Uz tā paša vaļa muguras maršē Galaktikas varonis Bils, ne tikai nesot pretkara mesidžu, bet arī, kā jau bija teikts, parodējot militāristiskās kosmooperas. 1973. gadā Harisons galīgi un kapitāli tika galā ar kosmooperām, sarakstot romānu “Galaktikas reindžeru zvaigžņu piedzīvojumi”, kurā pār Visumu valda tarakāni, bet divi galvenie drosminieki galu galā izrādās homoseksuāls pāris. Nomaļus stāv “Fantastiskā sāga” ar tās kino ļaudīm, kuri, uzspļaujot “tauriņa efektam”, dodas pagātnē filmēt kino par vikingiem: aiz šī romāna jau rēgojas otrā vaļa mugura – alternatīvā vēsture.
Runājot par alternatīvo vēsturi, parasti domā tādas grāmatas kā Dika “Cilvēku augstajā pilī” vai Kita Robertsa “Pavanu”, bet Harisonu atkal atceras kā pēdējo, kaut gan viņš šajā žanrā, liekas, ir sacerējis vairāk romānu, nekā jebkurš cits pieklājīgs fantasts (Roberts Konrojs nav jāskaita). Harisona alternatīvo romānu vidū ir lieliskā triloģija “Ēdene” par to, kas būtu, ja dinozauri neizmirtu, bet izveidotu civilizāciju, kas absolūti nelīdzinātos cilvēku radītai. Pirmo grāmatu “Rietumos no Ēdenes” Harisons rakstīja vairākus gadus, konsultējoties ar profesoriem, kas “slepeni lasīja ZF” - biologiem, paleontologiem, lingvistiem (pēc šīs pašas shēmas vēlāk tika sarakstīts tehnotrilleris “Izvēle pēc Tīringa”, par kura līdzautoru kļuva mākslīgā intelekta speciālists Mārvins Minskis). 1980. gadu sākumā Harisons jau varēja ko tādu atļauties – tas bija viņa literārās karjeras virsotnes laiks: trīsi desmiti grāmatu, kuru tirāžas nepārtraukti tika drukātas klāt, “pietiekami daudz naudas, lai nodzīvotu trīs-četrus gadus, nerakstot katru gadu pa jaunam romānam”. Uz “Rietumiem no Ēdenes” lielas likmes lika gan pats autors, gan viņa izdevēji, kas izdeva grāmatu kā nākošo bestselleru ar milzīgu reklāmas budžetu. [Grāmata tiešām ir lieliska! - t.p.] Diemžēl, cerības neattaisnojās – kiberpanka laikmetā lasošo publiku saprātīgie dinozauri diez ko neieinteresēja.
Par pašu slavenāko Harisona alternatīvo vēsturi uzskata “Lai dzīvo Transatlantijas tunelis! Urā!” (1972.) - lielisks romāns par to, ka mauri uzvarēja kauju pie Las Navas de Tolosas un Spānijas valsts neizveidojās. Kolumbs neatklāja Ameriku un rezultātā 1973. gadā pār pasauli joprojām valdīja Britu impērija, kurā nekad nenorietēja saule. Galvenais varonis ir par nodevību ar nāvi sodītā Džordža Vašingtona pēctecis. Sižets grozās ap tuneļa būvi starp diviem kontinentiem, ko sāk būvēt briti pēc lorda Keinsa ieteikuma (šajā pasaulē lielais ekonomists nodzīvo līdz vecumdienām), lai kārtējās krīzes laikā iekustinātu ekonomiku. “Tuneli” var nosaukt, ne tikai par alternatīvo vēsturi, bet arī par stīmpanka priekšteci un sociālās fantastikas priekšteci. [Atmiņā uzausa Bavārijā dzimušā vācu rakstnieka Bernharda Kellermana (1879 – 1951) romāns “Tunelis” (1913.) par šo pašu tēmu, romāns ir četras reizes ekranizēts – t.p.] Tas arī ir trešais Harija Harisona trešais valis un par to var parunāt atsevišķi.
Amerika varēja kļūt par pasaules bāku.
