, ja to paspētu realizēt visu piecu filmu producents Artūrs P. Džeikobs, kas jau 1971. gadā sāka domāt par teleseriālu. Diemžēl, 1973. gadā viņš pēkšņi mirst no sirdslēkmes. Interesanti, ka Krievijas TV savulaik ir rādītas "sestā" un "septītā" filma: "Pērtiķu planētas aizmirstā pilsēta" un "Atvadas no Pērtiķu planētas", kas īstenībā ir pa pāriem saliktas, četras minētā teleseriāla sērijas. 1975. gadā tika izveidots animācijas seriāls "Atgriešanās uz Pērtiķu planētas", šoreiz budžets ļāva animatoriem izvērsties, Pjāra Bula pasauli atkal skatījās uz lielajiem ekrāniem, tomēr - atkal zemo reitingu dēļ, pēc liktenīgajā 13 sērijām arī šo seriālu slēdza - no "Mir fantastiki", 2011. gada augusta numura - t.p.]

Jaunas intereses vilnis par "Pērtiķu planētu" sacēlās 80. gadu beigās. 90. gadu laikā Fox vairākas reizes mēģina palaist dažādas variācijas par pērtiķu tēmu. Vienā no tām pērtiķi valda pār impēriju, kas līdzinās Romas impērijai, bet cilvēki ir viņu vergi. Pīters Džeksons piedāvā projektu, kurā pērtiķu civilizācija pārdzīvo periodu, kas līdzinās Renesansei. Olivers Stouns piedāvā pērtiķu "sazvērestības teoriju": pēc viņa scenārija uzmetuma cilvēki atrod kriogēnā miegā iegrimušus, saprātīgus pērtiķus, kas zina Bībeles slepenos kodus, kas ļautu atšifrēt piezīmes par nākotnes notikumiem. 90. gadu vidū par projektu sāk interesēties Arnolds Švarcenegers; priekš viņa uzraksta scenāriju, kurā varonis dodas kosmosā, lai meklētu antivīrusu, kas izglābtu cilvēci no šausmīgas epidēmijas; viņš nokļūst uz pērtiķu planētas, droši cīnās, atrod vajadzīgās zāles un, atgriezies uz Zemi, atklāj, ka visi cilvēki ir izmiruši, palikuši tikai pērtiķi.

Beigās, pērtiķu epopeja nokļūst Tima Bērtona rokās. 2000. gadā viņš uzņem filmu "Pērtiķu planēta", visai tuvu Pjēra Bula romānam, gan pēc sižeta, gan pēc gara. Bērtona izpildījumā stāsts pārvērtās par ļaunu satīru par Holivudas grāvējiem. "Klasiskā" kinoseriāla fani vērš pret filmu nāvējošu kritiku, taču meinstrīma auditorija uzņem filmu labi: 2000. gada "Pērtiķu planēta" uz pasaules ekrāniem savāc 362,2 miljonus dolāru. Taču veidot uz tās bāzes kinoseriālu izrādījās neiespējami: Bērtons atklāja kārtējo kinovisumu, kurā radīt spēja tikai viņš pats - bet pret sikvelu viņš nekādu interesi neizjuta.

Tikai 2008. gadā Holivuda nobrieda kārtējai pārlādēšanai. "Pērtiķu planētas iekarošanā" (1972.) darbojās saprātīga šimpanze Cēzars, kas bija pērtiķu sacelšanās vadītājs pret cilvēkiem. Producents Skots Frenks nolēma no jauna ķerties klāt šim stāstam un veidot to, kā stāstu par Cēzaru un viņa izcelšanos ar jaunāko tehnoloģiju izmantošanu.

Klasiskajā kino seriālā Cēzaru tēloja Rodijs Makdauels "pērtiķa" grimā. Neskatoties uz to, ka tiem laikiem grims bija revolucionārs, tomēr neizdevās izvairīties no sajūtas, ka uz ekrāna ir cilvēks, kas nogrimmēts par šimpanzi.

Frenks nolēma izmantot tēla tveršanu kustībā: uz aktiera, kas tēlo, digitāli tiek uzlikts pērtiķa veidols. Frenks arī nolēma, ka filmas darbība notiek mūsdienās un, ka pērtiķi kļūs gudrāki gēnu inženierijas rezultātā. Frenks nolīga scenāristus Riku Džafu un Amandu Silveri rakstīt scenāriju un nolēma, ka viņš uzņems filmu, kurai tajā laikā bija nosaukums "Pērtiķu ģenēze".

"Mēs mazliet izmainījām klasisko mitoloģiju," - viņš stāstīja tā laika intervijās. - "Vecajās filmās pērtiķi kļuva gudrāki, tāpēc ka sāka dzīvot kopā ar cilvēkiem kā mājdzīvnieki. Tas ir pārāk neticami. Mēs gribējām, lai stāsts būtu reālāks."

