Viens no aktīvākajiem šā pieņēmuma propogandētājiem ir krievu filosofijas zinātņu doktors Valerijs Djomins, kurš savu viedokli aizstāvējis līdz pat savai nāvei 2006.gadā. Tikpat dedzīgi viņš noraidīja versiju par to, ka cilvēks cēlies no Āfrikas savannām, uzskatot, ka šis šūpulis meklējams teritorijās, kuras mūsdienās pieņemts dēvēt par Krievijas Ziemeļiem, faktiski pat vēl tālāk – tieši pašā Ziemeļpolā.

Djomina hipotēzes pamati balstīti vairākos momentos. Pirmkārt, tie ir deviņu viņa paša vadītu ekspedīciju rezultāti. Atrasti artefakti, kuriem pagaidām nav iespējams sniegt zinātnisku izskaidrojumu, bet tādam katrā ziņā jābūt. Otrkārt – rūpīgi izpētīti un analizēti senie teksti: gan senindiešu “Rigvēda” un irāņu “Avesta”, gan seno ķīniešu un tibetiešu vēsturiskajās hronikās, gan vācu eposā un kreivu biļinās, gan daudzās citās tautu leģendās, kas apraksta ziemeļu pirmdzimteni, kurā allaž bijušas vērojamas raksturīgas polārās dabas parādības – ziemeļblāzma, polārā diena un nakts un citas. Atbilstoši teju visās senajās leģendās paustajam tieši no ziemeļiem savulaik sākuši emigrēt mūsdienu etnosu senči.

Ir pamats uzskatīt, ka savulaik klimats aiz polārā loka bijis jaukāks un piemērotāks cilvēka dzīvošanai nekā šodien. Iespējams, šo kontinentu pat apskalojusi Golfa straumei līdzīga siltu ūdeņu straume. Okeanogrāfi noskaidrojuši, ka laika posmā pirms 30 līdz 15 tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras Arktikā patiešām valdījis itin maigs klimats, bet Ziemeļu Ledus okeāns bijis salīdzinoši silts, neskatoties uz to, ka kontinentā bijis daudz ledāju. Šādus secinājumus izdarījuši arī kanādiešu un amerikāņu zinātnieki, un, viņuprāt, Viskonsinas ledus laikmeta laikā (aptuveni pirms 70 tūkstošiem gadu) Ziemeļu Ledus okeāna centrā bijusi itin prāva mērenā klimata zona.

Tas varētu nozīmēt to, ka Hiperborejas civilizācija ir vecāka par savulaik izmirušajiem mamutiem. Djomins uzskata, ka tāda eksistējusi aptuveni pirms 15 līdz 20 tūkstošiem gadu, tās rīcībā bijuši lidaparāti, un tā kopumā bijusi augstu attīstīta civilizācija. Daudzu tautu tā dēvētajās svētajās grāmatās aprakstīti arī dažādu veidu kontakti ar “atnācējiem no debesīm”. Aborigēni šādas lietas attiecināja uz brīnumu jomu un hiperborejiešus uzskatīja par dieviem vai vismaz cilvēkveidīgiem pusdieviem. Arī Djomins pieder tiem zinātnes pīlāriem, kas ir pārliecināti, ka lielais vairums seno mītu, kuros vēstīts par dievu un viņiem pielīdzināmo pusdievu izdarībām, patiesībā ir tikai esoteriskā formā pārvērsta patiesā Zemes vēsture.

Atlanti no Špicbergenas salas

Protams, ir svarīgi noskaidrot, kāpēc gan šiem “atnācējiem no debesīm” obligāti vajadzēja būt no aizpolārajiem apgabaliem. Piemēram, kāpēc gan mītos un leģendās aprakstītās teju pārdabiskās būtnes nevarēja būt parasti citplanētieši? Šo lietu pamatīgi pētījušajiem zinātniekiem ir savs skaidrojums, un, lai to iespējami labāk saprastu, nepieciešams aplūkot konkrētā jautājuma priekšvēsturi.

Ilgu laiku dominēja viedoklis, ka mūsdienu civilizācijas dzimtene meklējama Tuvējos Austrumos. 20.gadsimtā evolucionisti šo šūpuli pārnesa uz Āfriku. Tomēr hinduisma, budisma un vēdisma tradīcijās valdīja citi priekšstati.