Kādā no intervijām fantasts ir teicis: “Mani pārsteidz mana popularitāte aiz ASV robežām. Es nesaprotu, kāpēc mani lasa Krievijā un citās valstīs. Man likās, ka mani mājieni uz ASV vēsturi un mūsdienām ir saprotami tikai amerikāņiem”. Šajos vārdos ir jāieklausās, jo tajos ir taisnība no sakuma līdz galam. Mēs, aizrobežu lasītāji, kā likums, katastrofāli neuztveram Harisona grāmatu kontekstu, tāpēc mums garām aiziet gandrīz vai galvenais to vēstījums. Ļoti iespējams, ka tas iet garām arī mūsdienu amerikāņu lasītajiem, Harisons līdzīgi viņa kolēģiem no Jaunā Viļņa izsacījās par tagadni visai miglainā veidā.
“Tunelis” ir lielisks piemērs tam. 1973. gadā Rietumi patiešām saskārās ar ļoti smagu (ne tik smagu kā pēdējo) ekonomisko krīzi, tikai izeju no tā atrada, nevis ar Keinsa, bet ar pavisam citu metodi. Šajā sakarā Harisona romāns ir visai atklāts politekonomisks traktāts fantastikas iesaiņojumā. To tomēr saprata tikai retais.
Tieši tāpat Harisona pēdējā triloģija “Zvaigžņoti-svītrotais karogs” (1998 – 2002) ir vēl viena alternatīvā vēsture, kaut kur pretēja “Tunelim” (karalienes Viktorijas vīrs, princis Alberts nomirst britu-amerikāņu diplomātiskās krīzes laikā, briti iebrūk ASV un rezultātā norisinās nevis Pilsoņu karš, bet gan jeņķi atbrīvo Kanādu un Īriju, bet pēc tam iekaro arī Lielbritāniju) – tas pēc būtības ir komentārs tam, kas notika Amerikā 1990. gados. Harisons gribēja parādīt un pierādīt, ka: “ASV Konstitūcija ir pats precīzākais dokuments pasaulē. Mums tam ir jāseko... Es skatos uz savu dzimteni ar izmisumu. Amerika būtu varējusi kļūt par pasaules bāku...”
Pats pazīstamākais Harisona romāns sociālās fantastikas žanrā ir Maltusa stila murgs “Pavirzieties! Pavirzieties!” (1966.) par baismīgi pārapdzīvoto Ņujorku 1999. gadā, kur dzīvo 35 miljoni cilvēku un katru dienu izceļas bada izraisīti dumpji (līdzīgu rezultātu paredzēja zinātnieks Tomass Maltuss, kad bija aprēķinājis, ka pārtikas produktu ražošana aug aritmētiskā progresijā, bet iedzīvotāju pieaugums – ģeometriskā progresijā). Šo grāmatu Harisons rakstīja sešus gadus ar sev raksturīgo cītību pētot visus, ne tik daudzos pētījumus par pārapdzīvotību un ekoloģiju. Romānam lielāku popularitāti atnesa Ričarda Fleišera ekranizācija “Zaļais soilents” (1973.), kas Harisonu neapmierināja, kaut arī tajā tēloja Čarltons Hestons. Lieta tā, ka režisors nolēma sižetu papildināt ar “pipariņu”: varoņi noskaidro, ka universālo barību ar nosaukumu “soilents” gatavo no cilvēku līķiem. Harisona grāmatā nekāda kanibālisma nav; vārds “soilents” ir veidots no angļu valodas vārdiem “soya beans” un “lentils”, tas ir, no vārdiem “sojas pupas” un “lēcas”.
Attiecības ar Holivudu Harisonam vispār neizveidojās, kaut gan tiesības uz “Fantastiskās sāgas”, “Tērauda Žurkas” un “Bila” ekranizācijām studijas jau bija iegādājušās sen. Varbūt tāpēc, ka Harisons vienmēr uzsvēra uz svarīgu punktu kontraktā: filmēšanas pirmajā dienā studijai ir jāsamaksā viņam simts tūkstošus dolāru. Tā vai citādi, mūsdienu Holivudu fantasts nemīlēja, konkrēti, nicīgi uzņemdams arī “Zvaigžņu karus”, likumsakarīgi uzskatot tos par fantāziju – kaut gan Lukass viņam mierīgi varētu aizrādīt, ka “Nevaldāmā planēta” ir tieši tāds pat “kosmiskais vesterns”. Harisons vispār nevarēja ciest fantastiskās pasakas, saucot tās par “asaru un tampaksa skolu – visādus tur pūķus un sapņu čūskas” (domājot Vondas Makintairas romānu Dreamsnake - “Sapņu čūska”). Kopā ar līdzautoru Džonu Holmu sarakstīto triloģiju “Veseris un krusts”, kur darbība norisinās agrīnos Viduslaikos, rakstnieks sauca par “vēsturisko fantāziju”.
