Zinātniskā fantastika ir jādefinē tālāk, kā vēsturisks notikums. Lai gan zinātniskās fantastika kā parādība iesniedzas atpakaļ vismaz divus tūkstošu gadu vēsturē, zinātniskā fantastika kā reāla parādība literatūrā - un filmās, grafikā, komiksu grāmatās, radio šovos, futūristiskā mākslā, TV seriālos, video spēļu ierīcēs, datorspēlēs, virtuālās realitātēs, un tā tālāk – ir jauna parādība . Tā ir plaši izpaudusies tikai modernu tehnoloģiju, zinātnes, rūpniecības sabiedrībā, kas parādījās, kad pirmsindustriālajā sabiedrībā notika rūpnieciskā revolūcija. Patiešām, industriālā sabiedrība rada ne tikai apziņu, kas ļauj izpausties zinātniskajai fantastikai, bet arī pašus līdzekļus, kas fiziski pavairo zinātnisko fantastiku tās dažādās kultūras formās, vēl pirms tā sūtīja attēlus uz filmu un video ekrāniem. Zinātniskā fantastika, tāpat kā cita veida literatūra tipiski industriālajā sabiedrībā tiek pavairota sērijveida žurnālos un grāmatās, kas prasa uzlabotu ražošanu un izplatīšanu, kā arī lielu izglītotu auditoriju.

Tas viss notika ļoti nesen. Vārds "zinātnieks" pirmo reizi parādījās 1840. gadā, kā apzināts jēdziens (sk. Reimonda Viljamsa diskusiju. Atslēgas vārdi: vārdnīca „Kultūra un sabiedrība”).Termins "zinātniskā fantastika" tika izmantots pirmo reizi 1851. gadā (Viljama Vilsona grāmatas A Little Earnest Book upon a Great Old Subject 10. nodaļā): "Science-Fiction atklāj zinātnes patiesības, ko var izteikt, cauraužot ar patīkamu stāstu, kas pat var būt poētisks un patiess."

Mēs uztveram par pašsaprotamu, ka dzīvojam pasaulē, kur tehnoloģijas pārmaiņas ir tik straujas, ka tā ir daļa no mūsu dzīves - pastāvīgi pārveidojot tagadni un nākotni. Bet šī laikmeta straujās tehnoloģiskās pārmaiņas, skaitot no rūpnieciskās revolūcijas Eiropā, ir tikai mikroskopisks periods kosmiskā laikā.

Zeme ir aptuveni četrus ar pusi miljardu gadu veca. Ledus laikmets beidzās aptuveni pirms 10 000 gadiem. Tādējādi Zemes vecums ir 450 000 reizes lielāks par periodu kopš pēdējā ledus laikmeta. Pārveidosim to, lai varētu labāk iztēloties tā, ka Zemes vecums būtu līdzvērtīgs 45 000 pēdām, augstums, kur lido reaktīvā aviācija. Salīdzinājumam, laiks kopš pēdējā ledus laikmeta būs1,2 collas augstumā. Viens no mūsdienu zinātnes, tehnoloģiju un zinātniskās fantastikas periodiem, kas sākās ar industriālo revolūciju tikai pirms vairāk nekā 200 gadiem, tad būtu līdzvērtīgs mūsu telpiskajā skalā 0,024 collas lielumam, tas ir biezums līnijai, ko var novilkt ar vidēju lodīšu pildspalvu.

Šajā pildspalvas līnijas biezuma laikā, temps tehnoloģiskās pārmaiņas notiek eksponentfunkcijveidīgi. Tāpēc modernā apziņa ir radikāli atšķirīga no citām tautām, kas apdzīvoja planētu pirms parādījās zinātniskā fantastika.

Tāpēc mana galvenā definīcija ir šāda: „Zinātniskā fantastika ir galvenais mūsu laikmeta nereālistiskais izdomas radīšanas veids. Tas ir galvenais kultūras paņēmiens, lai mēs tēlainā veidā atrastu sevi laikā un telpā”.

* * *

Zinātniskajai fantastikai tomēr ir sena priekšvēsture. Sengrieķu civilizācijas eposi, piemēram, stāsta par pārdabiskām būtnēm, Olimpa kalna iemītniekiem un ietver sevī brīnišķīgus ceļojumus uz tālām pasaulēm (ārpus Vidusjūras), ko apdzīvo vienacaini milži, sešgalvains briesmonis, būtne, kas aprij kuģus, un sieviete, kas ķīmiskā veidā pārveido cilvēkus par dzīvniekiem.