Pirmais gluži nopietnu zinātnisko pamatojumu civilizācijas un visas pasaules kultūru ziemeļu izcelsmei deva 19.gadsimta franču astronoms un sabiedriskais darbonis Žans Sibēns Baijī. Rūpīgi izpētījis visus tolaik pieejamos avotus, viņš secināja, ka visi senatnes cilvēku sasniegumi zināmā mērā it kā balstīti kādas citas, vēl senākas – “pazudušas” – tautas veikumā, un šai tautai piemitušas vienkārši izcilas zināšanas. Citu starpā Baijī arī izanalizējis senatnes astronomiskos apstākļus, atklājot, ka tās tautas, kuras 18.gadsimtā pieskaitīja tā dēvētajiem dienvidu etnosiem, agrāk mitušas ziemeļu, nereti tieši aizpolārajos platuma grādos.

Baijī bija pirmais, kurš norādīja uz mītu par nomirstošu un augšāmcēlušos dievu ziemeļniecisko izcelsmi, kas  sastopams ļoti daudzās senatnes leģendās. Tādas dievības, piemēram, seno ēģiptiešu Osiriss vai asīriešu Adoniss (kuri vēlāk “pārcēlās” arī uz grieķu-romiešu panteonu), senatnē iemiesoja pašu Sauli. Bet Saule, kā zināms, ziemeļu platuma grādos mēdz aiz horizonta pazust uz vairākiem mēnešiem, dodot vietu garai polārajai naktij.

Tostarp Baijī aprēķinājis, ka Ozīrisa aidzimšanai atbilstošais 40 dienu cikls precīzi atbilst Saules “nomiršanas un augšāmcelšanās” ciklam kā ziemeļu 68.platuma grādam. Tāpēc tieši šeit esot jāmeklē seno ēģiptiešu īstā dzimtene ar tajā raksturīgo Ozīrisa pielūgšanas kultu. Ja vērīgāk aplūko austrumu puslodes karti, var pamanīt, ka 68.paralēle iet cauri Kolas salas centram, šķērso Jamalas un Obas apgabalus, kā arī ievērojamas Sibīrijas rietumu un austrumu teritorijas. Un Baijī bija pārliecināts, ka pirms liktenīgās temperatūras samazināšanās ziemeļos Špicbergenas un citās arktiskajās teritorijās mtuši varenie atlanti. Baijī rakstījis: “Atlanti ir atnācēji no kādas salas Ledus okeānā, viņi ir hiperborejieši – kādas salas iemītnieki, par kuru mums savulaik vēstījuši senie grieķi”. Gan Baijī, gan senatnes autoriem Atlantīda un Hiperboreja bija viena un tā pati valsts.

Kopš Baijī un 18.gadsimta zinātne, protams, ievērojami attīstījusies. Ģenētiķi pierādījuši, ka visa mūsdienu civilizācija cēlusies no vienas skaitliski nelielas – tikai daži tūkstoši! – cilts, kas mitusi Austrumāfrikā. Tomēr daudzi zinātnieki uzskata, ka nevar visu cilvēci pakļaut ģenētiskai izpētei, tāpēc ir iespējams, ka paralēli šai vienai ciltij mitušas arī vēl kādas citas. Zināms, ka evolūcijas teorijā ir daudz balto plankumu un kliedzošu pretrunu. Tikai 20.gadsimta beigās zinātnieki atzina, ka neandertālieši un kromaņonieši ir neatkarīhas troglodītu grupas, nevis humanoīdu loģiskās pēctecības ķēdes posms, kā to uzskatīja iepriekš. Un par ko gan liecina tā dēvētās oficiālās zinātnes cītīgi slēptie antropoloģisko atlieku fakti, kuru noteiktais vecums nekādi neierakstās darvinistu izveidotajā skalā! Jau daudz runāts par šiem paraugiem, kas – diemžēl vēl aizvien pārklājas putekļiem slepenu krātuvju plauktos, kurus neizliek pat apskatei muzejos un par kuriem neraksta mācību grāmatās. Turklāt tādu ar katru dienu kļūst aiznien vairāk.

