Pēc dramatiskā fināla pamodies slimnīcā, Harijs redz Dumidoru, kas noliecies pār viņu, un vispirms jautā par Akmens likteni. Dumidors viņu nomierina, bet tad tūlīt paziņo, ka Akmenis ir iznīcināts. Harijs jau zina, ka no Akmens ir atkarīgas Nikolasa Flamela un viņa sievas dzīvības, un ir pārsteigts. Dumidors paskaido, ka tas varētu likties neticami, bet Nikolass un Perenele uzskata, ka nomirt nozīmē tikai doties pie miera pēc garas, garas dienas. Galu galā izcilam prātam nāve ir tikai jauns piedzīvojums. Akmens jau nebija nemaz tik labs - naudas, cik gribi, un dzīve bez gala! To jau gribētu katrs, taču cilvēkiem ir raksturīgi izvēlēties to, kas viņiem ir pats sliktākais.
Paradoksāla doma, nav brīnums, ka pēc šādiem vārdiem Harijs pat zaudē valodu.
Nāves nozīmīguma tēma skan arī Fēniksa ordenī. Citā dramatiskā ainā, cīnoties pret Voldemortu, Dumidors necenšas viņu nogalināt, piezīmējot, ka Voldemorta nāve nenesīs viņam gandarījumu. Pašam Voldemortam nāve ir pats sliktākais un Dumidors viņam saka Sokrāta vārdiem:  - Tava nespēja saprast, ka eksistē lietas daudz sliktākas par nāvi, vienmēr ir bijis tavs lielākais vājums...
Vai Dumidoram ir taisnība? Vai ir lietas, kas ir sliktākas par nāvi? Vai tiešām nāve ir liels piedzīvojums? Vai tiešām tas, ko dāvā Akmens, ir slikts, kaut gan mēs ļoti tiecāmies pēc tā? Izskatīsim šos jautājumus.

Vai mēs patiešām esam laimīgi?

Naudu un dzīvi gribas visiem un izskatās, ka šai vēlmei nav robežu. Taču nāve atņem mums dzīvības, bet nodokļi - naudu. Nāve un nodokļi, no tiem jebkurš gribētu izbēgt.
Taču tā kā nevienam no mums nav visa tā, ko mēs gribam, tad var izdarīt vienu bēdīgu secinājumu: neviens no mums nav pilnīgi laimīgs. Lūk, ja mums būtu filozofu akmens, tad tikai būtu! Domāju, ka mana meita iegādātos personīgo veselības centru ar skaistuma saloniem un visu pārējo. Dēls iegādātos pēdējā modeļa BMW, mūzikas studiju, labākos diskus, televīzoru un spēļu centrus. Un, ja tas viss apniktu, tad pirktu ko citu.
Taču tagad atgriezīsimies pie Dumidora vārdiem, ka cilvēki parasti cenšās iegūt priekš sevis pašu sliktāko. Cilvēki maldās, kad vēlas tikai vairāk naudas un mūžīgu dzīvošanu.
Dīvaina doma no vecā maga puses. Galu galā veselais saprāts taču mums liek domāt, ka laime ir tad, kad piepildās visas vēlēšanās. Tieši tādēl, antīkie stoiķi aicināja mazāk vēlēties. Jo mazākas ir vēlēšanās, jo vieglāk tās realizēt. Un tā kā mēs neesam laimīgi, kad nevaram piepildīt savas vēlēšanas, tad, piepildot tās, mēs kļūsim laimīgi. Eksistē liela starpība starp vēlamo un reālo stāvokli. Ja šo starpību likvidē, mēs kļūstam laimīgi. Un tieši nauda palīdz mums iegūt visu, ko mēs vēlamies.
Dumidors strikti nostājas pret šādiem uzskatiem. Pēc viņa domām, ja mūsu vēlēšanās ved uz nepareizo pusi, tad to piepildīšanās nenesīs mums nekā laba. Īsta laime sastāv, ne vien no vēlamā iegūšanas, bet arī no mākas vēlēties pareizi. Un te nu mēs visi nonākam sprukās, jo, ne vien izvēlamies to sliktāko, bet arī gribam to.