Pirmie stāsti par ceļojumiem ārpus Zemes ir satīra, ko sarakstījis Sīrijas rakstnieks Lukiāns no Samosatas. 2. gadsimtā viņa varonis Ikaro-Menips ar spārniem lido uz Mēnesi, „Patiesā stāsta” autors un viņa kuģa pavadoņi nokļūst uz Mēness, kur vīriešiem ir mākslīgi falli (no ziloņkaula - bagātajiem, no koka – nabagajiem), ceļotāji novēro starpplanētu kaujas, kur cīnās Mēness un Saules impērijas, lai noteiktu, kas varēs kolonizēt Venēru.

Taču Lukiāna darbs nav zinātniskā fantastika. Tas ir radīts kā fantāzija, lai lasītājs padomātu par neiespējamo. Vēl 1400 gadus vēlāk to var attiecināt uz līdzīgiem darbiem. Piemēram, 1532. gadā Ariosto Orlando Furioso iedomāts ceļojums uz Mēnesi tiek traktēts, lai pierādītu to, ka varonis ir sajucis prātā.

Tikmēr risinās citi notikumi, kas spēj būtiski pārveidot pasauli un Eiropas koncepciju telpā.

Magnētiskais kompass un sasniegumi kuģu būvē rada iespējamus braucienu, kas uzsāk tā saukto "Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu", 15.gs. beigās tiek atklāta Jaunā Pasaule, protams, jauna tā ir tikai eiropiešiem. Pēc tam, 1540. gadā nāk klajā publikācijas, kas satricina Zemi. Koperniks izvirza jaunas idejas par debess sfērām un pierāda, ka kosmoss ir plašs un tas nemaz negriežas apkārt Zemeslodei. Pilnveidojoties teleskopiem 17.gs., jēdziens "daudzas pasaules" jau jāuztver nopietni. Brīnišķīgi reisi uz Mēnesi, planētām un zvaigznēm izkāpj no tukšas fantazēšanas važām un sāk likties ikdienišķi.

Johans Keplers, kas izstrādāja pamata likumus planētu kustībai, tos izmanto savā SOMNIUM (1634), iedomājoties dzīvi uz Mēness. Frēnsiss Gudvins saraksta utopiju The Man in the Moone (1638). Sirano de Beržeraks rada Comical History of the States and Empires of the Moon (1659) un Sun (1687), kas ietver brīnišķīgus izgudrojumus, piemēram, saules enerģijas pārveidotājus un runājošas mašīnas.

Tā kā Eiropas koncepcija telpā tiek pārveidota, pārveidojas arī pats Eiropas jēdziens un tās vēsture.

Tomasa Mora „Utopija”, kas publicēta 1516. gadā, ieviesa būtisku mūsdienu apziņas un zinātniskās fantastikas jēdzienu: izmaiņas ražošanas veidā maina nosacījumus cilvēka eksistencei. Mors apgalvo, ka audumu nozares pieaugošais pieprasījums pēc smalkas angļu vilnas noveda pie kopējās zemes sadalīšanas, kas izraisīja masveida bezdarbu un debesīs kāpjošu inflāciju un lika daudziem cilvēkiem kļūt par noziedzniekiem, kas savukārt noveda pie vairumtirdzniecības kraha. Šie draudošie nosacījumi pamudināja Moru izdomāt vietu, kas atstāja varenu iespaidu uz tālāko zinātniskās fantastikas attīstību, Utopiju: labo vietu (eutopia), kas ir pretstats sliktajai vietai (outopia).

Frēnsiss Bēkons, tā sauktais mūsdienu zinātnes tēvs, izmanto fikciju, lai parādītu brīnumus, ko varētu sasniegt ar savu zinātnisko eksperimentu induktīvo metodi. Savā New Atlantis (publicēta pēcnāves 1627), viņš raksta par utopisku sabiedrību izveidošanu, pamatojoties uz eksperimentālo zinātni, tostarp izstrādājot un ieviešot "jaunu, mākslīgu metālu", vivisekciju, ģenētiskas manipulācijas, teleskopus, mikroskopus, telefonus, rūpnīcas, aviācijas lidojumus un zemūdenes.