Cilvēces patiesā vēsture aizvien ir biezā miglā tīta, un nav izslēdzama iespēja, ka līdzās primitīvajiem cilvēkveidīgajiem pērtiķiem uz Zemes savulaik mitušas arī daudz saprātīgākas būtnes. Pētnieki pauž, ka liela daļa Hiperborejas civilizācijas gājusi bojā planetārā mēroga katastrofā, tomēr lielai daļai izdevies izglābties, un tā spējusi patverties pazemes slēptuvēs, bet vēlāk pamazām izklīst dienvidu virzienā, veidojot tur jaunas etniskās kultūras.

Katrā ziņā Baijī nav vienīgais,kurš nopietni pētījis šo virzienu. Patiesībā tā ir vesela zinātnes nozare, kurā savu artavu devuši gan ģeogrāfi, gan vēsturnieki, gan arī lingvisti. 19.gadsimta beigās Bostonas universitātes rektors Viljams Vorena publicēja grāmatu “Ziemeļpolā atrastā paradīze”, kas kopumā piedzīvojusi 11 atkārtotus izdevumus. Plašā materiāla analīzes rezultātā viņš apliecināja, ka arhaiskās teikas par paradīzi zemes virsū – Ēdeni – ir miglainas atmiņas par savulaik patiešām eksistējušu pārticības valsti, kas bijusi kaut kur tālu, tālu ziemeļos...

Arktiskais tilts

Kas tad īsti pētnieku izpratnē ir Hiperboreja un kādas zemes jeb platības tā savulaik aizņēmusi? Pētnieki ir pārliecināti, ka patlaban šīs civilizācijas pēdas jāmeklē Eirāzijas un Amerikas ziemeļos, Ziemeļu Ledus okeāna arhipelāgos un salās, okeāna šelfā, dažu jūru, ezeru un upju dibenos. Turklāt vairums dažādo artefaktu un vietu, kam varētu būt hiperborejiska piesaiste, esot mūsdienu Krievijas teritorijā. Par daudzām “speciālisti esot vienojusies, bet daudzas vēl tikai gaida savu kārtu”. Patlaban visnotaļ aktīvi izpētes darbi risinās Kolas pussalā, Vaigačas salā, Karēlijā, Urālos, Rietumsibīrijā, Hakasijā, Jakutijā un cituviet. Katrā ziņā zinātnes aprindās jau stabili iegājis jēdziens “Hiperborejas platforma”, pētnieki apspriež tās dinamiku – kā un kādu iemeslu dēļ tā savulaik nogrimusi okeāna dibenā un tamlīdzīgi.

Kādā slavenā senatnes kartogrāfa Merkatora kartē Ziemeļpola apkaimē atveidots liels kontinents. Tas ir milzīgs salu arhipelāgs, un šīs salas atdala lielas upes. Šeit jāpiebilst, ka, atbilstoši senatnes ticējumiem, indoeiropiešu tālīnie senči savulaik dzīvojuši kāda Meru kalna apkaimē. Neviens no mūsdienu zinātniekiem nespēj izskaidrot, no kurienes gan Merkatora kartē radusies šī sauszeme, jo viduslaikos taču par Arktiku kā tādu vispār vēl nekas nebija zināms. Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka Merkatora rīcībā bijušas kādas krietni vien senākas kartes, kuras viņš izmantojis, veidojot savas jaunās, un par kurām, starp citu, viņš raksta kādā savā vēstulē 1580.gadā. Viņš apraksta, ka tajā kartē Ledus okeāns esot bijis bez ledus, bet tieši tā centrā izvietojies milzīgs kontinents, tāpēs savās jaunajās kartēs viņš vienkārši ņēmis vērā šo apstākli.