Kaut kādā ziņā tā ir pilnīgi tradicionāla gudrība. Gadsimtiem ilgi ir teikts, ka vēlme iegūt pārlieku bagātību ir viltus tieksme. Kā sacījuši senie, tad tieksme uz naudu ir visa ļaunuma sakne. Nauda ir vara un daži tās dēļ ir gatavi iet uz visu. Tās dēļ cilvēki ir gatavi uz meliem, nodevību, zādzību un pat slepkavību. Tā iznīcina draudzību un citas attiecības. Tā kā Dumidora brīdinājums neizsauc izbrīnu.
No otras puses, Dumidora viedoklis ir diezgan tāls no tradicionālā. No pirmā acu uzmetiena viņa vārdus var iztulkot tā, ka vēlme dzīvot mūžīgi ir tik pat perversa kā vēlme iegūt pārmērīgi daudz naudas. Nemirstība arī ir alkatības forma. Gudram cilvēkam labāk no tās atturēties. Vai vēlēšanās dzīvot mūžīgi arī būtu visa ļaunuma sakne!

Vai tiešām nāve ir kas labs?

Ja mēs vērsīsimies pie uzskatiem, kas ir valdījuši visu Rietumu vēstures un kultūras pastāvēšanas laiku, ieskaitot britu tradīciju, pie kuras bez šaubām pieturas arī Roulinga (tas ir, pie kristietības tradīcijas), tad atbilde būs - noteikts nē. Un kristietība šeit nav vientuļa, Vairums reliģiju un filozofiju līdz pat mūsu laikam, ne tikai ticēja nemirstībai, bet arī cerēja uz to. Pēc būtības, daudzi tajā saskatīja augstāko dzīves jēgu. No šādām pozīcijām izejot, šīs puses dzīve ir tikai sagatavošanas periods īstajai, laimīgajai dzīvei pēc nāves.
Tieši pēc šī viedokļa iznāk, ka mīlestība uz naudu ir visa ļaunuma sakne, jo novērš mūsu uzmanību uz materiālām lietām, atstājot novārtā morālās un garīgās vērtības, kas ved pie mūžīgas laimes. Mīlestība uz naudu ir ļaunums tāpēc, ka neļauj mīlēt mūžīgo.
Taču kā tad ir ar uzskatiem, kas ir savādāki, nekā kristiešiem? Mums nav iespējas šeit aplūkot visus, taču aplūkosim pozīciju, ko mūsu, Rietumu kultūrā jau vairākus gadsimtus ieņem naturālisms, kas nostāda sevi pret kristietību. Naturālisms par augstāko realitāti uzskata matēriju, enerģiju, dabas likumus un citas tamlīdzīgas lietas. Dzīve ir radusies nejauši un evolucionējusi miljoniem gadu. Nav nekāda Dieva, nav arī nekāda augstāka nodoma un tātad mūsu eksistencei šeit nav nekādas dziļākas jēgas. Kad mēs nomirstam, mūsu dzīve vienkārši pārtrūkst un - viss... Un mūsu liktenis neatšķiras no Visuma likteņa. Pakāpeniski zvaigznes izdzisīs, enerģija izkliedēsies un dzīvība izzudīs Visuma izplešanās rezultātā.
Ja īstenā realitāte tiešām ir tāda, tad plaši izplatītā cerība uz nemirstību ir absolūti nepamatota, tai nav seguma. Un nabadziņi, kas tic nemirstībai, ir patiesi nelaimīgi, jo viņu vēlēšanās nekad nepiepildīsies. Realitāte to noliedz. E. O. Vilsons, viens no redzamākajiem mūsdienu naturālisma pārstāvjiem, saskata šeit būtisku cilvēces problēmu. Vilsons to formulē šādi: "Garīgās dilemmas būtība, ar ko saskaras cilvēce, ir tā, ka visa mūsu evolūcija gatavoja mūs uztvert vienu patiesību, ,bet mēs esam atklājuši pavisam citu." Te viņš domā to, ka cilvēki ir izveidojušies, kā būtnes, kas tic Dievam, pēcnāves dzīvei, objektīvai morālei. Taču Jaunajos laikos esot atklājies, ka Dieva nav, morāli mēs veidojam pēc saviem subjektīviem mērķiem, nav arī nekādas jēgas runāt par dzīvi pēc nāves. Tas ir - sirds saka mums ko vienu, bet saprāts - ko citu. Ja naturālisma ideoloģijai ir taisnība, tad mēs stāvam dilemmas priekšā: vai ziedot mūsu sirds ilgas, vai intelektuālo godīgumu.