17. gadsimtā, tehnoloģiskās un sociālās pārmaiņas paātrinājās tik strauji, ka tās varēja pieredzēt viena cilvēka dzīves laikā. Tā drīz kļuva iespējams iedomāties vēsturisko nākotni, kas kvalitatīvi atšķiras no pagātnes vai tagadnes. Pirms tam tas nekādi nebūtu bijis iespējams, jo nākotnes posms cilvēces vēsturē būtu tāds pat kā iepriekšējais. Tuvākās izmaiņas būtu gaidāmas tūkstošgadu laikā, kas tika iztēlotas, kā cilvēces vēstures nomaiņa ar Dieva valstību. Pirmie, zināmie pieņēmumi, visai neskaidri, kas varētu gaidīt turpmākajā laikā, ir Frēnsisa Čeinela (Francis Cheynell) sešu lapu politiskais traktāts Aulicus: His Dream of the King's Second Coming to London (1644) un Žaka Gutina (Jacques Guttin) Epigone, Story of the Future Century (1659). Tie ir pilnībā izstrādāti pieņēmumi, kas nākotnē varētu parādīties nākošā, jau 18. gadsimtā.

18. gadsimtā dažiem autoriem bija drūms skats uz arvien straujākām tehnoloģiskām un sociālām pārmaiņām. „Gulivera ceļojumos” (1726) Džonatans Svifts piedāvā gan pagaras parodijas eksperimentālā zinātnē un redzējumu par šausmīgiem superieročiem, lidojošu salu, ko tās valdnieki izmanto, lai burtiski satriektu jebkuru mazāko iebildumus pret viņu tirāniju. Voltēram bija līdzīga nostāja Micromégas (1732), ievērojamāko, pirmo zināmo stāstu par viesiem no citām planētām: divi milži, viens no Saturna un viens no planētas pie zvaigznes Sīriusa, kas pazobojas par cilvēku sabiedrību.

Bet zinātne nav apturama ar brīdinājumiem un izsmieklu. Nākamajā gadā Bendžamins Franklins Karaliskajai Biedrībai ziņo, ka viņam eksperimentos ir izdevies savaldīt elektroenerģiju. Pēc pāris gadu desmitiem, kvantitatīvas izmaiņas varētu kļūt kvalitatīvas, citiem vārdiem sakot, varētu sākties jauna industriālā revolūcija. Amerikas un Francijas politisko revolūciju priekšvakarā Luiss-Sebastians Mersjē (Louis-Sebastian Mercier) savā zīmīgajā The Year 2440 (1770) paredz brīnišķīgu sabiedrību, kas pielūdz zinātni, ar teleskopu un mikroskopu centrālajā vietā katra jauna cilvēka pirmajā komūnijā.

18.gs. beigās un 19. gs. sākumā, rūpnieciskais kapitālisms sāk savu pasaules iekarošanas gājienu. Mūsdienu zinātne bija nodrošinājusi tehnoloģiskos līdzekļus, lai attīstītu lielas rūpnīcas, ātru, liela mēroga transportu, un jaunas enerģijas avotus. Lai atrastu lielu daudzumu ogļu, kas darbinātu tvaika dzinējus, rūpniecības kapitālisms izraisīja ģeoloģiskās izpētes laikmetu, tikpat dziļu kā Kopernika izpēti telpā. Ogles, galu galā, ir fosilijas no attāliem ģeoloģiskiem laikiem. Atklājot milzīgi daudz fosīliju, industriālajai sabiedrībai nācās izmest dominējošo teoriju par kosmisko laiku - bīskapa Ašera (Ussher) aprēķināto Visuma radīšanas laiku, 4004. gadu pirms Kristus - un atzīt, ka Zemes vecums jāmēra miljardos gadu. Tikai tādā apjomā, tas bija iespējams pirmo reizi, lai saprastu, cik ir nepieciešams laiks ģeoloģiskajai evolūcijai un tad iedomāties par bioloģisko evolūciju.

Industriālā kapitālisma iespaidā, milzīgs skaits cilvēku bija spiesti ātri iztērēt savu dzīvi, strādājot nedaudziem kapitālistiem, kuru īpašumā bija viss, cilvēki, saražotais, tostarp rūpnīcās, ogļu raktuvēs, uz dzelzceļa un kuģiem. Tādējādi cilvēki ne tikai bija atsvešināti no ražošanas līdzekļiem un pašu saražotiem produktiem, bet arī atradās arvien atsvešinātās pozīcijās no dabas, viens no otra, un no savas būtības, kā radošas būtnes. Cilvēka radošums tagad parādījās kā zvērīgs svešs spēks, kas iedarbojas, kā arvien pieaugoša vara pār cilvēkiem, kuri to paši bija izveidojuši.

