Panākumu grāmatvede – sieva

Ne jau tikai jauna romāna iznākšanas dienā Haruki Murakami ir daudz, arī ikdienā grāmatnīcās jebkur Eiropā, Japānā un Amerikā Murakami grāmatu muguriņas plauktos ir mērāmas metros. Ap viņa vārdu griežas skaitļi ar daudzām nullēm. Rakstnieks pats retajā intervijā, ko no laikraksta The Guardin (14.10.2011.) pārpublicējis arī žurnāls Le Magazin Literiaire, kur fotogrāfijās redzams pusmūža vīrietis labā sportiskā formā, ar sevī vērstu melanholisku skatienu, atzīstas, ka viņš neinteresējas par naudu un viņam neesot ne jausmas, kādi ir viņa ienākumi un cik samaksā nodokļos. Publiski iznācieni Murakami nesajūsmina. Ar netēlotu mulsumu viņš intervijā stāsta par fanu simtiem, kas bija sanākuši viņu satikt Barselonā, un meitenēm, kuras metušās apkampt un bučot. Kļūšanu par popzvaigzni viņš pārcieš. „Labākā lieta, ko es varu nopirkt par naudu ir brīvība un laiks,” secina Haruki Murakami.

Ar rakstnieka panākumu grāmatvedību jau 40 gadu pašaizliedzīgi nodarbojas viņa sieva. Var nojaust, ka viņa neliedz arī radoša rakstura padomus un daudzos Murakami sieviešu tēlos meklējami Joko vaibsti. Rakstnieks neslēpj, ka sarunājas ar savu sievu un ņem vērā viņas pasaules uzskatu, kas reizēm esot „pat ļoti skarbs”. „Es drīzāk šķiršos no sava redaktora nekā no sievas,” uzsver 64 gadus vecais rakstnieks.

Izdevējdarbības spēles noteikumi

Arī Latvijā Murakami ir populārs. Viņa pēdējais Latvijā izdotais romāns – triloģija 1Q84 – turas visvairāk pirkto grāmatu sarakstos. Kā Murakami globālo kulta rakstnieka statusu komentē tulkotāja Ingūna Beķere?

„Būdama tulkotāja, es ļoti apzinos, ka tas, ko mēs redzam lidostās un grāmatnīcās, ir rūpīga darba rezultāts. Tas ir ne tikai autora un tulkotāja, bet arī izdevēju, aģentu, mārketinga un citu speciālistu nopelns. Protams, ir jābūt pamatam – no nekā lielu zvaigzni uztaisīt nevar. Tomēr izdevējdarbībā mēs skaidri redzam, ka tie ir zināmi spēles noteikumi.” Ingūna Beķere no japāņu valodas tulkojusi virkni Haruki Murakami romānu – bez jaunākās grāmatas 1Q84 arī romānus Aitas medīšanas noslēpumi, kas ir viņas pašas iemīļotākā Murakami grāmata, Kafka liedagā, Dejo, dejo, arī grāmatu bērniem Aituvīra Ziemassvētki, kuru viņa iesaka kā „jauku, kompaktu grāmatiņu ar ilustrācijām tiem, kuri nevar saņemties uz visu lielo apjomu”.

Provocēta ar jautājumu – vai no jūsu sacītā izriet, ka Murakami palaimējies ar mārketinga profesionāļiem? -, Ingūna Beķere saka: „Nav tik tieši. Viņa darbi cilvēkus piesaista. Tie ir šķietami viegli lasāmi. Ir sižeta līnija, kas dzen lasīšanu uz priekšu. Tajā pašā laikā ir iespēja pasēdēt un par kaut ko padomāt. Es nedomāju, ka tāpēc, ka lielā izdevējmašinērija kādu ir pataisījusi par zvaigzni, tas rakstnieks ir sliktāks.”

Aizdomas par grafomāniju

„Kurš autors vēl var vienlaikus atgādināt Fjodoru Dostojevski un Dž.K.Roulingu ne tikai vienā un tajā pašā darba nodaļā, bet pat vienā un tajā pašā lappusē? Skatīts caur postmodernisma prizmu, viņa īpašais mistrojums šķiet veidots no viegliem pieskārieniem un smagām tēmām, augstas raudzes literatūras un vienkāršas izklaides un tādējādi aizrauj ikvienu lasītāju. Smalkums un popkultūra, tīrs garīgums un virspusība, vēsture un fantāzijas, atkritumi un transcendentais: tas viss nepārtraukti mainās vietām un beigās saplūst vienotā veselumā,” – iespējams, šis britu laikraksta The Independent vērojums ir viens no precīzākajiem Haruki Murakami literārā stila raksturojumiem. Šādus citātus varētu virknēt lielā daudzumā, jo Murakami darbus, kura ražīgums skeptiķiem raisa aizdomas par grafomāniju, aktīvi apraksta un recenzē daudzi atarptautiskie mediji.

