Saskaņā ar guano likumu

1915.gadā dzimušais Lesters daudzējādā ziņā bija līdzīgs brālim, un ne tikai pēc izskata (daudzi paziņas abus dažreiz pat sajauca). Tā kā viņam nepiemita Ernesta talants, Hemingvejs-jaunākais daudz ceļoja pa pasauli, sacerēja rakstiņus vīriešu žurnāliem par zveju un aktīvo atpūtu un mēģināja darboties rakstniecības jomā. 1961.gadā, kas Ernests nošāvās, Hemingvejs-jaunākais apņēmās uzrakstīt viņa biogrāfiju un tikai astoņos mēnešos paveica titānisku darbu. Grāmatu „Mans brālis, Ernests Hemingvejs” pāris gados pārtulkoja 13 valodās, un tā atnesa autoram iespaidīgus ieņēmumus – aptuveni 180 tūkstošus dolāru. Tieši šo naudu Lesters ieguldīja Jaunās Atlantīdas radīšanai.

ASV pastāv visai interesants likums par guano (sadalījušās jūras putnu un sikspārņu mēslu paliekas, kas skaitās augstvērtīgs mēslojums), ko Kongress pieņēmis 1856.gadā un kas vēl līdz šim brīdim vēl nav atcelts. Kāds šī likuma paragrāfs pauž: „Ja Savienoto Valstu pilsonis atradis guano iegulas, kas atrodas kādā salā, rifā vai klintī, kas atrodas ārpus jebkuras citas Valdības, ko nav aizņēmis kādas citas Valdības pilsonis un nevardarbīgā veidā nonāk šādā valdījumā, tāda sala, rifs vai klints pēc Prezidenta ieskata var tikt uzskatīti par piederīgiem Amerikas Savienotajām Valstīm”.

Lesters cerēja tieši uz šo likumu, kad bija iegādājies norakstītu zinātniski – pētniecisku kuģi – platformu. Kaut gan saukt to par kuģi būtu pārāk skaļi teikts. „De facto” tas bija liels plosts ar vairākām primitīvām virsbūvēm. Lesters platformu nedaudz modernizēja: aprīkoja to ar dīzeļģeneratora dzinēju, ūdens atsāļošanas un vēl dažām iekārtām, un devās ceļojumā.

1964.gadā kuģis piestāja pie neliela rifa, kas atradās desmit kilometrus no Jamaikas un dažu simtu metru attālumā no tās teritoriālajiem ūdeņiem. Rifu klāja balts slānis putnu mēslu, tādēļ pilnībā atbilda Guano likumam. Pietauvojies rifam, Lesters to pasludināja par Savienoto Valstu teritoriju. Viņš tūdaļ paziņoja par nācijas pašnoteikšanās tiesībām (kas arī ierakstīts ASV Konstitūcijā) un pasludināja Jaunās Atlantīdas Republiku. Drīz seši tās pilsoņi (pats Lesters, viņa sieva, divas mazgadīgās meitas un divi Hemingveja draugu pāri no Vašingtonas) vienbalsīgi ievēlēja jaunās valsts dibinātāju par prezidentu.

Robežas aiz atslēgas

Jāatzīmē, ka pievienošanās ASV saskaņā ar likumu par guano salām, rifiem un atoliem vienmēr sadūrās ar Karību baseina valstu sīvu pretestību. Savulaik amerikāņu pionieri bija „prihvatizējuši” apmēram 50 objektus, bet tobrīd ASV jurisdikcijā atradās tikai seši.

Jaunās Atlantīdas dibināšana, gluži pretēji – neizraisīja nekādus protestus. Jamaika šo ideju uzņēma ar sajūsmu. Saprotams, Republika nevarēja sevi apgādāt ar produktiem un rūpniecības precēm, tādēļ Lesters atstāja salu valsts piekrastes veikalos, kur devās iepirkties, visai iespaidīgas summas. Turklāt viņš maksāja nodokļus Jamaikas valsts kasei. Un visbeidzot Hemingvejs paziņoja, ka Jaunā Atlantīda būs zinātnisks centrs, kas pētīs jūras dzīvnieku un zivju migrāciju. Visa informācija tiks nosūtīta vietējām un starptautiskām zinātniskajām aprindām, Jamaikai tas nemaksās ne graša, toties celsies valsts prestižs. Tādēļ valsts netraucēja Jaunās Atlantīdas aktivitātēm. Jamaikas galvaspilsētas Kingstonas laikraksti publicēja Hemingveja uzsaukumu, kurā bija svinīgi apsolīts, ka „republika īstenos miera politiku un neapdraudēs Karību kaimiņus ar kariem”.

