Smilšu tārps

   Pats grandiozakais kā pēc izmēra, tā arī pēc atpazīšanas “Kāpas” radījums – smilšu tārps (Sandworm). Tas pēc tiesas tiek uzskatīts gandrīz vai par Herbeta sāgas vizītkarti. Par Šai-Huludomu tuksneša aborigēnu frīmenu nosauktais tārps – ne tikai vienīgais gigantiskais radījums uz Arrakisas, bet tam ir arī filosofiska jēga.

   Smilšu tārps – nevis organiska, bet silicionā dzīvības forma. Tas sastāv no 100 – 400 atsevišķiem segmentiem, kuri ieslēgti biezā ādas apvalkā sudrabpelēkā. Katram no segmentiem ir pašam sava primitīva nervu sistēma, tādēl nogalināt tārpu ir praktiski neiespējami: pat ja iznīcinātu vienu no segmentiem, tā funkcijas uzņemsies citi. Smilšu tārpi ir milzīgi: paši lielākie īpatņi sasniedz līdz 400 metrus garumā, bet platumā – virs 100 metriem. Tārpa mute sasniedz 80 metrus diametrā un to aptver liels skaits zobu – līdz tūkstotim.

   Savā attīstībā tārps izdzīvo vairākas stadijas. Piemēram, kūniņas stadija tiek saukta par smilšu foreli. Smilšu forele ir bezformīgs viešūnas organisms. Apvienojoties šie organismi izveido jauno tārpu. Bet pēdējais ūdens iedarbības rezultātā atkal sadalās daudzās forelēs, un process sākas no jauna. Ūdens – pašas lielākās briesmas tārpam, tas uz viņu iedarbojas vienlaicīgi gan kā inde, gan kā skābe. Tieši ar ūdens barjerām vietējie Arrakasas pilsētu iedzīvotāji aizsargāja savas apdzīvotās vietas no Šai-Huluda iebrukuma.
   Tārps kļuva par “Kāpas” ekoloģiskā modeļa pamatu. Herberts rakstīja savu grāmatu tajā laikā, kad pats ekoloģijas jēdziens nomalēs bija jaunums, bet viņu pašu apkārtējās vides aizsardzība uztrauca ļoti stipri. Arrakisas ekonomiskā sistēma novienkāršota līdz minimumam: pēc būtības, līdz Pardota Kinesa terraformēšanas darbu sākumam visi dzīvie planētas radījumi bija pārstāvēti dažādās tārpa attīstības formās: smilsu planktons, smilšu forele, mazais tārps, un visbeidzot, pats tuksneša Saimnieks. Tārpa attīstības cikls kļuva par ilustrāciju ekoloģijas mācību grāmatai, kuru Frenks Herberts neuzbāzīgi ievietoja fantastiskajā romānā. Tārps rada ne tikai Garšvielu – viņš veido arī pašu planētu. Kāpas smiltis – viņa dzīvescikla produkts, tāpat kā atmosfēra (katrā gadījumā, tās galvenā sastāvdaļa – skābeklis).

   Tārps tiešā veidā saistīts ar planētu apdzīvojosiem cilvēkiem – frīmeniem. Tuksneša karavīri brīvi lieto viņa veltes: ne tikai Garšvielu (un visu, ko no tām pagatavoja: audumi, sprāgstvielu, plastiku), bet arī kristāliskos zobus, no kuriem gatavoja slavenos nažus-žurikas, un Dzīvības ūdeni – apziņu modificējošo narkotisko vielu. Frīmeni iemācījās ekspluatēt pašu tārpu: viens drosmīgais spēja to apseglot, nodeva savas zināšanas pārējiem – un tārps jau kļuvis par pārvietošanās līdzekli...
   Taču pats, protams, interesantākais – tā ir smilšu tārpa, tuksneša gigantiskā monstra, simboliskā nozīme.
   Tuksneša leviafans
   Frenka Herbeta firmas iezīme, īpaši spilgti pamanāma “Kāpā”, bija viņa tiekšanās strādāt ar daudzskaitlīgjiem nozīmju slāņiem. Pie kam, atšķirībā no dažiem moderniem autoriem, šajā daudzskaitlīgumā nav saspringtības: autors meistarīgi savij vienā izpratnē vairākas dažādas jēgas. Zemākteiktais – nav kādi nebūt pieļāvumi: Herberts izteica savas idejas daudzās intervijās, reizēm atklāti, reizēm acīmredzamiem pusmājieniem.