Ķeizarienes Katrīnas slepenais ukazs

Šeit, protams, arī var rasties virkne papildus jautājumu. Piemēram: ja tādas kartes eksistējušas kopš senatnes, tad kāpēc gan neviens jau tolaik tomēr nav pamēģinājis aizceļor iespējami tālāk ziemeļu virzienā un pacenties atrast kartēs iezīmēto zemi, kurā varētu būt bijusi leģendārā Hiperboreja? Izrādās, jautājums ne tikai vietā, bet – tā tas tomēr ir bijis. Informācija par šo mīklaino civilizācijas ziemeļu pirmdzimteni bija saglabājusies un izplatījusies, pateicoties masonu kanāliem, un aizkļuvusi tostarp arī līdz Krievijas ķeizarienei Katrīnai Lielajai.

Izpalīdzot ievērojamam krievu multizinātniekam Mihailo Lomonosovam, viņa pat sarīkojusi divas ekspedīcijas uz šiem apgabaliem, vēsturnieki noskaidrojuši, ka 1764.gada 4.maijā ķeizariene parakstījusi slepenu ukazu jeb rīkojumu, kurā ekspedīcijas vadītājam admirālim Vasīlijam Čičagovam oficiāli dots uzdevums ”Atjaunojot vaļu un citu zvēru un zivju ieguvi Špicbergenas salā”. Taču admirāļa dēla sarakstītajos memuāros tā minēta kā “ekspedīcija uz ziemeļpolu”. Bija paredzēts, ka admirālis drīkst atvērt speciālu, aizzīmogotu paketi tikai tad, kad kuģis jau izgājis atklātā jūrā, lai uzzinātu instrukcijas, kas noteikušas uzņemt kursu virzienā tieši uz ziemeļpolu. Visi pārējie norādījumi bijuši Lomonosova rokas rakstīti. Tiesa, zināms arī tas, ka ekspedīcija salīdzinoši ātri sadūrusies ar necaurejamiem ledus blāķiem un to nācies pārtraukt.

Bet būtiska tomēr ir pati cerība un mēģinājums. Katrā ziņā var pieņemt, ka ķeizarieni Katrīnu vilināja tas pats, kas arī pirms viņas allaž vilinājis daudzus valdītājus, proti – tā dēvētais mūžīgās jaunības jeb faktiski tātad nemirstības noslēpums. Vairums leģendu vēsta, ka tieši šā eliksīra recepte esot bijusi galvenais hiperborejiešu know-how. Krievijas imperatore tomēr bija sieviete, vai ne?

Bailes

Bez jau minētā mūžīgās jaunības jeb nemirstības eliksīra hiperborejiešu arsenālā bijusi vēl virkne citu pārsteidzošu novhavu. Piemēram, tā devētais absolūtais ierocis, kura jauda bijusi pielīdzināma atomieročiem. Katrā ziņā 20.gadsimtā Aleksandra Baečenko vadībā veiktā ekspedīcija meklēja tieši to. Tikai ne jau Ziemeļpolā, par kuru tajā laikā viss vairāk vai mazāk bija skaidrs, bet gan mīklainajās arktiskajās salās, noslēpumaini izzudušajās teritorijās, un visā Hiperborejas tā dēvētajā perifērijā no Kolas pussalas līdz Čukotkai.

Jāpiebilst, ka Barčenko bija savulaik itin ievērojams ezoteriķis. Runā, ka viņam piemitušas arī spēcīgas ekstrasensorās dotības – viņš pētījis fenomenu par spēju pārraidīt un uztvert domas lielos attālumos. Un Kolas pussalā viņš rīkojies tieši ar Smadzeņu izpētes institūta mandātu, turklāt personīgi ar akadēmiķa Behtereva svētību. Pašu Behterovu sevišķi interesēja mīklainā parādība – polārā psihoze, kas izplatīta un raksturīga visu ziemeļu tautu aborigēnu vidū. Tas izpaužas tā, ka pēkšņi šķietami neizskaidrojamu iemeslu dēļ cilvēki iekrīt savdabīgā transā un tad uzvedas līdzīgi mītiaksjiem zombijiem – savādi šūpojas, runā nevienam nezināmā valodā un tajā laika posmā neizjūt nekādas sāpes.

