– 2011. gada novembrī notika samits, kurā ASV un ES augstākās amatpersonas vienojās, ka vajadzētu izveidot darba grupu, lai noskaidrotu, kā vislabāk palielināt savstarpējās tirdzniecības un investīciju apjomus. 2013. gada februārī darba grupai jau bija gatavs priekšlikums: vislabāk šim mērķim kalpotu visaptverošs ES – ASV brīvās tirdzniecības un investīciju aizsardzības līgums. Tam piešķīra nosaukumu Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerība (TTIP). ASV un ES līderi bija gatavi uzsākt sarunas līguma teksta izstrādē. 2013. gada jūnijā ES dalībvalstis apstiprināja mandātu šīm sarunām, un sarunas nekavējoties sākās 2013. gada jūlijā. Tās turpinās nepilnu gadu. Pirmie trīs sarunu raundi notika gludi, bet tad spiegošanas skandāla dēļ sarunas tika noliktas uz ledus, jo kļuva skaidrs, ka ASV puse izspiego ES valstu pārstāvju viedokli par to, cik daudz katra valsts ir gatava piekāpties. Bet tad kā uz pasūtījuma sākās Ukrainas krīze, un šā gada martā Briselē nekavējoties tika sarīkots sarunu ceturtais raunds. Ja var ticēt tam, kas rakstīts LR Ekonomikas ministrijas mājaslapā, šo līgumu paredzēts pabeigt un parakstīt šā gada novembrī. Tad jau būs ievēlēts jaunais Eiropas Parlaments, jaunā Eiropas Komisija, un cilvēki, kuri par šo līgumu pirms tam nekā nebūs dzirdējuši, tiks pie lemšanas un parakstīšanas. Vācijas presē ir ļoti daudz publikāciju par šo līgumu, pamatā ļoti satraucošas, bet Latvija pagaidām dus. Satraukuma pamatā ir fakts, ka sarunās netiek pieaicinātas tās sabiedriskās organizācijas, kas pārstāv patērētāju tiesības un aizstāv dabas aizsardzības jomu. No Latvijas puses sarunās piedalās pārstāvis no Ekonomikas ministrijas (EM). ASV viedoklis nemitīgi tiek saskaņots ar viņu rūpniecības un tirdzniecības asociācijām, un to vēlmes tiek iestrādātas dokumentā. Bet nekur nav precīzas informācijas par sarunās panākto. Eiropas Parlamenta mājaslapā var vien izlasīt to, kāda laimība iestāsies, kad līgums tiks noslēgts. To pašu var izlasīt arī mūsu EM mājaslapā.

– Bet kāda tad īsti ir šā līguma būtība?

– Konkrētu tekstu neviens nevar citēt, jo tas ir pilnīgi slepens. Taču ir zināmi citi ASV brīvās tirdzniecības līgumi, kas jau ir noslēgti, un bažas kļūst ļoti pamatotas. Ir tāds līgums N.A.F.T.A. – starp Kanādu, Ameriku un Meksiku. Teksts ir zināms, sekas – arī. TTIP līguma jēga ir – novākt muitas tarifus. Ik gadu vairāk nekā 200 miljardi eiro tiek samaksāti, caur muitu izvedot preces uz ASV un otrādi. Eiropas valstu pilsoņiem tirdzniecības komisārs Karels de Guhts sola, ka muitas tarifu atcelšanas dēļ ikviena mājsaimniecība iegūs 550 eiro gadā, ja šis līgums tiks noslēgts. Mums mēģina iestāstīt, ka tirdzniecības un rūpniecības megakompānijas uzdāvinās šo naudu iedzīvotājiem. Vācieši to dēvētu par pienameitas aprēķinu. Patiesībā šo naudu paturēs lielās kompānijas, kas operē transatlantiskajos tirgos. Šādas kompānijas lielākoties atrodas ASV, nedaudzas ir arī Eiropā. Piemēram, par TTIP iestājas Vācijas autoindustrija, arī Vācijas pārtikas industrija. Tomēr galvenā TTIP jēga ir cita. Saskaņā ar TTIP līgumu tiks atcelti ne tikai muitas tarifi: līguma jēga ir izstrādāt paņēmienus, lai atceltu tā dēvētās ārpustarifu barjeras, kas traucē transatlantiskajai tirdzniecībai un investīcijām. Lai to panāktu, līguma veidotāji eiropiešiem sola arī 250 000 jaunu darbavietu. Pirms pāris gadiem krīze ES vēl bija pilnā plaukumā, un pat mazskaitlīgs jaunu darba vietu apsolījums šķita vilinošs. Visvairāk šis līgums skars tās jomas, kurās ir īpaša preču reģistrācijas kārtība. Tā ir pārtikas rūpniecība, farmācija, automobiļu ražošana.