Ja jau izvēle ir tāda, tad godīgam cilvēkam un reālistam ir jāizvēlas sava saprāta balsi. Pat, ja nāksies ziedot savas viskvēlākās ilgas. Pēc tāda redzes viedokļa tiešām iznāk, ka vēlēties nemirstību patiesi ir slikti. Kaut vai tāpēc, ka dabas resursi, kas nepieciešami dzīvības uzturēšanai nav bezgalīgi. Ja visi dzīvotu kaut vai tikpat ilgi kā Nikolass un Perenele Flameli, tad Zemes resursi ātri vien būtu pagalam. Mums jābūt pateicīgiem par brīdi, kuru pavadām šajā saulē un nekūrnot jāsagaida atvēlētais mūža gals.
Maigi sakot, tas viss ir diezgan ideālistiski. Liekas, ka naturālisma piekritēji grib labi izskatīties sliktā spēlē. Tur jau ir tā lieta, ka cilvēki, viscaur racionālas būtnes, nav izārstējami no vēlmes būt laimīgiem. Neviens nenoliegs, ka tāda vēlme pastāv, taču jāpiebilst, ka pa īstam laimīgo nav daudz. Tas ir mērķis, kas visu laiku izslīd no rokām. Un, ja mēs nomirstam, tā arī nekļuvuši laimīgi? Taču pieņemsim, ka mēs patiesi esam kļuvuši laimīgi. Vai tad mums gribēsies mirt, ja mūsu dzīve būs laimes un baudu pilna? Jebkurā gadījumā nāve būs traģēdija.
Tas nav nekas jauns, daudzi filozofi arī agrāk ir norādījuši, ka naturālisms pārlieku plakani traktē dzīvi. Īpaši labi šeit der fragments no slavenās Viljama Džeimsa grāmatas Reliģiskās pieredzes daudzveidība:
"Naturālistam, kas balstās uz pēdējām kosmoloģiskajām spekulācijām, liekas, ka cilvēce ir kā ļaudis, kas dzīvo uz aizsaluša ezera, kuru apņem stāvas klintis, kas neļauj izrauties no šejienes. Ļaudīm ir zināms, ka ledus pakāpeniski kūst un, agri vai vēlu izkusīs pavisam, tādēļ - nogrimšana ir katra cilvēka neizbēgama nākotne. Un, jo jautrāka ir slidošana pa dienu, jo siltāka ir saulīte, jo gaišāks nakts ugunskurs, jo skumjāks prāts par situāciju kopumā."

Tad kādēļ gan nepaņemt naudu un nebēgt prom?

Naturālisms skar vēl vienu svarīgu jautājumu, kuru mēs nevaram ignorēt. Ja augstākā realitāte tiek novesta tikai pie matērijas, enerģijas un tamlīdzīgām lietām, tad tā ir amorāla. Citiem vārdiem sakot, tā ir morāli indifirenta, tāpēc, ka nav personiska. Morālei ir sakars tikai ar personībām, ar to, kas ir tām labs, kā tām jādzīvo un tā tālāk.Ja augstākā realitāte ir bezpersoniska, tad morāle nav tās sastāvdaļa. Tieši tādēļ iepriekš citētais Vilsons uzskata, ka morāle ir cilvēka iestādījums un to var pārvērtēt.
