Marsiešu artefakti

Savu vārdu apstiprinājumam Vorings piedāvā daudzgadīgus visāda vieda uguņu un uzliesmojumu novērojumus uz Sarkanās planētas. Pie tam ufologs izlēmīgi noliedz NASA oficiālo versiju par spīguļojuma dabisko dabu, kura izpaužas kā saules atspīdumi no spīdīgas akmeņainas virsmas. Pēc tam, kad NASA eksperti pārgāja pie uzņemšanas kameras defekta versijas, Vorings, savukārt. Sāka runāt par jaunu marsiešu “sazvērestības teoriju”. Pēc ufologa domām, NASA speciālisti slēpj informāciju par visām neparastām parādībām, kuras sastopamas Marsa misijās, un par koriģē datus mainot un iznīcinot informāciju par NLO artefaktiem.

Protams, “gaismas stabs” tālu nav pirmā Marsa anomālija. Līdz tam, sākot no pazīstamās “sfinksas sejas”, ufologi periodiski atrada fotogrāfijās visādus “bruņurupučus”, “iguānas” un pat “marsiešus”, kuri sastinguši klints nogāzēs domīgās pozās.

No sākuma bija “marsiešu kanāli”, kurus atklāja vēl aizpagājušajā gadsimtā astronomi Dž.Skiaparelli, P.Louells un E.Antoniadi. Pēc tam, pagājušā gadsimta vidū, sekoja dīvainu sezonālo krāsas izmaiņu un ļoti retu uzliesmojumu novērojumi, kas stipri uzkarsēja interesi pret procesiem uz Sarkanās planētas. Taču tad jau iesākās kosmiskā ēra, un uz Marsu aizdevās daudzas starpplanētu stacijas. Augsti kvalitatīvie orbitālie Marsa virsmas uzņēmumi radīja īstu ažiotāžu ufologu vidū, kuri tajos atrada gan “sfinksas seju”, gan “sēdoša humanoīda” figūru, un “monolītu” ar “alām”…

Beidzot, pienāca laiks pašiem nopietnākajiem Sarkanās planētas virsmas pētījumiem, un “rotaļu” roveri Spirit un Opportunity nomainīja Marsa gājēju Curiosity (“Ziņkārība”) ar borta ķīmisko laboratoriju SAM (Sample Analysis at Mars) uz borta. Tāda zinātniskā desanta vēl nebija kosmonautikas vēsturē, un atklājumi nelika uz sevi gaidīt. Atgādināsim, ka misija sasniedza Marsa virsmu tekošā gada 6.augustā. Uz superrovera borta ir izvietojušies 10 zinātniskie kompleksi ar kopējo masu apmēram 75 kilogrami. Tam visam būtu jāļauj marsagājējam noteikt, vai bijusi dzīvība uz Marsa un vai no tās uz šodienu atlikuši jel kādi vienkāršākie organismi.

Noslēpumainā planēta no seniem laikiem ir piesaistījusi astronomu uzmanību. To novēroja N.Koperniks, T.Brage, I.Keplers, H,Gjugenss un citi izcili zinātnieki. Idejas par citu pasauļu apdzīvojamību izteica vēl sengrieķu gudrais Epikūrs, Romas filozofs Lukrēcijs, lielais ķeceris Džordāno Bruno, domātāji I.Kants un P.Laplass. Negaidīti hipotēze par saprātīgas dzīvības esamību ieguva nopietnu apstiprinājumu. 1859.gadā, novērojot Marsu, astronoms A.Sekki pamanīja uz tā virsmas tievas, garas līnijas, kuras nosacīti nosauca par “kanāliem”. Tomēr no sākuma astronomu pasaule nepievērsa tam īpašu uzmanību.

Leģenda par kanāliem

1877.gadā lielajā Marsa pretstāvēšanā itāļu astronoms Skiaparelli atklāja tumšās marsiešu “sauszemes” virspusē to, ko viņš nosauca par canali. Itāļu valodā šim vārdam ir daudz nozīmju, taču angliskajā tulkojumā nokļuva tieši “kanāli” kā mākslīgie irigācijas veidojumi. Pats Skiaparelli no sākuma pilnīgi neiekļāva šādu nozīmi šajos Marsa veidojumos. Itāļu astronom sastādīja Marsa pusložu karti, uz kuras izdalīja tievu taisnu līniju sietu no 113 kanāliem, kuri savienoja jūru tumšos punktus.

Ilgus gadus Skiaparelli novēroja Marsu pretstāvēšanu laikā atklājot periodiskus “plūdus” un kanālu “sadubultošanos”. Un tikai pēc lielās pretstāvēšanas 1892.gadā Skiaparelli nonāca pie secinājuma, ka kanāli ir mākslīgi. Tad arī amerikāņu astronoms V.Pikerings atklāja marsiešu “oāzes” kanālu saplūšanas vietās. XIX gadsimta beigās – XX gadsimta sākumā ar Marsa izpēti sāka nodarboties amerikāņu astronoms P.Louells.

Viņš sastādīja Marsa globusu un uzrakstīja virkni rakstu un grāmatu, kurās pierādīja, ka marsiešu kanāliem ir mākslīga izcelsme un, secīgi, uz Marsa ir augsti organizēta dzīve. Pēc Louella domām, ģeometriski pareizais tīkls un kanālu taisnās līnijas neļāva interpretēt tos kā upju gultnes vai plaisas. Louells pieļāva, ka vagas uz Mēness un Merkūrija – tās ir plaisas, bet lūk marsiešu kanāli – saprātīgu būtņu darba rezultāts. Par cik vasarā polāro sniega cepuru kušanas laikā Marsa kanāli tumsnē virzienā no poliem uz ekvatoru, Louells apgalvoja, ka kanālos tiek speciāli ielaists ūdens un gar tiem parādās augi. Oāzēs gan, kuras izvietotas Marsa tuksneša vidū, atrodas apdzīvotas vietas.