Turklāt pat Bratčenko ekspedīciju maksimālu interesi izrādīja tālaika padomju galvenais “spēks” VČK vēlākās KGB priekštece. Acīmredzot jau tolaik čekisti saprata, ka, atklājot polārās psihozes principus, to varētu efektīvi izmantot psihotropo ieroču veidošanā, par kuriem, kā liecina arhīvu dokumenti, čekisti jau tolaik sākuši domāt. Otrkārt, patiesībā jau tajos gados čekisti bija uzsākuši vadīt atomieroču radīšanas procesu. Tieši tāpēc galvenais čekists Fēlikss Dzeržinskis personīgi atbalstīja Bratčenko ekspedīcijas nosūtīšanu uz Kolas pussalas visattālākajiem un visneizpētītākajiem apgabaliem.

Tas bija 1992.gadā. vispirms pētnieki Seidzera krastā atklāja akmens klintī iecirstu melnu gigantisku cilvēka figūru ar krustveidīgi izplestām rokām. Tur atklāja arī lielu daudzumu nepārprotami apstrādātu, taisnstūrveida akmens bluķu, augstu kalnu virsotnēs un arī dziļi purvos mīklainus piramīdveida būvējumus, dažādus savulaik kā lidzenus, platus ceļus kalpojušus veidojumus dabā. Un ekspedīcijas dalībnieki uzdūrušies arī mīklainai ieejai kalnā, kas vedusi neticami dziļā pazemē. Diemžēl tajā reizē nevienam neesot pieticis dūšas ieiet dziļāk. Runā, ka atturējusi kaut kāda neizskaidrojama pretspēka iedarbība, visus pārņēmis teju paralizējošu izbaiļu sindroms...

Patiesībā izklausās mazliet nepārliecinoši. Ļoti vāji izpildīta ekspedīcija, ja jau pamatā bija runa – ne vairāk un ne mazāk! – par absolūtā ieroča meklēšanu. Acīmredzot par Dzelzs Fēliksu dēvētais galvenais čekists nejutās apmierināts. Lai gan daudzi krievu zinātnieki uzskata, ka patiesība Barčenko tomēr saņēmies dūšu un iekļuvis senajā krātuvē, kaut ko noderīgu turarī atrodot. Iespējams, ka, atgriežoties no ekspedīcijas, viņam vispirms tomēr bijie jāatskaitās tieši čekistiem, un tie savukārt bija vieni no lielākajiem sava laika visu iespējamo dokumentu noslepenotājiem vai pat ļaunprātīgiem iznīcinātājiem.

Mūsdienu pētnieki interesējušies Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD jeb FSB – krievu abreviatūrā) arhīvā un tur saņēmuši atbildi, ka visi ar šo jautājumu saistītie dokumenri plānveidīgi iznīcināti 1941.gadā, kad vācieši bija pietuvojušies bīstami tuvu Maskavai. Savukārtpašu Bratčenko 1938.gadā apsūdzēja spiegošanā un nošāva. Bet saglabājušās liecības par to, ka cietumā, gaidot piespriestā nāvessoda izpildi, viņš palūdzis papīru un rakstāmo, lai iespējami pilnvērtīgāk izklāstītu visu to, ko viņam savulaik izdevies atklāt un uzzināt. Tas arī nav liegts, bet, tiklīdz rakstu darbs pabeigts un izlasīts, viņa nāvessoda izpilde strauji pasteidzināta. Pagaidām viņa sarakstītais dokuments vēl nekur nav atradies.

Pa šīm pašām takām mūsu dienās devās arī materiāla ievadā minētais Valērijs Djomins un viņa vadītās ekspedīcijas. Un arī viņam nav izdevies atrast Bratčenko atklāto ieeju pazemē. Djomins pats uzskata, ka to var itin labi izskaidrot. Raugi, vispirms jau jebkurš speleoplogs apliecināšot, ka vienmēr ir ārkārtīgi grūti atklāt jebkuru ieeju pazemes alās, ja kopš tās regulāras lietošanas pagāji ļoti ilgs laiks. Tai pat var neskaitāmas reizes pāriet pāri vai aiziet garām – nepamanot aizbirušu vai krūmājiem un vareniem kokiem aizaugušu atveri.