Ja taisnība ir naturālisma adeptiem, tad tas noved pie svarīgām sekām attiecībā uz vērtību kārtību un hierarhiju. Ja nav dzīves pēc nāves, ja šī dzīve ir galīga, nav vairs īsti skaidrs, kāpēc mums jāpieturas pie tradicionālajām vērtībām. Ņemsim kaut vai pašuzupurēšanos - īpašību, kuru īpaši augsti vērtē ne tikai tradicionālā morāle, tā ir svarīga arī mūsu apskatāmajā tēmā.
Aterēsimies kaut vai slaveno šaha partiju, kurā piedalās Harijs, Hermione un Rons - tajā Rons gatavojas ziedot sevi Harija uzvaras dēļ, lai pēdējais iegūtu Akmeni. Kad Harijs un Hermione protestē, Rons atrauc:
- Jums taču arī nācās kaut ko ziedot.
Vēlāk Dumidors atklāj Harijam upura milzīgo nozīmi, jo to ir nesusi viņa māte, kas mira, lai aizsargātu Hariju no Voldemorta, kas centās zēnu nogalināt - šī pašuzupurēšanās vēl joprojām sargā zēnu.
Sīkāk Dumidors to skaidro Fēniksa ordenī, kad stāsta, kādēļ bija nolēmis sūtīt Hariju pie tantes un tēvoča.
Paņemsim pilnīgi reālus upurus, uz kuriem cilvēki vienmēr ir gājuši, piemēram jauni karavīri, kas iet bojā karā. Ja nav nekādas dzīves pēc nāves, tad viņi ir samaksājuši ar to vienīgo, kas viņiem bija. Daudzi sajūsminās par šo upuri, taču grūti noturēties, nepajautājot: kāds ir pamats šai sajūsmai? Ja nav dzīves pēc nāves, kādēļ ziedot vienīgo, kas tev pieder, kādēļ pieturēties pie tradicionālās morāles, goda principiem - ja par to jāziedo viss, kas tev pieder, pati dzīve?
Pirsms kāda laika bija tāda alus reklāma: "tu dzīvo tikai vienu reizi, tāpēc izbaudi visu iespējamo".
Pilnīgi pareiza doma, ja pieņem, ka mēs dzīvojam tikai vienu reizi. Tradicionālā morāle tomēr saka, ka mūsu augstākā laime un labklājība ir sasniedzama, ne jau ar egoismu un amorālumu, bet gan sekojot morāles principiem. Tam ir jēga tad, kad mēs pieņemam, ka eksistē dzīve pēc nāves, ka mūžīga laime ir atkarīga no tā, vai mēs pieņemam pareizus lēmumus un arī rīkojamies pareizi. Ja pēcnāves dzīves nav, tad nav arī nekāda dzīves rezumējuma un šī dzīve ar tās labumiem ir viss, kas mums ir. Ja tas ir tā, tad tradicionālās morāles prasības saprast ir daudz grūtāk.
Tas nenozīmē, ka vispār vairs nevajag tām sekot. Naturālisti to arī nesaka. Morāls veikums parasti ir patīkams, amorāls nes nepatikšanas. Morāles ievērošana parasti ir mūsu laimes un labklājības garants.
kaut gan morāles labumu neapstrīd, ne naturālisti, ne teisti [ticīgie - ila piezīme.], šeit ir vēl viena ļoti svarīga lieta. Dažreiz to, kas ir morāls, izpildīt ir grūti, tas mums var dārgi maksāt. Grūtāks jautājums ir šāds: vai patiesi ir ļoti nopietns iemesls, lai ievērotu morāles normas? Iedomāsimies kādu piemēru. Pieņemam, ka nav nekādas dzīves pēc nāves un mums ir izvēle: 1) dzīvot, uzupurējoties, lai palīdzētu citiem; 2) dzīvot bagātu, baudām pilnu dzīvi, bet morāles pārmetumiem, ka par citiem tev nav daļas. Kas būtu labāk? Daži izvēlēsies pašuzupurēšanos, taču vai eksistē patiesi nopietns iemesls, lai nepaņemtu naudu un laistos lapās?

Magu morālie pienākumi.