   Pirmkārt: pašā primitīvākajā izpratnē gigantiskais tuksneša tārps, “tuksneša vecis” – tas ir briesmoņa, kurš dzīvo dzilumā, arheotipiskais veidols. Zemes pamats – pati par sevi duāls jēdziens. No vienas puses tas ir kas ciets, uzticams, negaistošs, no otras – tūkstošiem kilometru tālu esošais smilšu, akmeņu un citu iežu biezums pretstāv Saulei un gaismai. Tur ir tumšs, tieši no turienes uzrodas miroņi, vampīri un citi nejauceņi, tieši tur dzīvo briesmoņi. Zemes dzīles – tā ir Elle, īstenā Ļunuma dzimšanas vieta. Tipisks sižets nakts murgiem: bīstamību nevēstošais cietums pēkšņi sadalās zem kājām atverot plūstošās smiltis, iesūcošo atvaru... vai Tārpa drausmīgi lielo atvērto muti, kurā spīd asi un nežēlīgi zobi.

   Otrkārt, planētas saimnieka ārējo veidolu Herberts neizzīda no pirksta. Bībeles tradīcijā tieši čūska (vai gigantisks tārps) kļūst par ļaunuma nesēju un atbild par daudzām nelaimēm un sagrāvēm, kuras uzbrīk cilvēku dzimumam. Tā pat kā citi analoģiski rakstnieki, autors nevarēja neņemt vērā bībelisko simboliku.

   Treškārt, Šai-Huluds – viens no monstra variantiem, kurš sargā dārgumus. “Kur Garšviela, tur arī tārps” – teica terraformists Kiness tuksneša aplidošanas laikā. Garšviela – lielākais dārgums “Kāpas” pasaulē, dārgāks par zeltu un dārgakmeņiem, jo tā dod pašu dzīvību. Bet to apsargā gigantisks briesmonis, kurš spējīgs aprīt milzīgu pārvietojamo Garšvielas bagātināšanas rīpnīcu.
   Aplūkojot šo jautājumu no citas puses, var pamanīt vel vienu interesantu momentu. Garšviela – dzīvības simbols, bet tārps – nāves. Taču tieši tārps dzemdina Garšvielu, un tārps to arī apsargā. Nāve dzemdē dzīvību, un nāve vienmer ir blakus dzīvībai. Protams, tādu simbolismu Herberts ievietoja grāmatā visumā apzināti.
  Ar ekoloģiju  saistīts vēl viens simbolisks slānis – cilvēka un dabas mijiedarbība. Šai-Huluds, protams, ir dabas iemiesojums, bet par cilvēces iemiesojumu kalpo tuksnesī esošās frīmenu kopienas. Viņu attiecības attistās pēc kopējas shēmas. Daudzus gadsimtus turas līdzsvars:  “tuksneša vecis” vispār neievēro šo “rakņājošos sikumus”, bet frīmeni izmanto visu, ko var dabūt no Tārpa. Un te atnāk cilvēks no citas pasaules. Jāņa Kristītāja analogs, cilvēks, kurš bruņots ar zināšanām, impērijas ekologs Pardots Kiness. Viņš dos frīmeniem mērķi – negaidīt žēlastības dāvanas no dabas, bet paņemt tās ar spēku. Un frīmeni sāka ņemt. No sakuma pa druskai samazinot tārpa dzīvošanas areālu (terraformētās teritorijās Šan-Huluds dzīvot nevar), pēc tam vairāk un vairāk. Saņemot no Pola MuadDiba spēku un varu frīmeni pieķērās tārpam kā nākas – un uzvarēja! Un zaudēja... Tādēļ, ka uz planētas ar ūdeni, kurš tek upēs, un ūdeni, kurš krīt no debesīm, tārps nomira. Nomira Arrakisas patiesā daba, nomira tas, kurš deva lielako Visuma dārgumu.

