27 Oct 2014
Ankhana ir mūsu pašu alternatīvā Zeme, tās iedzīvotājiem viņa ir tikpat reāla kā mums savējā, tā pat atrodas tepat. Tikai viņa vibrē citā frekvencē. Zinātnieki ir atklājuši metodi, kā, paaugstinot savas pasaules objektu svārstības frekvences laiktelpā, pārvietot tās uz alternatīvajām realitātēm. Lielākā daļa no tām ir neapdzīvotas, bet Ankhana ir viena no apdzīvojamām. Tajā mīt daudzas rases, un vēl nav zvanīts, ka cilvēki būs dominējošā. Un ko gan darīt atklājot šādu pasauli? Protams, pārvērst to par skatītāju izklaidi. Aktieris te ir ļoti nopietna profesija, te viņiem neiedod scenāriju un nepārfilmē visu, ja kas neizdodas. Te Aktieris trenējas gadiem ilgi, veido pats savu leģendu, un ja paveicas izsisties, viņam parādās skatītāji. Ja Aktieris mirst, viņš mirst pa īstam, un tieši tas piesaista skatītājus.
Kains ir varonis šā vārda visbarbariskākajā nozīmē. Kains kā Aktieris ir totāls monstrs, viņš nogalēs katru, kurš ne tā uz viņu paskatīsies, viņš arī iznīcinās visus, kas stāvēs priekšā viņa mērķim. Tas ir tas, ko viņā mīl skatītāji (protams, vēl viņi mīl dabiskos Kaina doma pavadošos iekšējos monologus, kas apraksta situāciju). Viņš ir piedalījies katrā nozīmīgākajā Ankhanas pasaules notikumā, kad kāds ievērojams monarhs mirst, Kains ir tas, kas stāvēja blakus pie gultas ar asiņainu nazi rokā. Un kāpēc gan, lai tā nebūtu, Kains taču ir Aktieris! Viņam Ankhanas pasaule ir tikai skatuve, kur veikt savus piedzīvojumus. Zemes iedzīvotājiem Ankhana ir tikai viens liels realitātes šovs, kurā mirst gan tās iedzīvotāji, gan Aktieri.
Ja man būtu Kains jāieliek grāmatu protagonistu tēlu topā pēc viņa vēlmes upurēt visus, lai izpildītu savu uzdevumu, tad līdz Kinga Rolandam no Tumšā torņa viņam vēl ir tāls ceļš ejams. Sava mērķa vārdā viņš tomēr vēl nav gatavs upurēt pilnīgi visu. Bet neskatoties uz Kaina nežēlību, autors tomēr spēj izraisīt lasītājā simpātijas pret viņu. Manī personīgi pievilka viņa mērķtiecība un princips nekad nepadoties. Skaidra lieta, ka šāds varonis paģērē, ka visa grāmata ir piesātināta ar diezgan tiešiem asiņainu notikumu aprakstiem. Vārdus Jūs, lūdzu un paldies šeit arī būs visai grūti atrast, toties, shit, fuck, cunt būs biezā slānī.
Grāmatas galvenā sižeta attīstība rodas tad, kad Ankhanas esošais valdnieks Ma’elKoth, kas ieguvis savās rokās praktiski neizsīkstošu maģisko spēku, uzzina par Aktieriem. Pat viņam, nežēlīgam autokrātam, kas iedomājas sevi par dievu esam, šis koncepts šķiet vājprātīga ideja. Tas, ka kāda cita pasaule varētu izmantot viņus savai izklaidei. Nogalināt valdniekus, izraisīt pilsoņu karus un tikai tādēļ, lai kaut kur pāris miljardiem cilvēku nebūtu garlaicīgi. Un to visu dara cilvēku, kuru tehnoloģijas ir daudz pārākas par Ankhanas pirmsindustriālo attīstības fāzi. Pret Aktieriem tiek uzsāktas medības. Tas lasītājam liek arī aizdomāties par mūsdienu televīzijas šoviem. Varu saderēt, ja kāda televīzija spētu ko tādu izveidot, nāvi uz ekrāniem skatītos vai visi planētas iedzīvotāji. Mums taču tik ļoti patīk skatīties karu onlainā jau no Pirmā Līča kara laikiem, ka grūti būtu atturēties. Kas gan ir zombiju surogātseriāls salīdzinot pret īstenību. Šajā jomā man par cilvēci nav nekādu ilūziju, jo pasākums būtu reālistiskāks un nežēlīgāks, jo vairāk skatītāju tam atrastos.
Cilvēki uz Zemes savukārt dzīvo kontrolētā kastu sistēmā. Sabiedrības noslāņošanās ir sasniegusi maksimumu. Strādnieki strādā necilvēcīgos apstākļos, Investori investē, Biznesmeņi nodarbojas ar ražošanu, un Izklaidētāji nodarbojas ar cilvēku izklaidi. Piedzīvojumi paralēlajā zemeslodē ir tas, kas ļauj valdošajai šķirai novērst plašus nemierus sabiedrībā, jo tehnoloģijas piedāvā pilnīgu klātbūtnes efektu. Kad tu skaties Kaina piedzīvojumus, tad tu arī esi Kains. Kaina tēlotājs Haris arī šeit pamanās salekties ar savu Studijas pārstāvi Arturo Kollberg, apsūdzot to Aktieru nogalināšanas mēģinājumā un iepinot savos iekšējos monologos dažādus uz sacelšanos mudinošus citātus.
Grāmatas centrālais un galvenais tēls ir Kains, un prieks, kas autors viņu nav atstājis kā cilvēku ar zobenu rokās. Kaunam/Hari ir arī dota iespēja izaugt no sava aukstasinīgā slepkavas tēla. Viņi tajā ir tā iejuties, ka ir pilnīgi aizmirsis, ka problēmas var risināt arī citādi. Taču apstākļiem mainoties, Kains spēj adaptēties un apspēlēt visus. Pallas Rill un Kaina kopdzīves problēmas mani lāgā nepārliecināja. Nu labi, sieva grib, lai vīrs izmainās, lai piedzīvojumos slepkavo mazāk un aizdomājas arī par citiem. Lai arī autors viņu pasniedz kā ideālisti, tas tomēr ir baltiem diegiem šūts. Arī Pallas nebaidās smērēt rokas un slaktēt cilvēkus pa labi un pa kreisi.
Grāmata kopumā ir tāds skarbais fantasy, daudz hit and slash elementu, nopietna maģija un koalīcijas. Neskatoties uz savu apjomu, izlasās vienā elpas vilcienā, autors prot uzturēt spriedzi visas grāmatas garumā. Šo grāmatu var lasīt gan kā nežēlīgu bojeviku, gan kā visnotaļ labus stāstu par sabiedrību un manipulāciju ar to. Lieku 10 no 10 ballēm. Man gan ir aizdomas, ka turpmākie Kaina piedzīvojumi varētu nebūt tik labi kā pirmie.