Jautājums par morālajiem pienākumiem ir ļoti būtisks, tāpēc apstāsimies pie tā sīkāk. Vai jūs uzskatāt, ka Harijam bija morāls pienākums riskēt ar sevi un glābt Dūdiņu no atprātotāja? Laikam jau bija, neskatoties uz pēdējā sliktajām īpašībām. Ja tas ir tā, tad pajautāsim sev, no kurienes morālie pienākumi ņem savu spēku? Mums taču nākas ziedot arī savas pesrsoniskās intereses. No kurienes nāk šis spēks? Tas ir ētisks jautājums, kas liek domāt dziļāk par pasauli, kurā mēs dzīvojam. Ja tiešām eksistē morāls pienākums, kas nepieciešamības gadījumā liek mums ziedot arī savas intereses, dabiski rodas jautājums, kāda pasaule ir vairāk piemērota šāda pienākuma eksistencei? Ja šadi pienākumi eksistē, par ateists Dž. Makijs uzskata, ka tie nebūtu iespējami bez visuvarenā Dieva, kas tos ir radījis. Dabisks, morāls pienākums, kas vienmēr gūst virsroku pār konkurējošām vēlmēm un tieksmēm, būtu kaut kas dīvains tīra naturālisma pasaulē. Tas būt kaut kas brīnumains! Un, esot ateists, Dž. Makijs noliedz tos vispār.
Makijs nav vienīgais, kas, noliedzot Dievu, saprot, ka tas ved pie nopietnām morālām problēmām. Morāles filozofijai sarežģītas problēmas šeit redz arī tāds ateistiski noskaņots eksistenciālists kā Žans-Pols Sartrs, viens no pazīstamākajiem 20. gadsimta filozofiem. Viņš cītīgi polemizē ar ar sekulārās ētikas pārstāvjiem, kuri uzskatīja, ka mēs arī bez Dieva varēsim saglabāt savas morāles normas.
Sartra pozīcija bija sekojoša. kad 1880. gadā franču profesori mēģināja formulēt sekularizēto morāli, viņi sprieda tā: Dievs ir bezjēdzīga un dārga hipotēze, bez kuras pilnīgi var iztikt. Taču, ja mēs gribam saglabāt morāli, dažas vērtības ir jāuztver nopietni. Noteikti ir jābūt godīgam, nedrīkst melot, nav jāsit sieva, ir jāaudzina bērni utt. Tākā nāksies daudz nopūlēties, lai to visu ievērotu, kaut arī nekāda Dieva nav. Nekas nemainīsies, ja Dieva nebūs, mēs tikai paši turpināsim rūpēties par tām pašām vērtībām: godīgumu, progresu un humānismu.
Sartram tas nav tik viennozīmīgi. Viņš uzskata, ka bez Dieva tas viss kļūst visa nosacīts. Sartram prātā ir Dostojevska tēze: "Ja Dieva nav, tad atļauts ir viss." Neskatoties uz savu ateismu Sartrs un Makijs uzskata, ka Dievam ir milzīga ietekme uz morāli.
Šo tēzi pieņem arī filozofs-teists Imanuels Kants, kas sludina, ka Dievs morālei ir ļoti būtisks. Morāle prasa Dieva klātbūtni, kam ir jāsakaņo laime ar labestību. Džordžs Mavrodess raksta: "Mēs esam pateicību parādā Kantam par to, ka viņš atzīst, ka morāles likumam manī nav nekāda racionāla izskaidrojuma, ja vien tikai pati realitāte savās dzīlēs nav morāla." Nu ko, mums atkal atgādina, ka tas, kā ir iekārtota pasaule, kas tajā ir augstākā realitāte, dziļi ietekmē mūsu morāli.
Tādēļ uzdosim sev vēlreiz šo jautājumu: vai tiešām nepastāv būtisks iemesls, lai vienkārši paņemtu naudu un laistos lapās?

Vairāki sasodīti būtiski iemesli.