 Ģilde-navigatori

   Sensenos laikos ģilde-navigatori bija cilvēki, taču Garšvielas pastāvīgā ietekme izmainīja ne tikai viņu saprātu un ķermeni, bet arī ģenētiku, tādēļ tagad viņus var uzskatit par pilnvērtigu atsevišķu rasi. Ārēji ģilde-navigatori visai tāli atgādina cilvēku rasi, tomēr ģilde-navigatoru tmembranas uz kājām un milzīgās pleznveidīgās plaukstas uzreiz iekrīt acīs. Navigatora sejaspanti vairāk piegludināti salīdzinājumā ar cilvēku sejaspantiem: šaura mutes sprauga, neizteiksmīgs deguns.

   Ģilde-navigatori nevar atrastie atklātā gaisā. Viņus pārvadā specialos caurspīdīgos konteineros, kuri piepildīti ar oranžu melanžas gāzi dzīvības uzturēšanai. Bez tam, šie konteineri apgrīkoti ar tā saucamajiem Holcmana ģeneratoriem, kuri iekšpusē rada antigravitācijas lauku. “Ģildietis izskatījās pēc zivs dīvainā jūrā”, - vienu no navigatoriem apraksta pats Frenks Herberts.

   Apmaiņā pret biedējošo ārieni un pastāvīgoi atkaribu no Garšvielas ģildieši saņēma spēju paredzēt nākotni, ieskatīties iespējamā attalākajos nostūros. Šī prasme ļāva viņiem izveidot visdrošākos maršrutus kosmosā, izvairīties no visrsskaņas kuģa sadrusmes ar asteroīdiem, komētam, planētām un citiem zvaigžņu kuģiem. Bet par cik pēc Batleriāniešu džihada jebkuras vienalga cik sarežģītas skaitļošanas mašīnas tika stingri aizliegtas, citaātrgaitas ceļošanas varianta vienkārši neeksistēja. Tieši tādēļ Kosmiskā Ģilde, saņemot savās rokās navigaorus, ieguva pilnīgu monopolu kosmiskajiem pārvadājumiem. Tomēr, kā  jau bieži mēdz būt, ģildiešu spēka avots kļuva par tā vājuma iemeslu. Bez pastāvīgas barošanās ar Garšvielu viņu spējas sāk pavājināties. Paņemotkontroli pār visu Kāpas Garšvielu MuadDibs ieguva spēcigu indtrumentu, ar kuru uzspiest uz Ģildi.

   Visatpazīstamākais ģildes-navigators ir Edriks, kuru mēs sastopam “Kāpas mesijas” lappusēs. Vēlāk “Kāpas ķeceros” ir pieminēts navigators no Edriku nama, kas runā par šī personāža augsto statusu.
   Filmās navigatori izskatās dažādi. Pirmajā “Kāpas”, Devida Linča, interpretācijā navigators atainots kā tārpveidīgs “tanks” ar trīssturainu muti, no kuras pastāvīgi izplūst oranža fāze un mazām rudimentārām rokām. Tieši šis veidols vēlāk “pārceļos” uz datorspēli “Emperor: Battle for Dune”,  kurā ģildieši vada NIAB-tankus uz Holcmana pārkares, kuri šauj ar statiskiem lādiņiem. Cits navigatora veidols, ļoti tuvs grāmatas veidolam, parādās pēdējos miniseriālos “Kāpa” un Kapas bērni”. Vienīgā atšķiršanās no grāmatas ir vērojama pirmajā seriālā: šeit ģildietim parādījās membrānas uz rokām.
   Tleilakseri
   Ja par visām savām spējām ģildiešiem jāpateicas nekontrolējamai mutācijai Garšvielas ietekmē, tad Treilaksas radījumi attīstās savu izveidotāju stingā kontrolē. Treilaksa, Bene Tleilaksu dzimtā pasaule – vienīgā sistēmas Talim planēta. Tleilandiešu galvenā nodarbošanās – ģenētiski izmēģinājumi uz cilvēkiem un citiem radījumiem. Viņu planēta vairak pazīstama kā “izkropļoto” mentatu sagatavošanas vieta – mentati ir cilvēki, kuri trenēti perfektā loģikas meistarībāun skaitlošanas spējās. Ja par parastiem memtatiem klūst cilveki, kuri iziet sarežģītu, bet visiem pieejamu apmācības kursu, tas “izkroplotie” atšķiras no tiem ar papildus īpatnībām, kuras pazīstamas tikai to radītājiem un pasūtītājiem.
   Cita treilaksiešu ekskluzīva darba joma – makslīgu cilveku jeb gholu radīšana. Vini tiek audzēti no cilvēku šūnām(bieži – no mirusiem audiem) speciālos aksoltlnos traukos. Izsakoties mūsdienu valodā, Bene Tlaeilaksu veic cilvēku ģenētiako klonēšanu. Vienīgais ghola trūkums bija sava “oriģināla” atmiņas pazaudēšana.