Projekts izrādījās grūts. Ilgu laiku Frenks un viņa scenāristi nespēja izlemt, vai viņu pērtiķi runās (katrs plāna kadrs ar runājošu pērtiķi krietni palēnināja darbu un procesu padarīja daudz dārgāku).

2010. gada janvārī kļuva skaidrs, ka Frenks aiziet no "Pērtiķu ģenēzes", bet studija Fox nolika projektu uz plaukta. Iemesls - pārliekā projekta dārdzība.

Taču pēc trīs mēnešiem Fox paziņoja, ka projekts no jauna ir palaists ar nosaukumu "Cēzars: Pērtiķu sacelšanās"; par producentu kļuva bijušais Fox vadītājs Pīters Černins, bet par režisoru tika uzaicināts maz pazīstamais brits Rūperts Vaijats. "Domāju, ka viņš paņēma mani tāpēc, ka mēs vienādi redzējām projektu," - vēlāk Vaijats runāja. - "Man veicās - es strādāju ar producentu, kas agrāk vadīja studiju un zina visas ejas un izejas!"

Cēzara lomai uzaicināja Endiju Sērkisu, kas tādā veidā jau tēloja Gollumu "Gredzenu pavēlniekā" un galveno lomu "Karalī Kongā" (2005.). Aktieris stāstīja, ka šai virtuālajai lomai viņam nācās gatavoties daudz rūpīgāk, nekā iepriekšējām. "Visi nez kāpēc uzskata, ja es esmu tēlojis milzu gorillu, tad notēlot šimpanzi man ir tīrais nieks," - aktieris saka. - "Īstenībā, gorillām, šimpanzēm un orangutāniem ir pavisam savādāka plastika un mīmika. Vēl svarīgāk ir tas, ka viņu attieksme pret pasauli kardināli atšķiras. Tas būtu tāpat, ja pateiktu, ka Hamletu un karali Līru var tēlot pilnīgi vienādi - jo tie abi ir Šekspīra tēli! Man vispār nepatīk termins "tēla tveršana kustībā". Runa jau neiet par kustības tveršanu, bet gan par aktiera spēles tveršanu. Cēzars ir ļoti interesants varonis un tā dzīves ceļš tiek vērots daudzu gadu garumā. Es tēloju viņu no trīs gadu vecuma, līdz tai dienai, kad viņš kļūst par līderi un atbrīvošanās kustības simbolu, līdzīgu Če Gevaram. Scenārijā ir daudzas ainas, kas prasa smalku spēli, kas būvēta uz niansēm. Un Cēzars nav vienīgā šimpanze, kuras raksturā jaušams īsts dziļums. Visi pērtiķi mūsu filmā ir interesantas, sarežģītas personības."

Uzdevums, kas bija Sērkisa priekšā, bija sevišķi grūts arī tāpēc, ka pēc ilgiem strīdiem un šaubām filmas radītāji nolēma, ka pērtiķi nerunās. Lai kontaktētos ar cilvēkiem un saviem radiniekiem Cēzars izmanto zīmju valodu. "Es jautāju sev, kur gan es esmu iekūlies," - Vaijats atceras. - "Es uzņemu filmu, kuras galvenais varonis vispār nerunā! Ko lai es daru? Tulkot zīmju valodu ar subtitru palīdzību? Taču mēs negribējām, lai mums būtu "kino svešzemju valodā." Tāpēc nācās likt uzsvaru uz vizuāliem izteiksmes līdzekļiem. Par laimi, Endijs Sērkiss ir aktieris, kas ar mīmikas palīdzību var pateikt gandrīz visu. Mums ļoti paveicās, ka mēs viņu atradām."

Uz galvenā varoņa, ģenētiķa Vila Rodmana, kas veic eksperimentus ar pērtiķiem, lomu sākumā pretendēja Tobijs Magvairs. Taču aktierim nepatika scenārijs (konkrēti, viņa lomas izmērs). Runāja, ka viņš esot ieradies uz pārrunām ar scenārija eksemplāru, kas bija izraibināts ar piezīmēm un priekšlikumiem. Studija atteicās kaut ko mainīt un Magvairu ātri nomainīja ar pielaidīgāko Džeimsu Franko. Džons Litgovs bija ar mieru tēlot Vila tēvu, bet viņa iemīļotās un arī pērtiķu speciālistes lomai uzaicināja Frīdu Pinto. Galvenā ļaundara – pērtiķu audzētavas īpašnieka lomai paņēma Braianu Koksu. Toms Feltons bija ar mieru tēlot viņa dēlu.