Atgriezīsimies pie jau minētās Dumidora tēzes. Atcerēsimies viņa vārdus,ka "uzlabotam prātam nāve ir tikai kārtējais, lielais piedzīvojums".Vai lielais mags vispār tic dzīvei pēc nāves? Ja tā, tad viņa brīdinājums attiecas, nevis uz vēlmi būt nemirstīgam vispār, bet gan uz vēlmi paildzināt līdz bezgalībai par katru cenu tieši šo dzīvi.
Varbūt arī ka nemaz nav jēgas paildzināt mūsu dzīves par katru cenu. Varbūt, ka nemirstība ir balva, taču balva, ko iegūst ar noteiktiem nosacījumiem. Tajā gadījumā uzlabotam prātam nāve tiešām ir viens kārtējais, lielais piedzīvojums.
Taču, kas ir šis lielais piedzīvojums, saskaņā ar Ruolingu, nav skaidrs, vismaz Fēniksa ordenī vēl nav skaidrs. Harijs sarunā ar Gandrīz Bezgalvas Niku cenšas noskaidrot, vai Siriuss varēs atgriezties kā spoks. Taču Niks saka, ka atgriezties spēj tikai magi, taču lielākā daļa nevēlas to darīt. Siriuss turpināšot "iet tālāk". Harijs cenšas izdibināt par to, ko vairāk, taču Niks atbild, ka neko nezina par to, jo bija nobijies no nāves un tāpēc izvēlējies nožēlojamu dzīves imitāciju, dzīvot kā spokam.
Spoka dzīve notiek, ne tur un, ne arī te. Tā to skaidro Niks. Harijs atbildi nesaņem.
Teisms vispār un kristietība konkrēti dod izsmeļošāku atbildi uz šo jautājumu. Tāpēc īsumā apskatīsim kristīgo pozīciju attiecībā uz metafizisko realitāti un to, kā tā sadzīvo ar morāli un dzīvi pēc nāves. Saskaņā ar kristietību, augstākā realitāte nav, ne matērija, ne enerģija, ne dabas likumi. Visu to ir radījusi pati augstākā realitāte, tas ir, Dievs. Īsti kristiska Dieva sapratne tiešām ir neparasta. Saskaņā ar to Dievs mūžīgi eksistē trīsvienībā kā Tēvs, Dēls un Svētais gars. To aptvert ir grūti, taču šis fakts ir pamatā pieņēmumam, ka Dievs ir mīlestība. Lūk, ko par to saka kristīgais rakstnieks Klaivs Lūiss.
Visi saka šos vārdus: "Dievs ir Mīlestība", taču retais aizdomājas, ka šiem vārdiem tikai tad ir jēga, ja Dievs satur sevī vismaz divas personības. Mīlestība ir kaut kas, ko viena persona jūt pret otru. Ja Dievs būtu vienpersonisks, tad pirms pasaules radīšanas viņš nebūtu Mīlestība.
Tas nozīmē, ka augstākās realitātes daba, tās fundamentālā metafiziskā patiesība ir mīlestība. Dievs jau no sākuma mūžīgi ir eksistējis kā mīlestības attiecības star trim personām. Vēl vairāk, Dievs mīl visu radīto tik dziļi, ka ziedo sevi, lai parādītu savas mīlestības dziļumu, sagaidot atbildes mīlestību. Tā ir ticība, ka Dieva Dēls Jēzus labprātīgi dodas moku pilnā nāvē uz krusta, lai izpirktu mūsu grēkus.
Ja tas tā ir, tad stāsts par Harija Potera māti un viņas asins spēks atspoguļo realitāti par to, ka Dievs savā mīlestībā pret mums izlēja savas asinis, lai mirtu par mums. Vēl vairāk, Harija Potera mātes mīlestība pierāda faktu, ka mīla tomēr ir varenāka un spēcīgāka par ļaunumu un nāvi. Šī pašaizliedzīgā mīla aizstāvēja Hariju, kad Voldemorts un Drebelis centās Hariju nogalināt. Kristietībā Kristus augšāmcelšanās norāda uz to, ka mīla ir stiprāka par nāvi. Kristus aicina dalīt savu dzīvi ar tiem, kas viņam tic un šī dzīve dod spēkus dzīvot mūžīgi. Kristietība balstās uz mīlestību un ticību tam, ka mīlestība ir augstākā realitāte un ļaunums nespēj to pieveikt.