Louella fantāzijas ieguva negaidītu Krievijas izcilā astronoma G.A.Tihova atbalstu. Sarkanās planētas Lielās pretstāvēšanas laikā 1909.gadā Pulkovas observatorijas darbinieki noskaidroja, ka Marsa polārām cepurēm ir zaļgana nokrāsa un tās ārēji atgādina ledu. Uz tā pamata profesors Tihova pieļāva, ka polārās cepures pavasarī kūst izraisot “kanālu” un “jūru” satumšošanās viļņus no poliem uz ekvatoru. Secīgi, uzskatīja zinātnieks, “jūras” klātas ar augiem, kuri kopā ar palu ūdeņiem uzzied gar Marsa kanāliem.

Šodien dzīvības meklējumu uz Sarkanās planētas uzdevumi novedušies tikai uz tās pakārtoto pazīmju atrašanu vai tālās pagātnes pēdu atrašanu, kas jau pats par sevi būtu grandiozs panākums. Bet lūk marsiešu nav un nebija Sarkanās planētas vēsturē, tā ka saprātīgās būtnes, kuras radījušas irigācijas kanālu tīklu, palikušas tikai zinātniski fantastiskajos romānos.

Dabas brīnumi?

Pēdējās robotu-marsagājēju misijas uzrādīja, ka arī uz Sarkanās planētas kaut kad bija siltāks un eksistēja ūdens šķidrā veidā. Un nav izslēgts, ka marsiešu civilizācijas pēdas, tik daudzkārtīgi un daiļskanīgi fantastu aprakstītas, tiks kaut kad atklātas. Par nožēlu, šodien uz Marsa ne augsnē, ne kalnu iežos nav atrastas dzīvības pēda. Situāciju var noskaidrot gatavotā starptautiskā apdzīvojamā kosmiskā kuģa ekspedīcija uz šo planētu. Tai jānotiek mūsu gadsimta pirmajā ceturtdaļā.

Šodien mēs varam stādīties priekšā, kā kaut kur 365 miljonu kilometru attālumā dīvains sešriteņu aparāts izmērā apmēram kā vidējais visurgājējs lēni, bet mērķtiecīgi rāpjas augšā pa sausas un saplaisājušas augsnes slāni, apbērtu ar sarkanbrūnām smiltīm. Apstājies piekalnītē zem kilometrīgām klintīm, kuras duras netīri dzeltenās debesīs, kuras slēpj sīkas kādreiz blīvas atmosfēras atliekas, tas ilgi apļoja metālisko torni apskatot ar vairākiem objektīviem apvidu ar nosaukumu Dzeltenā naža līcis Geila krāterī. Pēc tam mehānisms iekustināja locekļmehānismu, kura galā spīdinājās urbjiekārta. Iedziļinājusies augsnē dažu centimetru dziļumā, dzelzs roka pēc pāris minūtēm izvilka no urbuma nelielu konteineru, kurš piepildīts ar pelēkas krāsas pulveri. Vēl dažas kustības un metāliskais krāns-manipulators nolaiž paraugus korpusā caur šauru atveri. Tur pelēkais pulveris iekļuva laboratorijas renē un tika pakļauts ilgai visādu analīžu rindai.

Pa to laiku pa NASA marsiešu misijas Vadības centra monitoriem skrēja garas ciparu un simbolu rindas. Tos atšifrējušais tieši no ekrāna speciālists-paleontologs izbrīnīti iekliedzās. Paraugs acīmredzami saturēja īpašu mālu veidu – smektitu, kuru uz mūsu planētas var atrast pārpurvojušos līdzenumos, kurus bagātīgi apskalo musonu lieti.

Un tā, sanāk, ka pēdējo punktu marsiešu artefaktu realitātē var pielikt tikai detalizēti grunts, kura saglabājusi hipotētiskās civilizācijas pēdas, paraugi.

Liekas, ka Curiosity patiešām atklājis planētas bagātas ģeoloģijās pagātnes pēdas. Iespējams, ka ziņkārīgais rovers patiešām uzdūries vietai, kurā kaut kad varēja dzīvot dzīvie organismi. Reizēm tamlīdzīgas analīzes patiešām nes sevī daudz kā neparasta. Tā var būt arī smagā ūdens anomāla koncentrācija, kura atgādina kaut kādu atomkatastrofu, vai kaut kādu radījumu sadalīšanās pēdas grunts dziļumā.

Grūti pateikt, kādi bija senie marsieši – baktērijas, sūnas, ķērpji vai īsti humanoīdi, taču skaidrs ir viens – pirmo reizi ārpus Zemes sastapta oāze, kurā kaut kad varēja reāli eksistēt kāda dzīvība…

Jo tālāk iedziļinās Marsa misijas Sarkanās planētas smilšainajās kāpās un akmeņainās plakankalnēs, jo skaļāk skan speciālistu, entuziastu un ufologu jautājumi. Kā tad atrisināt Sarkanās planētas dzīvības mīklu un pie viena arī artefaktu mīklu?

Jebkurš kosmonauts ar lauzni un aprīkojuma komplektu varētu dot atbildes uz šiem un daudziem citiem jautājumiem, taču, pēc visa spriežot, apdzīvotās misijas vēl ne tik drīz izsēdīsies uz Sarkanās planētas virsmas. Tikmēr tad kārtējam NASA marsgājējam atliek tikai fiksēt arvien jaunus un jaunus noslēpumainus artefaktus un fenomenus.