No šīs matricas, kā tik trāpīgi norāda Braians Oldiss, ir radies „pirmais, lielais industriālā laikmeta mīts”, romāns, ko tagad daudzi uzskata par mūsdienu zinātniskās fantastikas pirmdzimto: Mērijas Šellijas Frankenstein, or, The Modern Prometheus (1818 ). Pēc tam, mazāk nekā desmit gadus pēc ”Frankenšteina”, Šellija radīja vienu no pirmajām zinātniskās fantastikas vīzijām par pasaules galu, viņas The Last Man (1826) tāda paša nosaukuma varonis staigā pa mirušo planētu, vācot visas cilvēces sabiedrības bezjēdzīgos sasniegumus. Mērija Šellija noteikusi šo ainu piepildāmies 2100. gadā.

19.gs. bija pirmais , kurā cilvēka dzīves laikā nepārtraukti notiek tehnoloģiskās izmaiņas. Gadsimts sākās ar pirmo eksperimentālo lokomotīvi 1801. gadā, tā vidus iezīmējas ar dirižabli 1852. gadā, un beidzās ar pirmo eksperimentālo lidmašīnu 1890. gadu beigās. Šajā gadsimtā uzbūvē pirmo praktiski izmantojamo tvaikoni, propelleru, velosipēdu un automašīnu . Lauksaimniecība tika revolucionizēta ar izgudroto kombainu, disku kultivatoru, vagotāju, un pļaujmašīnu . Elektriskais akumulators parādījās gadsimta sākuma gadā, nākošie ceturkšņi iezīmējās ar elektromagnētu, katodstaru cauruli un magnētiskās lentes ierakstītāju. Kapitālisma vēsturi var izsekot ar izgudrojumiem pievienojot mašīnas, skaitļošanas mašīnas, precīza laika pulksteņus, kases aparātus, akciju biržas un grāmatvedības kartes. Pamatpreces, piemēram, industriālais tērauds, ​​vulkanizēta gumija un portlandcements - visi bija 19.gadsimta jauninājumi. Tur parādījās šīs īpašās lietas, kas plaši tiek lietotas mūsdienās: dinamīts, ložmetēji un šautenes, dzeloņstieples un motorizētie šaujamieroči. Saziņas līdzekļus un māksliniecisko jaunradi mainīja fotogrāfijas ieviešana, fonogrāfs, pildspalvas (arī - lodīšu), rakstāmmašīnas, telegrāfs, telefons, radio un kinoprojektors. Līdz gadsimta beigām parādījās vairākas, īsas zinātniskās fantastikas filmas.

Amerika izrādījās īpaši viesmīlīga zinātniskajai fantastikai, pat pirms tā ieguva savu oficiālo nosaukumu. Daudzas no vadošajām figūrām Antebellum fiction [ASV dienvidštatu literatūras paveids – t.p.] - ieskaitot Vašingtonu Irvingu, Džeimsu Fenimoru Kuperu, Natanielu Hotornu, Edgaru Alanu Po un Hermani Melvilu – deva nozīmīgu ieguldījumu šajā žanrā. Kāpēc tad zinātniskā fantastika ieguva savu slikto iesauku kā „otrās šķiras literatūra” – „subliterary”?

Ar industriālā kapitālisma uzvaru Pilsoņu kara ASV parādījās nesen izglītību ieguvusi masu auditorija: zēnus un jaunus vīriešus ieinteresēja iespējas gūt slavu un laimi zinātnes un tehnoloģiju jomā. Jaunais mērķis tieši šim lasītāju lokam bija zinātniskās fantastikas "dime" romāni, kuros kā varonis parasti bija pusaugu zēns-ģēnijs. Pirmo reizi ar šādu varoni savus lasītājus iepazīstināja Edvards Eliss (Edward Ellis) darbā The Steam Man of the Prairie (1865). Starp Pilsoņu karu un Pirmo pasaules karu vispopulārākais žanrs Amerikas literatūrā kļūst dime romāns (dime novel), un tā zinātniskās fantastikas versijām bija vadoša ietekme uz amerikāņu kultūru [latviski – bulvāru jeb lubu literatūra – t.p.], kā to var redzēt pie Lūisa Senarensa (Luis Senarens) darbiem [šis amerikāņu autors (1863–1939) specializējās zinātniskās fantastikas lubenēs, tomēr viņu dažreiz dēvē par amerikāņu Žilu Vernu – t.p.]. Tad, kad tas kļuva par ietekmīgu forma masu izklaidēšanai bija pienācis laiks zinātniskās fantastikas ignorēšanai kā pārāk vulgārai un puiciskai lietai.

http://andromeda.rutgers.edu/~hbf/sfhist.html

[Kā redzam 20. gadsimtā zinātniskā fantastika pilnībā atguva savu labo vārdu, taču tagad tai nākas sīvi cīnīties, jo troni fantastikā ir ieņēmusi fantāzijas literatūra un daudz neatpaliek arī „horors” – t.p.]