Kā Dumidors skaidro Harijam, lieta, ko Voldemorts nespēj apjēgt, ir mīlestība. Viņa dzīvē mīlestībai nav vietas. Tā vietā, lai ziedotos citu labā, viņš labāk ziedo citus savu interešu labā. Tas redzams vienradža nogalināšanā, lai saglabātu sevi. Kā Harijam skaidro kentaurs, tā rīkojas tikai tas, kam nav ko zaudēt, bet iegūt viņš var visu. Taču tā ir nolādēta pusdzīve. Tad jau labāk mirt? To saprot arī Harijs.
Ja jau augstākā realitāte ir mīlestība, tad ir jēga rīkoties pareizi, pat tad, ja tas prasa upurus. Ironija, ka, ja jau Dievs ir mīlestība, tad izrādot viņam savu mīlestību un rīkojoties pareizi, mēs sekojam savām interesēm - jo par to mums tiks samaksāts tālākā perspektīvā. Taču tas nemaz nav egoistiski, ir jāredz starpība. Rīkoties egoistiski, nozīmē rīkoties par spīti citu interesēm. Tieši tā to dara Voldemorts.
Jēdziens par to, ka turēties pie morāles, nozīmē savu interešu neievērošanu, ir modernisma un postmodernisma morāles filozofijas svarīgākā problēma. Tā tiešām ir dilemma, kad mums jāizvēlas starp morāli un personīgajām interesēm. Grūti saprast, kādēļ mums būtu jāseko morālei. Līdzīga dilemma rodas arī tiem, kas atrodas naturālisma pozīcijās. Atšķirībā no mūsu laikiem, pagātnes filozofiem-morālistiem bija skaidrs, ka nekāda konflikta nav.
Ja cilvēkam ir kristīgs skats uz dzīvi, tad viņam šādas problēmas pat neienāk prātā. Es negribu teikt, ka nav citu ceļu, kā pārvarēt šo pretrunu, vienkārši, kristietība piedāvā lieliskus līdzekļus, lai to paveiktu. Te es domāju ticību dzīvei pēc nāves un, it īpaši, elles un paradīzes idejai. Saskaņā ar šo ideju, nav iespējams kaitēt sev, rīkojoties pareizi, pat, ja par to ir jāsamaksā ar savu dzīvību. Jo tas, kas upurējas, pakļaujoties Dievam, darbojas saskaņā ar augstāko realitāti, kas ir Dieva mīlestība. Pravietis iegūst mūžīgo dzīvošanu un dzīvos kopā ar Dievu arī pēc savas nāves. Nāve to nepieveiks, tāpat kā Voldemorts nespēj pieveikt Hariju.
Tajā pat laikā nav iespējams darboties savu interešu labā, darot ļaunus darbus. Īslaicīgs labums, kas iegūts ar ļauniem darbiem, nonāk pretrunā ar augstāko realitāti un neizbēgamas ir sekas par to. Rīkoties amorāli - nozīmē iet pret mīlestību un atkrist no Dieva, kura vārds ir Mīlestība. Tā ir elle. Tā ir nolādēta dzīve, kādu ved Voldemorts, kas metas ļaunuma apskāvienos.
Pareizs metafizisks skats uz dzīvi ir ārkārtīgi svarīgs, lai saprastu to, kā mums dzīvot. No kristīgā viedokļa tieši tas, ka dzīve ir bezgalīga, mums liek būt ētiskiem un iet pa mīlestības ceļu, nevis veltīt visas pūles, lai iegūt pēc iespējas vairāk naudas, ko izlietot savu egoistisko vēlmju apmierināšanai. Mīlestība ir augstākā realitāte un, ja mēs to saprotam, tad mēs varam izbēgt no tā, kas nāk mums par sliktu. Saprotot mīlestību, var visu savu dzīvi un pat nāvi padarīt par aizraujošu piedzīvojumu!