Kašķīgais, pašpārliecinātais īgņa.
Kā viegli uzminēt, Harisons mīlēja “cieto” jeb “smago” ZF. Viņš izdomāja pat “Harisona likumu”, kas skanēja tā: fantastikas kodols ir zinātniskā fantastika, bet bez kodola nebūs arī perifērijas. Turklāt, starp astoņdesmito gadu vidū zinātnisko fantastiku rakstošiem Harisons īpaši izdalīja Gregoriju Benfordu, bet pārējos uzskatīja par nepietiekoši zinošiem: par Džeremiju Purnelu runāja, ka viņš, kaut arī raksta ZF, taču rakstīt nemāk, par Lariju Nivenu – ka viņš tikai domā, ka raksta ZF, bet pats pat bakaulaura grādu nav spējis iegūt... No angļiem Harisons cienīja tikai Braianu Oldisu un vispār nekaunējās par sliktiem rakstniekiem runāt, ka viņi ir shits. Jebkuri literāri grupējumi viņu atbaidīja, atgādinot armiju; par slaveno ZF semināru Klarionā, kuru absolvēja daudzi fantasti, ieskaitot Kimu Stemliju Robinsonu, Brūsu Sterlingu un Koriju Doktorovu, Harisons vienreiz sacīja: “Atgādina armijas nometni. Ja jūs nevarat bez fašistiskām metodēm, ja jums patīk, kad jūs iebaida – tad jums tur būs pašā laikā”.
Liktenis bija lēmis tā, ka Harisona popularitātes gadi iekrita laikmetā, kad Rietumu ZF strauji kļuva par īstu masu patēriņa preci. Viņš šķendējās: “Pašreiz drukā pārāk daudz fantastikas. Sešas grāmatas nedēļā tā vietā, lai būtu sešas grāmatas mēnesī... Pārāk viegli ir rakstīt fantāziju – un ļoti sarežģīti – zinātnisko fantastiku. Tā arī sanāk, ka mums ir garlaicīgi rakstnieki, kas raksta garlaicīgas grāmatas garlaicīgiem lasītājiem”. Tas ir teikts par Ameriku 1984. gadā, taču, ja atceramies, cik fantastikas grāmatu (un kādu) pēdējos gados izdod Krievijā, Harisona pesimisms izrādīsies lipīgs. “Lūk, agrāk bija kaujas gars, - viņš turpina. - Bet šodien izdevējiem ir vienalga. Un rakstniekiem viss vienalga. Tikai lasītajiem nav vienalga – viņiem vienmēr nav viss vienalga...”
1990. gados fantasts bija spiests mainīt savas domas: “Neizglītoti, ar nabadzīgu valodu, nemākulīgi rakstnieki pārdod tekstus neizvēlīgiem redaktoriem un par visu to pilnīgi nospļauties ir dumjām lasītāju masām”.
Pēc Harisona nāves viņa pielūdzējs Nils Geimans savā blogā ierakstīja: “Viņš bija kašķīgs, pašpārliecināts īgņa un komunicēt ar viņu bija īsta bauda”. Arī līdzgaitnieku vidū Harijs Harisons bija fenomens un tagad, ka Vecā Gvarde un Jaunais Vilnis ir kļuvuši par pagātni un kļuvuši gandrīz neatšķirami uz plaša patēriņa fantastikas fona, viņam līdzīgu fantastu tikpat kā nav palicis. “Šodien tādus vairs netaisa”. Mēs esam aizmirsuši Rauša dao, mēs esam aizmirsuši, ka palikt par sevi var tikai atsakoties no kompromisiem, saglabājot uzticību rakstnieka principiem. Slavas Ceļš mums ir mīļāks par Brīvības Ceļu, taču plecīgais amerikānis ar balto bārdu skatās uz mums ar nosodījumu – un varbūt, ka kādam tas izrādīsies pietiekami. Geimans raksta: “Ja jūs mīlat ZF, tad jūs noteikti esat izlasījuši vismaz vienu no Harisona grāmatām”. Vai tā nav laba balva rakstniekam?