Āriešu zinātne
1925.gada vasarā 60 gadus vecais Hans Horbigers Vācijas zinātnes pasaulei uzstādīja kaut ko līdzīgu ultimātam. Vienus zinātniekus (visbiežāk pavēles formā) viņš aicināja zem savu uzskatu karoga, citiem par atteikumu sadarboties draudēja ar darba zaudēšanu, trešajiem uzlika lāstu. Viņš kategoriski noliedza akadēmisko zinātni, ar ko Vācija vienmēr bijusi slavena. Īpaši viņš neieredzēja astronomiju un matemātiku, uzskatot šīs zinātnes par ebreju kultūras atvasinājumu. Viņš radīja savu, āriešu zinātni, ko stingri iejauca mistiski-emocionālā pasaules uztverē. Nepaciezdams nekādus iebildumus, līdz galējībai eksaltētais doktora kungs, kā viņu godāja kolēģi, Vācijas zinātnē viņš bija tas pats, par ko politikā tajos gados kļuva Ādolfs Hitlers. Viņš pieprasīja tikai vienu – bezierunu pakļaušanos, un runā, ka viņš pat jaunajam fīreram pavēlējis: “Bez prātošanas!”.
Tālejoši slēdzieni
Hans Horbigers gāja tālu un viņa murgaino ideju panākumiem nebija noslēpumu: Veimāras Vācija pārdzīvoja dziļu ekonomisko krīzi un tautu zinātniskie sasniegumi neinteresēja. Maizi un darbu – lūk, ko pieprasīja miljoniem vāciešu. “Viedais” Horbigers viņiem visdrīzākajā laikā dāsni apsolīja gan maizi, gan darbu. Viņa rakstāmspalva radīja trīs sējumus “zinātnisku pētījumu”, vairākus desmitus populāru brošūru, viņš izdeva daudz tirāžu žurnālu “Pasaules notikumu atslēga”.
Vācija gadu no gada aizvien vairāk nosliecās uz nacismu, un drīz vien Trešā reiha vadoņi Horbigerā saskatīja fāterlandes jaunās politikas “zinātnisko pamatojumu”. Pasaulei nācās daudz ko pierādīt!
Tālejoši secinājumi
Horbigeram viss sākās vienā dienā, kad viņš, būdams jauns inženieris, balstīdamies uz “iedvesmojošo zinātni”, vēroja tērauda liešanas procesu, un ieraudzīja kā izkausētā metāla plūsma nolija uz sasalušas zemes. Notika kaut kas līdzīgs sprādzienam. Līdzīgs sprādziena notika arī Horbigera galvā… Radās bēdīgi slavenā ideja par “uguns un ledus mūžīgo cīņu”. Visiem saprotamās fiziskās parādības, kas notiek saspiežoties uz izplešoties gāzēm, piemēram, kompresoru iekārtas, Horbigers pārcēla Visuma mērogos un radīja savu pasaules rašanās ainu. Viņam palīdzēja arī fanātiskā ticība senvācu mītiem. Viņš radīja savu, āriešu matemātiku un astronomiju, tādējādi pirmo reizi pasaules vēsturē piešķirot zinātnei nacionālus vaibstus. Hitlera līdzgaitnieki par labāku dāvanu pat nejaudāja nosapņot. Gan Himlers, gan Rozenbergs, gan Gērings apsveica “herru doktoru” ar “bis!”, jo viņa nordiskā zinātne nosvītroja liberāli-ebrejisko “pseidozinātni”.
Inženieris-kompresoru speciālists Horbigers pasniedza savu mācību kā atklāsmi no augšas. Kur gan meklējama viņa koncepcijas būtība? Kādreiz Visumā valdījis neaptverams karstums. Līdz neaptveramai temperatūrai pārkarsētajā kosmiskajā telpā ietriecās gigantiska ledus planēta. Izveidojušies ūdens tvaiki pēc 100 tūkstoš gadiem uzsprāga, kā rezultātā sāka veidoties milzīgi matērijas gabali. Daļa šo gabalu izveidoja planētas – tādas kā Jupiters, Saturns… Uguns un ledus cīņa uz šīm planētām izbeidzās, bet uz Zemes tā turpinājās līdz šai dienai.
Dieva savaldītais
Nacistiem tik ļoti iepatikās Horbigera kosmogonija, ka viņi tās radītāju pasludināja par XX gadsimta Koperniku, bet “vismācītākā” kapu 1944.gadā izdaiļoja ar uzrakstu: “Dieva svaidītajam ģeniālajam atklājējam”. Atbilstoši Horbigera teorijai, ik pēc 6000 gadiem Zemei uzbrūk ledus, un ik pēc 700 gadiem Zeme iepazīst uguns spēku. Vadoties pēc doktora kunga āriskās matemātikas aprēķiniem, Hitlera nākšana pie varas Vācijā tieši sakrīt ar “Zemes uguns spēka posmu”. Tā bija zīme: Hitleram laiks sākt pasaules karu, laiks sākt cīņu par pasaules kundzību. Trešā reiha armijas uguns sagraus Krievijas ledāju plašumus!
Iespējams, ka tieši tādēļ Reiha virsvadība negatavoja armiju karošanai ziemas apstākļos. Bija arī cits, ne mazāk svarīgs iemesls. Pēc āriešu matemātikas aprēķiniem, kas balstījās uz misticismu, karam nevajadzēja ilgt vairāk par diviem mēnešiem un līdz rudenim beigties ar vācu ieroču uzvaru.
Ja Vācijai nebūtu Horbigera, viņu vienkārši vajadzētu izdomāt. Zināms, ka vislabākie meli ir puspatiesība. Lūk, tāda puspatiesība arī bija “virszinātnieka” kosmogonija, kurā bija arī kāds patiesības grauds. Visums tiešām ir pašattīstošs organisms. Cilvēces likteni un vēsturi patiešām vada “zināma cīņa debesīs”, tas ir, pievilkšanās un atgrūšanās spēku cīņa. Starp cilvēkiem un kosmosu tiešām pastāv atklātie un slepenie sakari…