– Pārtika un medikamenti attiecas uz pilnīgi visiem iedzīvotājiem.

– Jā. Tiek uzskatīts, ka pārtikas ražošanas un farmācijā jomā prasības gan ASV, gan ES ir vienlīdz stingras un tās tiks savstarpēji atzītas. Attiecībā uz farmāciju ASV prasības tiešām ir stingras. Taču ar pārtiku ir citādi, jo ES ir absolūti cita pieeja jautājumam, kādas vielas drīkst iestrādāt produktos. Eiropā produktos drīkst izmantot vielu, par kuru ir pierādījumi, ka tā nav kaitīga, savukārt ASV drīkst izmantot jebkuru vielu, līdz uzkrājas pierādījumi par tās kaitīgumu. Mēs Latvijā atjaunotās brīvvalsts 23 gados esam «veiksmīgi panākuši» to, ka 21% bērnu, sākot skolas gaitas, ir ar lieko svaru, savukārt pēc šā līguma pieņemšanas tikai seši gadi būs vajadzīgi, lai vairāk nekā 50% bērnu būtu ar lieko svaru. Nelaime ir tā, ka ASV nenodarbojas ar tradicionālo lauksaimniecību Eiropas izpratnē, bet gan ar industriālo lauksaimniecību. Bažas ir par to, ka tradicionālā lauksaimniecība – tāda, kādu to pazīstam mēs, – iznīks. Jebkuras subsīdijas tiks atceltas, jo tās ir pret brīvo tirdzniecību. ES ir 13 miljoni zemnieku, un viņi kopā apstrādā tik lielu platību kā ASV 750 000 zemnieku, jo amerikāņi strādā ar lielražošanas industriālajām metodēm. Pēc Vjetnamas kara ASV lauksaimniecības ministrs pārkārtoja visu lauksaimniecību, un viņš bija slavenā lozunga Get big or get out* autors. Lielražošanu piepildīja kukurūza, un ASV pārtikas industrija izstrādāja metodes, kā kukurūzas ogļhidrātus pievienot visdažādākajiem pārtikas produktiem. Trīs gadu laikā ASV saražoja pārtiku – no kaloriju, ne no uzturvērtības viedokļa – divas reizes vairāk, nekā amerikāņu tautai nepieciešams. Kaut kur taču vajadzēja likt šos ogļhidrātus, un amerikāņi cītīgi tos ēda nost un sāka eksportēt. Lai ogļhidrātiem dotu priekšroku, apmeloja taukus. Tas viss milzīgu skaitu cilvēku pasaulē ir novedis pie liekā svara un tā izraisītajām problēmām. Turklāt amerikāņi ražo ģenētiski modificētu pārtiku, audzē ģenētiski modificētus organismus. Gaļas ieguvei viņi klonētus dzīvniekus špricē ar augšanas hormoniem, un galvenais drauds ir tas, ka līdz ar minētā līguma noslēgšanu ES tirgū ienāks visa šī tā dēvētā pārtika, kas būs nesalīdzināmi lētāka par mūsējo. Patlaban strīds ir tikai par to, vai uz marķējuma norādīt, ka produkts satur ģenētiski modificētus organismus un ka gaļā ir augšanas hormoni. Amerikā tādu prasību nav, un amerikāņi ir pret šādām norādēm uz saviem produktiem arī Eiropā. Ņemot vērā Latvijas sabiedrības zemo labklājības līmeni, ir skaidrs, ka arī pie mums priekšroka tiks dota lētākajām pārtikas precēm, un tā būs no ASV atvestā modificētā pārtika. Nākamais: ASV ir daudz zemākas dzīvnieku labturības prasības nekā ES. Tā, piemēram, vistas Amerikā dzīvo daudz saspiestāk nekā ES audzētavās, un visus to kautķermeņus atdzesē, mērcējot aukstā hlorētā ūdenī, it kā tie būtu pilni ar salmonellām. Hlorētās amerikāņu vistas ir par vienu eiro kilogramā lētākas nekā ES vistas.

