Kāpēc? Divu iemeslu dēļ. Pirmais - acīmredzams. Vācu tautas vadonis pamatoti uzskatīja rakstnieku par "boļševiku ietekmes aģentu" Vecajā Pasaulē, kurš ir izdarījis daudz, lai popularizētu Hitlera galveno ienaidnieku idejas, konkrēti, publicējot rakstus. Otrais - mazāk nojaušams. Precīzāk sakot, praktiski nezināms vairumam, pat lielākajiem Velsa cienītājiem. Fīrers, kurš līdz pat pirmajai sakāvei pie Maskavas ar lielu augstprātību izturējās pret sarkano pulkvežu talantiem, uzskatīja, ka tieši rakstnieks... ir apmācījis "Kremļa kalnieti" stratēģijai un operatīvajai kara mākslai. Šīs viltības viņš vienā reizē arī izmantoja pret vācu-fašistu pūļiem. Pārsteidzoši, vai ne tā? Bet tagad, sīkāk par vienu un otru.
"Pārkalšana" gultā ar "sarkano Matu Hari".
Visiem ir zināms, ka 1934. gada jūlijā slavenais literāts apmeklēja PSRS un ieradās vizītē pie Staļina. Lūk, tā vēlāk viņš aprakstīja savas emocijas pēc tikšanās ar vadoni: "Es nekad iepriekš nebiju saticis patiesāku, kārtīgāku un godīgāku cilvēku: viņā nav nekā tumša un baismīga, tieši ar šīm īpašībā ir jāizskaidro viņa milzīgo varu Krievijā".
Jāsaka, ka vēl 1930. gadu sākumā Herberts Velss izturējās pret PSRS vadītāju savādāk: "...fanātiķis, despots, aizdomīgs varas monopolizētājs, nežēlīgs, cietsirdīgs doktrīnists, pašapmierināts gruzīns-kalnietis, kura gars nekad pilnībā nav izrāvies no dzimto kalnu ielejām..."
Kas tad bija par iemeslu tādai rakstnieku uzskatu "pārkalšanai" no Staļina nikna kritiķa līdz viņa cienītājam un pat "ietekmes aģentam", kurš pēc tam propagandēja "paša kārtīgākā un godīgākā cilvēka" tēlu, kā Rietumu presē, tā arī savu visai ietekmīgo draugu vidū? Lūk, atbilde: "lekcijas" par Staļinu, ko starplaikos starp nodarbošanos ar seksu, Velsam lasīja viņa kārtējā pasija - krievu čekiste Marija Budberga.
Aptinusi ap pirkstu rakstnieku kaut kad 1932.-1933. gadu mijā, šī "sarkanā Mata Hari", pateicoties sava slavenā mīlnieka sakariem, ne tikai iekļuva britu elites aprindās, kas viņai ļāva nodot pašu "karstāko" informāciju uz Maskavu, bet arī sagatavoja Velsa vizīti pie Staļina. Tāpat, kā "pareizo" attieksmi pirmajam pret otro. Tālāk jau viss bija Staļina harizmas rokās. Varēja, kad gribēja!
Pats rakstnieks pēc tam atcerējās, ka viņam pietika ar "pāris sarunas minūtēm" ar vadoni, lai... Lai ko? Pilnībā noticētu Staļina tēlam, ko bija radījusi "krievu Mata Hari"? Jā. Taču ne tikai. Tur, kur pārējie vēsturnieki liek punktu, mēs liksim daudzpunkti. Un tūlīt paskaidrosim, kāpēc padomju ūsainim ievajadzējās sarīkot pie sevis angļu ūsaiņa vizīti.
"Paspēlēsimies ar zaldātiņiem, biedri Velss?"
Pārbūves miglainajā ausmā daudzi materiāli no "PSKP CK slepenajām mapēm" pārcēlās uz Rietumiem - konkrēti, uz ASV Kongresa bibliotēku un Bundesarhīvu (Vācijā). Kāpēc tā notika, tā ir citas sarunas vērta tēma. Mūs dotajā gadījumā interesē citas lietas.