Filmēšana sākās 2010. gada 5. jūlijā Vankuvērā – precīzāk, tās priekšpilsētā Bērnabijā, studijā Mammoth Studios. Dažas ainas dabā tika uzņemtas Sanfrancisko un Havaju salās, taču lielākā filmēšanas daļa notika milzīgajā studijas paviljonā, kur bija uzceltas dekorācijas ainām, kad risināsies galvenie notikumi filmā. Pati lielākā dekorācija – pērtiķu audzētava (izmērs 200 reiz <st1:metric2 metric_value="300" metric_text="pēdas">300 pēdas</st1:metric2>) – tika būvēta trīs mēnešus. Tās centrā ievietoja saliekamu, <st1:metric2 metric_value="30" metric_text="pēdas">30 pēdas</st1:metric2> augstu koku. Visi tā zari stiprinājās tā, ka tos varēja viegli noņemt un atkal piestiprināt; operators kokā viegli varēja ieņemt jebkuru viņam izdevīgu pozīciju.

Tajā pašā paviljonā uzbūvēja zinātnisko laboratoriju, kurā Vils veica savus ģenētiskos eksperimentus, kā arī dzīvojamo telpu interjeri. „Mēs centāmies būt maksimāli reālistiski,” – Vaijats stāsta. – „Mūsu operators Endrū Lesnijs filmēja „Gredzenu pavēlnieku”, viņš zina, kā panākt reālismu fantastikā”.

Vēl viena saistība ar „Gredzenu pavēlnieku” – specefektu kompānija WETA, kas gandrīz gadu nodarbojās ar postprodukciju. Katru kadru, kurā piedalās pērtiķi, apstrādāja trīs- četrās stadijās: sākumā filmēja cilvēku, kas bija nokārts ar devējiem, uz zilā ekrāna fona; tad uz šī attēla uzlika pērtiķi; pēc tam pērtiķi ar cilvēcisku mīmiku un plastiku pārnesa uz kadru. Filmēšanas laikā uz laukuma atradās milzīgs monitors, uz kura varēja vērot maketu, kas attēloja cilvēka kustības, un pērtiķa modeli, kas atkārtoja visu, ko viņš dara. „Mēs sekojām tam, lai pat pati mazākā mīmikas nianse netiktu zaudēta, kad to pārnesa uz pērtiķa seju,” – Vaijats saka. – „Mums galvenais bija pārliecināt skatītāju, ka Cēzars patiešām ir ar saprātu apveltīta šimpanze, kurai ir jājūt līdzi.”

...Vils Rodmans (Džeimss Franko) – zinātnieks-ģenētiķis, kas strādā zinātniskajā laboratorijā GenSys, kurā izstrādā zāles pret Alcheimera slimību, no kuras cieš Vila tēvs Čārlzs Rodmans. Vils cer iegūt vīrusu, kas spētu atjaunot un nostiprināt smadzeņu darbību. Vienam no eksperimentos iesaistītajiem pērtiķiem tiek novērots pārsteidzošs progress – taču tas nomirst, tomēr paspēj nodot savas pārsteidzošās īpašības mantojumā piedzimušajam bērnam, ko nosauc par Cēzaru. Pētījumus pārtrauc un Vils paņem Cēzaru pie sevis uz mājām. Viņš audzina to un pakāpeniski pārliecinās, ka viņa audzēknis nav vienkārši gudrs dzīvnieks, bet ir saprātīga būtne. Izceļas konflikts ar kaimiņiem un Vils ir spiests nodot Cēzaru atpakaļ uz pērtiķu audzētavu – īstu cietumu, kur pērtiķus tur būros un visādi par tiem ņirgājas. Cēzaram izdodas pārspēt viltībā cilvēkus, izrauties no būra un sarīkot sacelšanos... Filmas darbība risinās vairākus gadus un beidzas 2016. gadā.

Pēc scenārista Džafa vārdiem, stāsta fināls ir visai drūms – taču „Pērtiķu planētas sākotne” ir veidota tā, ka tas viegli var kļūt nākošās sērijas sākumu. „Es ceru, ka mēs liekam pamatus jaunam, interesantam kinoseriālam,” – viņš saka. – „Mēs esam izmetuši vairākas ēsmas, rēķinoties ar to, ka ar tām nodarbosimies nākošajās filmās. Klasiskais seriāls pētīja rasu sadursmju un sociālo kataklizmu dabu; taču šodien rasu sadursmes vairs nav tik asas, kā pirms 50 gadiem. Tāpēc mēs kā galveno uzsvērām cilvēciskā lepnuma problēmu. Vils Rodmans ir ļoti pretrunīgs cilvēks. Viņš veic eksperimentus, kas atrodas ārpus labā un ļaunā robežas. Nevar ar pilnīgu pārliecību pateikt, ir viņam vai nav taisnība. Tas, kas ar viņu notiek, ir īsta drāma.”

Taču pats galvenais, pēc režisora vārdiem, ir tas, ka „filma vieš cerības. Neskatoties uz drūmajiem notikumiem, tajā nav tāda cinisma, ar kuru ir pārpilna oriģinālā filma. Mēs sagatavojām laukumu jaunam kinoseriālam – un mēs ceram, ka tam būs garš mūžs.”