Visuma svētbilžu grāvējs.
Mēs esam pieraduši pie lieliem triepieniem un treknām līnijām. Angļu valodā ir zīmīgs darbības vārds “pigeon-hole” - “salikt pa plauktiņiem”, “klasificēt”. Tad lūk, pidžinholēt Harisonu vienmēr ir bijis grūts uzdevums, no kādas puses tam arī neķertos klāt. Ņemam kaut vai nacionalitāti. Varētu likties, ka “amerikāņu fantasts” ar anglosakšu vārdu nekur nevar likties (Harijs, Harija dēls!). Taču īstenībā viņš no vienas puses ir Spānijas ebreju pēctecis, kuri kādu laiku ir dzīvojuši Latvijā, bet pēc tam pārcēlušies uz Sanktpēterburgu, no otras puses – īru emigrantu pēctecis. Ja vēl ņem vērā to, ka no trīsdesmit gadu vecuma Harisons ir dzīvojis ārpus dzimtās Amerikānijas, lielākoties Eiropā, tad pilnīgi taisnīgi viņu varētu saukt par Eiropas rakstnieku. Taču labāk – vienkārši par rakstnieku, nepiesaistot nevienai valstij, ne tautai.
Tā nu sanāk, jo sarežģītāka biogrāfija, jo izplūdušāks tēls. Ar bibliogrāfiju, gribas rakstīt, tieši tāda pati... “bēda”, taču tas, protams, kā uz to skatās. Harisona kolēģiem fantastikas cehā parasti visbiežāk ir kāda galvenā tēma vai raksturīga iezīme, kas kā sarkans pavediens vijas cauri viņu daiļradei. Šeklijs visbiežāk rakstīja absurda humora stilā. Želaznijs dievināja rakstīt par supervaroņiem, kas cīnījās pret pasaules kārtību. Vonnegūtu padarīja slavenu “telegrāfiski-šizofrēniskais” stils, Bredberiju – poētisms, Mūrkokam – kā jauns varonis, tā Mūžīgā Uzvarētāja inkarnācija un tā tālāk. Bet Harisonam? Pamēģiniet pateikt, kas viņa daiļradē ir raksturīgākais?
Padomju laikos bija vieglāk: krājums “Treniņa lidojums” (1970.) ļāva viņam piespraust “humoristiskās fantastikas autora” zīmolu. Kaut vai tāpēc, ka krājuma lielāko daļu aizņēma jautrā “Fantastiskā sāga”, kurā Holivuda ar laika mašīnas palīdzību uzņem filmu par īstiem vikingiem. Kad pārtulkoja “Nevaldāmo planētu”, radās iemesls domāt, ka Harisons specializējas uz kārtīgiem ZF-spriedzes gabaliem. Mežonīgā planēta Pirra, uz kuras visa daba nezināmu iemeslu dēļ ir naidīga pret cilvēkiem, varonis ar pseidoaristokrātisku vārdu Jazons din Alts, kuram ir ne vien muskuļi, bet arī smadzenes... Tā kā PSRS tādi grāvēji bija retums, Harisonu, protams, atcerējās. Jo interesantāk pārbūves gados bija lasīt romānus par Tērauda žurku, kuros praktiski nav nekā kopīga ar romāniem par Jazonu din Altu (varbūt tikai atkal pseidoaristokrātiskais vārds – Džims diGrizs). Bet, kad rinda pienāca līdz “Pavirzieties! Pavirzieties!” un “Rietumos no Ēdenes”, kļuva skaidrs, ka tāda tipiska Harisona vispār nav.
Rakstnieka brīvība ir lieliska lieta – raksti, ko gribi, bez atskatīšanās. Masu lasītājs tomēr mīl, ka rakstniekam var piespraust redzamu zīmolu, un ja tāda zīmola nav, tad interese pret rakstnieku pamazām zūd. Tā arī notika. Rietumos Harija Harisona nāve nepagāja bez ievērības, bet jaunais fendoms uz to praktiski nereaģēja. Bet pirms četrdesmit pieciem gadiem, 1967. gadā britu fantasts, Jaunā Viļņa ievērojams pārstāvis, Braians Oldiss vēstulē Harisonam rakstīja: “Harij, patiešām, man liekas, ka es neieredzu fantastiku... Es mēģināju tikt vaļā no šī secinājuma, taču man būs vienalga, ja visa šī operācija izgāzīsies, izņemot tevi, Blišu, Ballardu, Diku – kuru tad vēl?”
Iedomājieties – Harisons vienā pulkā ar Džeimsu Ballardu un Filipu Diku! Tas nav nekāds joks vai draudzīgs reveranss: pats Filips Diks sauca Harisonu par “Visuma svētbilžu grāvēju”, citu autoritāšu gāzēju. Tagad, gan Diks, gan Oldiss, gan Ballards Rietumos ir kulta rakstnieki – atšķirībā no Harisona, kura daiļrade ir gan daudzveidīgāka, gan ne tik elitāra. Tāds lūk, paradokss.
Amerikāņu armijas antivaronis.
Harisona kā rakstnieka liktenis ir atvasinājums no viņa dzīves, ko par vieglu nekādi nenosauksi. Ne tajā ziņā, ka tur būtu pa pilnam visādu katastrofu, Dievs žēloja. Toties, ar naudu Harisonu ģimenei bieži bija smagi. “Es sapņoju pelnīt tikpat, cik liftinieks izdevniecībā, kas izdeva manus darbus, - vēlāk intervijā rakstnieks sacīja Nilam Geimanam. - Taču, lai šo sapni īstenotu pagāja piecpadsmit gadi”. Līdz pat 1980. gadu vidum Harisons bieži sēdēja parādos, kaut arī izdeva vismaz vienu romānu gadā.