Lūk, daži. Laikraksts the Wall Street Journal: „Postmoderns fantāziju pasauļu, distopiju, citu realitāšu un žanru sajaukums, ar ko bagātīgi glazēti mūsdienu Japānas sabiedrībā notiekošie procesi. Tā ir tāda literatūras forma, kas parasti pievelk jūsmīgus sekotāju pūļus, radot kultu, un Murakami kunga kults nu jau ir pārņēmis visu zemeslodi.” Žurnāls Esquire: „Amerikāniskā dzīvesprieka un japānisko šaušalu sajaukums.”

Šis ir interesants gadījums, kad vērā ņemamus spriedumus var atrast arī interneta forumos, īpaši Krievijas portālos. Piemēram, kāds Halids Ataļikovs taisnīgi spriež, ka Murakami ir ļoti strīdīgs rakstnieks: „Vai nu patiks, vai ne, kā manā paziņu lokā. Vieniem Murakami ir kā cigaretes – trīc rokas, ja nedabū. Citiem – „pornogrāfija”. Nelasāmi!”

„nedomāju, ka ir tik milzīga atšķirība – arī Japānā viņš ir ļoti populārs,” stāsta tulkotāja Ingūna Beķere. „Ap viņu ir milzīga ažiotāža. Japāna ir pietiekami liela, lai nebūtu viendabības uztverē.” Vaicāta, vai Murakami stils ir kaut kas pilnīgi oriģināls laikmetīgās japāņu literatūras kontekstā, tulkotāja iebilst šādam apgalvojumam, jo Murakami raksturīgās „detaļu kombinācijas un skatījums uz ikdienu caur nedaudz sirreālu prizmu” ir raksturīgs arī citiem japāņu rakstniekiem. Tulkotāja uzsver, ka mēs jau neizbēgami runājam katrs par savu iedomāto Japānu. Murakami bieži pārmetot, ka viņš rakstot par Japānu, bet tā neesot japāniska, jo galvenie varoņi ēdot burgerus un lietojot pesto mērci. „Viņš raksta par mūsdienu Japānu,” – protams, Amerikas kultūras, pat ne tik daudz masu kultūras klātbūtni Murakami darbos nenoliedz arī Ingūna Beķere.

Maratoniska loģika

Kas viņš īsti ir par putnu? „Trīs lietas nav mainījušās kopš bērnības. Man patīk lasīt, man patīk klausīties mūziku, un man patīk kaķi,” laikraksta The Guardian žirnālistei stāsta Murakami. Taču vislabāk uzreiz ķerties pie autentiskāka avota – Murakami autobiogrāfiskajām piezīmēm Par ko es runāju, kad es runāju par skriešanu/What I Talk about When I Talk abour Running (2007). Rakstnieks detalizēti atklāj savu personības DNS, vissmalkākajās niansēs atsaucot atmiņā arī filmas cienīgu rakstnieka piedzimšanas stāstu. Šī leģenda godprātīgi, tiesa, daudz lietišķāk, atkārota arī Vikipēdijā.

„Varu pateikt pilnīgi precīzi, kad man ienāca prātā doma rakstīt romānu. Tas bija 1978.gada 1.aprīlī plkst.13.30,” raksta Murakami. Tas noticis beisbola spēles laikā: „Bija nevainojami skaista pavasara diena bez mākonīša debesīs, un pūta silts vējš. Es gulēju zālē, malkodams alu, un, skatīdamies debesīs, slinki vēroju spēli.” Un tad nākusi atklāsmei līdzīga doma: „Ziniet ko, es varētu mēģināt uzrakstīt romānu. Es joprojām spēju atcerēties atklātās debesis un svaigās zāles smaržu.” Viņš līdz šim brīdim spilgti atceras, kā pēc spēles aizgājis uz stūra veikaliņu un nopircis papīru un pildspalvu par pieciem dolāriem.

Vēlme uzrakstīt romānu bijusi tik spēcīga, ka no pavasara līdz rudenim tapis 200 lappušu biezs romāns, kuru Murakami aizsūtījis jauno autoru konkursam un tajā pašā brīdī par to arī aizmirsis. Pēc kāda pusgada viņš saņēmis vēstuli ar sveicieniem konkursa 1.vietas ieguvējam. Debesis savā mājienā nebija melojušas. Sekoja nākamais romāns, un drīz vien Murakami nonācis izvēles priekšā – vai nu viņš turpina savu divdesmitgadnieka entuziasmā sākto džeza bāra rūpalu, vai pievēršas rakstniecībai nopietni.

Mūsdienu pilsētas vientuļais vilks

Gan Murakami pašam, gan viņa varoņiem ir raksturīga grūti pierādāma, taču visu laiku klātesoša melanholija. Tam ir arī racionāls iemesls. Haruki Murakami dzimis 1949.gadā Kioto, viņš ir vienīgais bērns literatūras profesora ģimenē. No puikas gaidīja, lai viņš nestu mājās labas atzīmes, bet mazais Haruki gribēja tikai lasīt un klausīties mūziku. Vecāki bija sarūgtināti, kad dēls izvēlējās rakstīt. Gara acīm viņi jau redzēja savu lolojumu kādā Mitsubishi vai tamlīdzīgā uzņēmumā. „Mammai tas nozīmēja kaut kādā ziņā vilšanos mīlestībā. Es biju ievainots,” atceras Murakami.

