No Šlīmaņa atklājuma ļaunuma bija ne mazāk kā labuma: atklājis pasaulei pusi no Trojas, viņš iznīcināja otro pusi ar nemākulīgu izrakumu veikšanu. Praktiskais tirgonis pirmkārt interesējās tikai par zeltu un mākslas darbiem, bet visādus "atkritumus" - lauskas, kaulus, sienu paliekas - nevērīgi izgāza blakus.
[Par jebkuru nozīmīgu notikumu vēsturē pastāv sazvērestības teorijas. Arī šeit, Šlīmanis it kā ir pasūtījis Trojas zeltu izgatavot Odesas zeltkaļiem, pēc tam to apracis un atkal izracis, jau kā īstās Trojas paliekas - t. p.]
Par laimi, Šlīmanim pietika prāta iesaistīt izrakumos pazīstamo arheologu Derpfeldu. Tas noteica, ka trīs tūkstošu gadu laikā Trojas vietā viena otru ir nomainījušas vismaz deviņas pilsētas. Homēra Troja nebija vis otrā, kā domāja Šlīmanis, bet septītā. Tās priekšteci Troju-6 apmēram 1300. gadā iznīcināja zemestrīce - tās pašas "Poseidona dusmas", par kurām rakstīja Homērs. Iedzīvotāji atjaunoja sienas un torņus, taču apmēram 1250. gadā Troju-7 iznīcināja spēcīgs ugunsgrēks. Uz tās ielām un mājās palika guļam cilvēku skeleti, ko nogalinājuši ienaidnieki vai saspiedušas grūstošās sienas - iespējams, ka tās arī bija Trojas kara pēdas. Un tomēr, daļa no iedzīvotājiem spēja glābties un atkal atjaunoja pilsētu. Ap 1190. gadu šo Troju ar numuru 7b sagrāba kārtējie ienaidnieki - visdrīzāk trāķieši no Hellesponta otras puses. 1100. gadā viņus savukārt izspieda grieķi-jonieši, kas dibināja Troju-8. Vēlāk romieši pilsētas centrā uzbūvēja milzīgu Minervas templi, iznīcinot zinātnei "Iliādē" aprakstīto valdnieka pili. Imperators Konstantīns pat gribēja padarīt Troju par savu galvaspilsētu, taču beigās uzcēla jaunu pilsētu ne visai tālu - Konstantinopoli.
Spriežot pēc izrakumiem, Troju aptvēra spēcīga siena 4 metru augstumā un gandrīz tādā pašā biezumā. To salika no divām kaļķakmens bluķu rindām, tilpumu starp tām piepildot ar smilti un šķembām. Pēc nevienādiem attālumiem sienā tika izbūvēti torņi, pats varenākais no tiem atradās ziemeļaustrumos. Šajā milzenī, kura platums sasniedza 18 metrus, bija izbūvēta aka, ko izmantoja aplenkuma gadījumā. Vēl divi torņi aizsargāja dienvidu pieeju - tie paši Skeijas vārti, caur kuriem Trojas varoņi gāja kaujā ar ahejiešiem. Pa tiem pašiem trojieši sev par nelaimi ievilka iekšā slaveno zirgu. Starp citu, "Iliādē" par zirgu nekas nav teikts - šī detaļa vēsturē iekļuva krietni vēlāk, gandrīz vai Romas laikā. Visdrīzāk tās ir populāra folkloras sižeta, kur varonis pārģērbjas dzīvnieka ādā, atskaņas. Taču šodien pie Trojas drupām lepni slejas koka zirgs, kas uzbūvēts tūristu izklaidei.
Mājas Trojā tika būvētas no neapdedzinātiem ķieģeļiem un pārklātas ar baļķiem un salmiem. Centrā atradās milzīga valdnieka pils ar atsevišķām telpām daudzajiem valdnieka radiem, viņa apsargiem un kalpiem. Netālu atradās galvenais templis (zinātniekiem tā arī neizdevās noskaidrot, kādus dievus pielūdza senie trojieši) un sapulču nams - kaut kas līdzīgs klubam. Nomalēs, pie pašas sienas spiedās nabadzīgo iemītnieku namiņi. Spriežot pēc izrakumiem neilgi pirms bojā ejas Trojā sapulcējās neparasti daudz cilvēku - līdz 10 tūkstošiem. Māju grīdās ieraka daudz amforu ar provīziju: liekas, ka iedzīvotājiem nācās pārdzīvot ilgu aplenkumu. Kaujas spējīgu cilvēku pilsētā un apvidū skaits sasniedza līdz 3 tūkstošus, taču Homērs liecina, ka trojiešiem palīdzēja daudzas Mazāzijas pilsētas. Tātad tās karaspēks varēja sasniegt 10 tūkstoš cilvēku vai pat vairāk.