Uz Jamaiku bariem vien devas tūristi, kuri vēlējās apmeklēt vienu no pirmajām mikrovalstīm pasaulē. Taisnība, Lestera ģiemene par daudzajiem viesiem nebija sajūsmā, tādēļ Jaunā Atlantīda uz laiku slēdz robežas, pieļaujot izņēmumus tikai izredzētajiem. Hemingvejs cerēja, ka agrāk vai vēlāk viņam izdosies paplašināt valsts teritoriju, apgūt rifu un tad uz turieni varētu braukt visi interesenti. Pagaidām tam nebija ne spēka, ne līdzekļu: kuģa-platformas un iekārtu iegāde bija sagādājusi nopietnu triecienu viņa finansiālajai labklājībai.

Trūcīgais prezidenta kungs

Tajā pat 1964.gagā Lesters Hemingvejs nosūtīja apsveicināšanās vēstuli ASV prezidentam Lindonam Džonsonam. Pēdējais nekavējās atbildēt, turklāt atbildes sūtījumā uzrunāja Hemingveju par „Jaunās Atlantīdas Republikas prezidenta kungu”. Saskaņā ar diplomātiskajām normām to varēja uzskatīt par neatkarības atzīšanu. Lesters uzgavilēja un uzsāka vētrainu rosību. Viņa sieva Dorisa sašuva karogu, kas kļuva par Republikas oficiālo karogu. Hemingveju pāris kopīgiem spēkiem sacerēja himnu. Pēc tam Lesters, iztērējot lielāko daļu atlikušo uzkrājumu, iegādājās iekārtas pastmarku un monētu izgatavošanai.

Tomēr realitāte pārvilka svītru visām Hemingveja rožainajām cerībām. Jamaikas varas iestādes Lestera izkalto naudu faktiski pasludināja ārpus likuma, piedraudot ar atbildību par naudas viltošanu. Tūristi attiecīgi nevarēja naudu iegādāties un pat pārvadāt – par to draudēja ieslodzījums. Markas sākumā pārdeva itin veiksmīgi, bet 1965.gadā Šveices universālā pasta savienība atteicās tās atzīt, un markas kļuva vien par krāsainiem papīrīšiem.

Lesters tad izgāja uz avantūru: viņš Jaunās Atlantīdas teritorijā nolēma dibināt banku. Ja pasākums būtu izdevies, banka Hemingvejiem ienestu simtiem tūkstošu dolāru – tajos gados oficiālas ofšora zonas vēl nepastāvēja, bet gribētāju „atmazgāt” naudu pietika. Tomēr ideja palika nerealizēta, jo gadu vēlāk Lesters sāka slikti justies. Ārstu pārbaudē Kingstonas slimnīcā atklāja viņam smagas formas diabētu.

Hemingvejs negribēja atstāt Jauno Atlantīdu, bet finanses vairs neļāva viņam algot ārstu. Beidzot viņš paziņoja, ka „projekts pagaidām iekonservēts”. Lesters kopā ar ģimeni pārcēlās uz vienu no Bahamu salām, kur aktīvi nodarbojās ar rakstniecību un žurnālistiku, cerot sakrāt kapitālu un atgriezties savā republikā. Diemžēl šiem plāniem nebija lemts piepildīties.

Vispirms Jaunā Atlantīda iekļuva ļoti spēcīgas vētras epicentrā. Viesuļvētras brāzmas un viļņi norāva lielāko daļu virsbūvju un sabojāja kuģa platformu. Lestera izputināšanu pabeidza Jamaikas zvejnieki. Uzzinājuši, ka Jaunās Atlantīdas prezidents atstājis republiku, viņi sāka uzbrukumus tā īpašumiem. Zvejnieki demontēja un nozaga iekārtas, bet beigās sarīkoja ugunsgrēku. Jaunās Atlantīdas atliekas pēc dažiem gadiem satrunēja, līdz vētras un vēji tās sagrāva pavisam.

Lesters par atgriešanos republikā vairs pat nesapņoja. Diabētam radās komplikācijas, un prezidentam draudēja abu kāju amputācija. Nevēlēdamies kļūt par invalīdu, Lesters ķērās pie Ernesta nāvējošās receptes: 1982.gadā Hemingvejs, tāpat kā viņa brālis, iešāva sev galvā. Drīz pēc tam viņa atraitne Dorisa oficiāli paziņoja, ka Jaunā Atlantīda beigusi pastāvēt.