Visā citā viņa biogrāfija liekas līdzena, “rakstnieciska” (dzīve līdzinās grāmatām), taču, ja ieskatās tuvāk, tad Harisona ceļš ir vējā palaisto iespēju ceļš. Viņš tās palaida garām, ne jau muļķības vai slinkuma dēļ. Reizēm panākumiem traucēja mūžīgā vēlme mainīt dzīves vietu, reizēm banālais - “nepaveicās”.
Labs piemērs, stāsts par vienu no visnenovērtētākiem rakstnieka romāniem “Bils – Galaktikas varonis”. Harisons no bērnu dienām interesējās par fantastiku un zīmēšanu, ilgi domāja par ko kļūt, sliecās uz glezniecību, taču astoņpadsmit gadu vecumā viņu paņēma (precīzāk, noskuva) armijā. “Mana paaudze izrādījās paaudze, kas tika iesaukta, - viņš atcerējās, - mums vajadzēja sekmīgi pabeigt, nevis koledžu, bet gan karu”. Bija 1943. gads. Harijs tikai nosacīti piedalījās vienīgajā karā, ko vēlāk nosauca par “taisnīgu” - Otrajā pasaules karā. Tomēr šoks no armijas rakstniekam palika uz visu mūžu. Pat pēc daudzām desmitgadēm viņš nepārstāja runāt, ka jānokļūst armijā, lai saprastu un sāktu ienīst armijniekus; armija ir fašistiska valsts, kas aizsargā demokrātisku valsti.
Dienests armijā traumēja Harisonu tik ļoti, ka naidu pret armijas kārtību un karu viņš iznesa cauri visam savam mūžam. Pat Donalda Volheima sastādītajā antoloģijā “Cilvēki iz Mēness” (1969.) Harisons sava stāsta priekšvārdā rakstīja ne tik daudz par Zemes dabisko pavadoni, cik par Vjetnamas karu, kas “iztukšoja mūs visus”: “Attēlam ar Zemi, kādu to redz no Mēness, jābūt pie sienas katrā pasaules klasē un katrā mājā. Mēs redzam daudz mākoņu un daudz ūdens, bet sauszemi gandrīz nemaz. Robežas starp valstīm vispār nav redzamas. Vēstījums ir pavisam skaidrs, vai ne tā?”
“Dienesta laikā armijā es ieguvu daudzas vērtīgas profesijas un prasmes, - Harisons stāstīja. - Uzdienēju līdz seržantam, biju strēlnieku ieroču instruktors, biju smagās automašīnas šoferis, pieskatīju ieroču noliktavu, kļuvu speciālists tureles vadīšanā. Kad mani norīkoja konvojēt uz gauptvahti iesēdinātos, iemācījos bargi pakratīt karabīni. Un ieguvu pieredzi daudzās tikpat svarīgās lietās. Es atstāju armiju pilnīgi tai nepiemērojies. Taču izrādījās, ka tā pilnīgi nebija mani sagatavojusi, lai es atgrieztos reālā dzīvē. Es tā arī nespēju gludi ierakstīties tajā vienīgajā lomā, kuru savā laikā biju apguvis civilajā dzīvē – bērna lomā”. [Harijs Harisons, īstajā vārdā Henrijs Maksvels Dempsijs ir dzimis 1925. gada 12. martā, Stemfordā, Konektikutā. Harisona māte ir dzimusi Rīgā, taču uzaugusi Sanktpēterburgā, viņa tēvs pēc tautības bija īrs un ģimenes uzvārdu uz “Harisons” nomainīja neilgi pēc dēla piedzimšanas. Fakti no Vikipēdijas – t.p.]
Protams, karagūsteknim Kurtam Vonnegūtam, kas izgāja cauri Drēzdenes uguns ellei bija daudz grūtāk. Kā arī Džo Holdemanam, kas tika smagi ievainots Vjetnamas karā. Arī Džozefs Hellers, lidojošā cietokšņa B-25 pilots, varēja pastāstīt par karu daudz vairāk, nekā Harisons. Katrs no šiem rakstniekiem, tāpat kā Harisons ir sarakstījis smieklīgu un šausmīgu romānu, kas atspoguļo viņu personīgo armijas pieredzi. Taču, ja skatās objektīvi, tad kodīga antimilitāra patosa pilnais “Bils – Galaktikas varonis”, kurā vienkāršu puisi kosmiskā armija salauž galīgi, nav iznācis sliktāks par Vonnegūta “Lopkautuvi Nr. 5”, Holdemana “Bezgalīgo karu” un pat Hellera “Āķi 22” (ar kuru, starp citu, “Bilu” savā laikā salīdzināja gudri kritiķi). Bet rezultāts? Vonnegūta, Holdemana, Hellera grāmatas tiek uzskatītas par viņu galvenajiem darbiem un tās studē universitātēs. “Bilam” tas nespīd, kaut gan tas bez visa kā cita ir arī romāns-parodija – par sliktu fantastiku vispār un par Roberta Hainlaina militāristisko “Zvaigžņu desantu” konkrēti (par ko Hainlains tā apvainojās uz Harisonu, ka pārstāja ar viņu sarunāties). Galu galā, “Bils” noderēja tikai priekš tā, lai sarakstītu tam sešus sikvelus ar dažādiem līdzautoriem, ieskaitot Robertu Šekliju un Dēvidu Bišofu.