Kas stājās viņiem pretī? Aklais dzejnieks rūpīgi pārskaita visus 1186 kuģus, kuros brauca simts tūkstoš kareivju no visas Grieķijas. Protams, ka tas ir pārspīlējums: toreizējie kuģi vienkārši bija lielas laivas, kur diezin vai spētu izvietoties vairāk nekā 50 cilvēku. Katra ahejiešu pilsēta diez vai spētu sagatavot karam maksimums 200-300 karavīru, kas summā sastādītu tos pašus 10 tūkstošus. Tādā veidā pretinieku spēki bija apmēram vienādi. Daļa no zinātniekiem, tāpat kā Homērs, uzskata, ka trojiešu ieroči un taktika līdzinājās grieķu taktikai. Taču bija arī atšķirības: ahejiešiem bija gari zobeni, toties trojieši labi šāva ar bultām. Abām pusēm bija kaujas rati, taču ielenkuma laikā tiem nebija, kur izvērsties. Kā parādīja Homērs, karš galvenokārt sastāvēja no atsevišķu varoņu divcīņām un iebrukumiem pretinieku nometnē. Diezin vai aplenkums turpinājās desmit gadus, taču tā ilgums bija pietiekoši liels, lai pārsteigtu laikabiedrus.
Taču kāda iemesla dēļ vispār sākās karš? Diezin vai tā iemesls bija Helēna - spartiešu valdnieka Menelaja sieva, kuru nozaga trojietis Pariss. Trojas ielenkuma laikā Helēnai bija jau pāri par piecdesmit gadiem un viņas novītušais skaistums diezin vai piespiestu tūkstošiem vīriešu nogalināt viens otru. Daudz būtiskāks ir cits iemesls. Bagātā Troja kontrolēja ieeju Melnajā jūrā, uz kurieni centās nokļūt grieķu tirgotāji. Turklāt trojieši nodeva savus kaimiņus - ahejiešus, noslēdzot savienību ar viņu ienaidnieku - vareno Hetu valsti. Hetu arhīvi atklāj mums nezināmus faktus par Trojas kara lappusēm. Tur teikts par Ahhijava valsti, kas visu laiku uzbruka hetu apgabaliem Mazāzijā. Vienu no šiem apgabaliem sauca par Vilusu (Ilionu) jeb Truisu (Troju), bet tās valdniekam bija grieķu vārds Alaksanduss (Aleksandrs) - tieši tā sauca viltīgo Parisu. Savukārt Ahhijavas valdnieks bija Akagamunass, kas ļoti atgādina Agamemnonu - ahejiešu virsvadītāju, kurš valdīja pār "zeltbagātajām" Mikēnām.
Liekas, ka Homēra taisnība ir pierādīta, taču lūk, kāda bēda: visi šie valdnieki ir valdījuši dažādos laikos, turklāt pietiekoši tālu no 1250. gada. Var jau gadīties, ka viņu pēctečiem bija tādi paši vārdi un tituli. Trojas valdnieka Priāma vārds īstenībā nozīmē hetu titulu "prijamus" ("varenais").
Kas gan piespieda ahejiešu vadoņus kopā uzbrukt nabaga Trojai? Iespējams, pati parastākā vēlēšanās laupīt - grieķi jau ne reizi vien bija uzbrukuši Mazāzijas krastiem, bet Trojas bagātības bija plaši zināmas. Varbūt, ka Mikēnu Atrīdu dinastijai bija grandiozāki plāni: apvienojot ap sevi ahejiešus, nostiprināt savu varenību ar triecienu pa novājināto Hetu valsti. Ja tā, tad no tā nekas nesanāca. Troja izrādījās nemaz ne tik viegls laupījums - tai palīgā nāca daudzi Mazāzijas iedzīvotāji, ieskaitot hetus ("Iliādē" tos sauc par ketejiem). Bet, kad pilsētu beigās izdevās ieņemt, no Grieķijas pienāca ziņas par dumpjiem un doriešu iebrukumiem. Uzvarētāju atgriešanās izrādījās bēdīga: grieķu mīti stāsta, ka daudzus no viņiem, ieskaitot pašu Agamemnonu, nogalināja radinieki, bet citiem bija jādodas trimdā. Drīz dorieši pilnībā iekaroja Grieķiju. Ahejiešu karadraudžu atliekas papildināja tā saucamo jūras tautu - pirātu sastāvu, kas sagrāva Hetu valsti un gandrīz vai iekaroja vareno Ēģipti. Pēc likteņa ironijas, šajos karagājienos plecu pie pleca ar grieķiem cīnījās arī dzīvi palikušie trojieši.
Tāda izskatās reālā Trojas kara vēstures gaita - bez zirga un Helēnas. Tajā viss nav tik romantiski: goda aizstāvēšanas vietā - vulgāra dzīšanās pēc bagātībām un varas. Un tomēr, grieķiem kopējais karagājiens uz Hellesponta krastiem izrādījās slavena vēstures lapaspuse. Atmiņās par to, viņi ne tikai pirmo reizi apzinājās sevi kā vienota tauta, bet kļuva par tādiem kā "civilizētās" Eiropas pārstāvjiem cīņā pret "barbarisko" Āziju. Šis mīts pārdzīvoja antīkos laikus un maksāja cilvēcei tik daudz asiņu, kur bez atlikuma noslīktu visas senās Trojas.