Vispār, “Kapas mesijā” šie trūkumi tika novērsti: ghols Aidaho-Heits pateicoties virknei spilgtu emocionālo notikumu atcerējās savu “iepriekšējo” dzīvi līdz pat bojāejai Harkonneru uzbrukumā Arraksai laikā.
   Tleilaksas sabiedriba sadalīta divās lielās grupās. Pirmā – meistari – Bene Tlailaksu vadošais spēks. Tieši viņi pieņem visus svarīgos lēmumus un vada oro rupu – darītājus. Darītāji, kuru pakļaušanās meistariem jau ieprogrammēta genu līmenī, - viens no pašiem bīstamākajiem treilaksianceru radījumiem. Vini ir spējīgi mainīt savu veidolu pilnībā kopējot jebkura cilvēka izskatu, balsi, un reizēm pat identitāti. Neviens, izņemot Benne Gesserta ordeņa Māsām, nespēj atšķirt reālo cilvēku un viņa kopijas-darītāja. Darītāji ir sterili un tiem nevar būt bērni, toties ir spējīgi mainīt savu dzimumu atkarībā no transformācijas. Jāsaka, ka treilaksianceru evietes nekur nav minētas, un kā vairojas šie brīnišķīgie radījumi, nav zināms.
   Viens no pašiem pazistamakajiem treilaksianceriem – darītājs Saiteils, pirmo reizi parādījies kā sazvērnieks pret MuadDibu “Kapas mesijas lappusēs”. В “Капитуле Дюны” мы встречаем новую, улучшенную версию Сайтейла, ставшего полноценным мастером.
   Tleilaksiancieši nepārtraukti pilnveido pašu radīto, un vēlākajās grāmatās darītāji ir daudz varenāki par saviem priekšgājējiem no daudzām grāmatām. Bt no pēdējām divām sagas grāmatām ir skaidrs, ka Frenks Herberts šiem Tleilaksas radījumiem piedeva diezgan svarīgu nozīmi, un pēdējā, tā arī neuzrakstītajā cikla grāmatā viņiem bija jākļūst par atslēgas spēku.

Futari
    Pirmo reizi futari aprakstīti pēdējās heksaloģijas grāmatas “Kapas kapituli” lappusēs”. Šie radījumi ir parādīti kā cilvēku un kaķu hibrīds. Ārēji atgādinot sievietes ar kaķa vaibstiem figūrā, futani atšķiras ar platu seju un izceltiem ilkņiem. Runa viņiem sprāgstveida un vienkārša: “Kad ēst?”, “”Gribu pakasīt galvu” un “Apsēsties šeit”. Futanu izveidošanas mērķis – Cienījamo Matronu medības, kuras atgriezušās no Izkliedes un noslauka visu savā ceļā. Jautājums par futaru izveidotājiem tā arī paliek mīkla, tomēr Frenks Herberts ievieto viena no galveno varoņu mutē vārdus par to, šajā darbībā visticamāk iesaistīti tleilaksianceri. Papildus ir zināms, ka futaramus var vadīt speciāli apmācīti dresētāji, tomēr viņu personības tiek turētas slepenībā.

 * * *
   “Kāpas” pasaule ir ļoti daudzveidīga – un tās izveidošanā neierobežojas tikai ar gigantiskajiem Šai-Huludiem un daudzsejainajiem Darītājiem. Šeit mēs aprakstījām vispazīstamākos un neparastākos smilšu sāgas radījumus, bet ir taču vēl arī Bene Hesserit Māsu Kopiena, kura imācījusies perfekti kontrolēt savu ķermeni, un Mentānu Ordenis (ne “izkropļoto”, bet parasto), un zilacainie tuksneša iedzīvotāji – frīmeni. Bet par to – citos rakstos.