Vēl viena ēna, ko rakstnieks sevī apzinās, ir viņa draugu jaunībā izdarītās pašnāvības. Savā ziņā viņš jūtas vainīgs un apmulsis, ka joprojām ir dzīvs, bet viņi ne. Murakami nav bērnu. Viņu gandrīz nav arī viņa romānu pasaulē. „Es pats kā bērns nebiju laimīgs. Man nav ne jausmas, kā tas ir, kad ir bērni,” intervijā saka Murakami. Viņam nereti pārmet, ka visi varoņi ir ļoti līdzīgi, neraugoties uz sociālo vai ģimenes statusu. Varbūt tieši tāpēc viņa darbi daudzu acīs īsti neaizsniedzas līdz augstākajai meistarībai un mazliet atgādina ar štanci gatavotus sacerējumus, lai arī nenoliedzami aizraujošus. Viņa varoņi nav psiholoģiski smalki izzīmēti. Tāpēc tikai dabiski, ka arī cienījamā autoritāte Edgars Katajs, kurš arī tulkojis Murakami darbus, nepieskaita Murakami pie saviem tuvākajiem japāņu rakstniekiem (Diena. 04.07.2003.).

Murakami savos romānos ir pārliecinoši ierakstījis mūsdienu pilsētas vientuļā vilka tēlu, kuram pieder pilsētas bāri, nakts un brīvība, kas citreiz ar to pašu seju nostājas pretī kā cementsmaga vientulība. „Murakami gribas lasīt tad, kad ir mazliet iedzerts un uzpīpēts,” saka trīsdesmitgadniece Laura.

Disciplīnas kluba biedrs

Pats Haruki Murakami dzīvē gan ir izteikts disciplīnas cilvēks. Nebūtu pārspīlēti teikt, ka ap viņu nedaudz vēdī fanātisma aromāts. Viņš skrien sešas stundas dienā, pēdējā laikā esot pievienojusies interese par triatlonu un skvošu. Murakami Havaju salās ir atlētisma kluba biedrs senioru grupā. Lai taptu, piemēram, 1Q84, Murakami trijos gados uzrakstīja 1500 lappušu, viņš rakstīja katru dienu. Viņa daiļrades metode ir visai netradicionāla: ‘Vispirms ir jābūt fiziskajam spēkam. Tā ir ļoti svarīga lieta. Jābūt stipram gan fiziski, gan garīgi. Ja es pazaudēju šo spēku, es nevaru uzrakstīt romānu.”

Rakstnieks nebeidz uzsvērt, ka viņš galīgi nav intelektuālis. Tikai „puisis, kurš prot rakstīt”. Arī to viņš pamato ar pierādījumiem no savam maratonista gaitām: „Skrienot es citreiz lieku sev domāt par upi un mākoņiem, taču parasti tomēr nedomāju neko. Viss, ko es daru, - tikai turpinu skriet savā mājīgajā, pašdarinātajā tukšumā, manis paša nostalģiskajā klusumā, un tā ir diezgan jauka lieta. Vienalga, ko citi par to teiktu.”

Jaunu romānu idejas Murakami joprojām krīt no debesīm – kā tajā liktenīgajā beisbola spēlē. Mistiska nojauta viņu mudina rakstīt gan par dokumentālām lietām, kā Aum kulta organizētais ķīmiskais uzbrukums Tokijas metro 1995.gadā, gan – sacerētām fantastiskām pasaulēm.

„Aptuveni pirms pieciem gadiem es uzrakstīju romānu Kafka liedagā un gaidīju nākamo romānu. Tas ir atnācis. Es zināju, ka tas būs liels projekts. Es to jutu.” Tapa 1Q84.

Pārāk komerciāli veiksmīgs

Rīga. 2013.gada aprīlis. Kuģu ielas pieturā trolejbusā iekāpj jauna meitene, apsēžas man pretī, izvelk no somas Murakami Aitu medīšanas piedzīvojumus nolasītos mīkstajos vākos un, atslēgusies no pasaules, sāk šaudīt acis pa rindiņām. Ir dažas pieturas laika viņu uzrunāt. Nesaņemos. Negribas. Pārāk garšīgi lasa. Vai tad nepietiek ar to, ka „neinscenēta” meitene trolejbusā kā uz pasūtījumu lasa Murakami?

Pērn bukmeikeri prognozēja, ka Nobela balvu literatūrā saņems tieši Haruki Murakami. Tā nenotika. Kāpēc? „Es vairs īsti nesaprotu, kas šobrīd ir Nobela prēmija – par ko un kādā veidā to piešķir,” neslēpj tulkotāja Ingūna Beķere. „Vai tie, kas piešķir, tiešām ir lasījuši to autoru darbus, kuriem pasniedz Nobela prēmiju? Tas ir tikai mans minējums, taču, iespējams, Murakami tiek uzskatīts par pārāk komerciāli veiksmīgu.”