Šajā ziņā uzskatāms piemērs esot Abrau-Dirso vīna rūpnīca pie Novorosijskas, kur kalnu dzīlēs ierīkoti speciāli glabātuvju pagrabi piecu kilometru garumā, taču, piemēram, tie paši vācieši pēdējā kara laikā, pat it kā precīzi zinot, kur kas jāmeklē, tā arī nav spējuši atrast pareizo ieeju. Un tas vēl tādos apstākļos, kad agrāk, pirms kara, turp lieliem pulkiem vesti ekskursanti un nevienam pat neienāca prātā šo vietu padarīt par nezin kādu noslēpumu.

Otrkārt, Djomins paudis, ka neesot izslēdzams tas, ka mīklainā ieeja Kolas pussalas kalna pazemē savulaik speciāli uzspridzināta. Pagājušā gadsimta 30.gados Seidezera apkaimē bijusi ierīkota politieslodzīto nometne, kurā kaut ko nezināmu būvējuši, taču 50.gados viss saspridzināts. Palikušas tikai neskaidras dažu būvju paliekas. Un šis, protams, irkārtējais jautājums, par kuru mūsdienu specdienesti pārliecinoši klusē.

Speciāli laukumi piramīdās

Djomins savulaik veicis deviņas ekspedīcijas uz tā dēvētajiem Krievijas Ziemeļiem. Ko viņam izdevies tur atrast un noskaidrot? Visrūpīgākie meklējmumi veikti jau minētajā Siedezera apkaimē, kuru Kolas pussalā dēvē arī par svēto ezeru. 2001.gadā vinņa vadītā ekspedīcija tur veikusi ģeolokāciju, kas uzrādījusi, ka zem ezera dibena ir dubļiem piedzīts garš tunelis. Tas ved no ezera viena krasta uzotru un tālāk pazūd Ninčurta kalna dzīlēs. Līdz pat 30 metru dziļumam ieskatīties spējīgais ģeoradars konstatējis: abos tuneļa galos ezera krastos dziļumā zem zemes ir arī apjomīgas dobas telpas. Ģeologi vienprātīgi atzinuši, ka šāda veida un konfigurācijas alas dabā nevarot rasties dabiskā ceļā.

Ne mazākus pārsteigumus sagādājis viens no jau minētajiem ceļiem jeb klājumiem, ko savulaik atklājis Bratčenko. Izrādās, ar akmens plātnēm izklātā virsma taisnā leņķī aizved aptuveni pusotra metra dziļumā. Tas vedinot domāt, ka šeit ir runa par kaut kādām aizsardzības būvēm. Tāpat izdevies atklāt arī dažas no Bratčenko minētajām savādajām piramīdām, kas esot ļoti līdzīgas kurgāniem. Dažas esot ar it kā nošķeltām virsmām, kas veido pilnīgi gludu klājum, it kā tās būtu nogrieztas ar ideāli asu bazi.

Vēl atklātas savādu pamatu bloku paliekas, ģeometriski ideāli apstrādāti klintsbluķi, apgāztas kolonnas.

Viss liecinot, ka savulaik šajos ziemeļu apgabalos iespaidīgas akmens būves nav bijis nekāda retums, jo visa šī teritorija – no Kolas pussalas līdz Čukotkai – izceļas ar pietiekami lielu daudzumu piramidālu akmens stabu krāvumiem, ko mēdz dēvēt par hūrijām. Ārēji tie izskatoties kā Lapzemes akmens kulta krāvumi jeb seidas, ko izsenis pielūguši senie sāmi. Ir uzskats, ka tādas būves savulaik uzslietas paaugstinātās vietā kā īpašas bākas, lai varētu labāk orientēties apkārtnē. No šiem akmens blokiem panemto paraugu analīze uzrādījusi, ka tiem piemīt tehnogēna izcelsme. Taču – to vecums ir vismaz 10 000 gadu pirms mūsu ēras! Turklāt jāpiebilst, ka šajos Krievijas Ziemeļu apgabalos atrastas arī akmenī kaltas figūras, kas pēc visiem parametriem ir apbrīnojami līdzīgas slavenajām Lieldienu salas figūrām. Tikai tā atkal ir joma, kas aizvien turēta dziļā slepenībā jeb vismaz ierindota tā dēvētās oficiālās zinātnes neizskaidrojamo, tātad slēpjamo faktu glabātuvēs.