Pētnieks, kas iedziļinās un pēta dokumentus-"emigrantus", kas attiecas uz 1934. gadu, var ieraudzīt, ka Staļins ir vēlējies... paspēlēt ar Velsu alvas zaldātiņus. Kā arī - saņemt no britu viesa rokām divas grāmatas, ko sarakstījis Velss: "Spēles uz grīdas" (1911) un "Mazie kari" (1913). kaut gan, "Kremļa kalnieti" interesēja ne tik daudz, dāvinātāja autogrāfi, cik viņa komentāri par šiem darbiem. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša: misters Velss bija "kara stratēģisko spēļu" pionieris un šīm spēlēm nebija nekā kopēja ar bērnu spēlēm smilšu kastē. Velss visu dzīvi bija kvēls zaldātiņu spēļu piekritējs. Abās minētajās grāmatās viņš apraksta noteikumus, kā izturēties īstās štābu stratēģiskās mācībās. Ne tikai aprakstīja, bet vēlāk arī pārbaudīja savu secinājumu pareizību, salīdzinot tos ar Pirmā pasaules kara notikumiem.
Mūsu varonis, sekojot karadarbībai frontēs, spēlēja alvas zaldātiņus, nosaucot britu ģenerāļus par "ākstiem" un pārliecinot citus, ka, ja viņi sekotu stratēģijai, ko bija izstrādājis viņš - Velss, Lielbritānija nekad nebūtu pazaudējusi kauju laukos 900 tūkstošus cilvēku. Vēl vairāk: jau pirms kara Velss ļoti baidījās, ka viņa dzimtene karam nav gatava.
Diemžēl Velsa stratēģiskais ģēnijs tā arī palika britu armijnieku nepieprasīts, kas ar augstprātību raudzījās uz viņa "bērnu spēlēm". Bet lūk, biedrs Staļins Velsa izdomai un iestrādnēm muguru nepagrieza.
Liekot roku uz sirds: nav dokumentālu pierādījumu, ka visas štābu stratēģiskās spēles sākot no 1934.-1935. gada "boļševistiskā ģeneralitāte" veidoja pēc Herberta Velsa lekāla. Tāpat arī nav rakstisku liecību, ka kādas no rakstnieka-stratēģa iestrādnēm tika pieprasītas Maskavas kaujas gaitā. Tagad atliek tikai zīlēt, vai Hitleram, kurš ievietoja Velsu nošaujamo sarakstā, bija attiecīgie dokumenti (vai kā minimums aģentūras dati), vai arī viņš to izsprieda uz tā pamata, ka Staļins bija ticies ar rakstnieku? Minējumu un izdomājumu lauciņš nav mūsējais. Tāpēc cerēsim, ka kādreiz atbildi uz šo aizraujošo jautājumu izdosies atrast.
Dosim te vienīgi izvilkumu no žurnāla "Boļševik" 1934. gada 17. numura, kur minēti Staļina vārdi, kas domāti tieši Velsam: "Lielas personas, kā Jūs, nav "vienkārši cilvēki". Protams, tikai vēsture spēs parādīt, cik nozīmīgs ir viens vai otrs liels darbinieks, taču katrā gadījumā, Jūs skatāties uz pasaule ne tā kā "vienkāršs cilvēks"."
Izziņa. Marija (Mura) Ignatjevna Zakrevska-Benkendorfa-Budberga (1892-1974) – diplomāte, iespējams, OGPU un angļu izlūkdienesta dubultaģente. Filmu scenāriju autore. Arī grāfiene Benkendorfa, baronese Budberga. Tuvākie sauca viņu par Muru, bet Maksims Gorkijs – par „dzelzs sievieti”. Bija Velsa, bet pēc tam „revolūcijas vētrasputna” civilsieva.