– Dzirdēts arī, ka ASV ir atļautas tādas E vielas, kas ES tiek uzskatītas par indīgām un ļoti kaitīgām.

– Jā. Virkne E vielu, kas ES ir pārtikā aizliegtas kā indīgas, ASV ir atļautas. Problēma būs arī tie pesticīdi, kas pārtikā ASV atļauti 1000 reizes lielākā koncentrācijā nekā ES. Un to visu mēs ēdīsim, jo tas būs lēti.

– Bet kā, jūsuprāt, transnacionālās kompānijas risinās strīdus ar nacionālajām valstīm? Tādas nesaskaņas, manuprāt, radīsies katrā ziņā.

– Strīdus skatīs šķīrējtiesā. Investori drīkstēs celt prasības pret nacionālajām valstīm, un šķīrējtiesa, kuras lēmums nav pārsūdzams, prasību apmierinās vienā piegājienā. Ja kāds investors uzskatīs, ka Latvijas (vai jebkuras citas ES valsts) likumdošana dabas aizsardzības vai pārtikas drošības jomā nesaskan ar investora interesēm un ja šī valsts turpinās ignorēt investora vēlmes, tas varēs pieprasīt kompensāciju neiegūtās peļņas apmērā.

– Jums ir kādi konkrēti piemēri?

– Ir gan. ASV korporācija Lone Pine Resourses plānoja Kanādā iegūt ogļūdeņražus ar metodi, kas Kanādā ir aizliegta. Metodi sauc par freikingu: amerikāņi pumpē iežos indīgas ķimikālijas saturošu šķīdumu, izspiežot no tiem slānekļa gāzi. Kanādiešiem ir bažas, ka indīgās vielas var nonākt gruntsūdeņos un tos piesārņot. Amerikāņu kompānija Lone Pine Resourses saka – OK, mēs tā nedarīsim, bet jūs esat mums parādā 250 miljonus dolāru. To kompānija uzskata par savu neiegūto peļņu. Un viņi šo naudu saņems. Līdzīgs piemērs ir ar kukurūzas saldinātāja ievešanu Meksikā. Lai aizsargātu savus zemniekus cukurniedru audzētājus, Meksikas valsts bija aizliegusi importēt saldinātājus. ASV agrārie koncerni Cargill un Archer Daniel Midlands atkal saka – OK. Un prasa simtiem miljonu dolāru kompensācijas – kā neiegūto peļņu. Šāda lielo korporācija metode sūdzēt tiesā nacionālas valstis ir īpaši nāvējoša mazām valstīm. Arī mums būs darīšana ar šādām korporācijām, un jāatceras, ka to budžets ir desmitiem un simtiem reižu lielāks nekā Latvijas gada budžets. Un jāņem vērā arī tas, ka ASV patlaban aktīvi strādā, lai izveidotu Transpacific līgumu ar Ķīnu. Kādas sekas tas nesīs mums, pat baisi iedomā

ties – ja jau TTIP līguma parakstīšana radīs neatgriezeniskas nelaimes.

– Vai tiešām nav nekādu iespēju izvairīties no TTIP līguma?

– Mums vajadzētu sākt rīkoties jau tagad. Ir paredzēts, ka Briselē taps izveidota īpaša institūcija, kurai katra nacionāla valsts savu likumu, pirms tas stāsies spēkā, nosūtīs izvērtēšanai, lai pārbaudītu, kādu ietekmi tas atstās uz transatlantisko tirdzniecību un investīciju piesaisti. Ja šis likums radīs kādus šķēršļus lielajām kompānijām, tad tas netiks pieņemts. Tas nozīmē, ka iestāsies jauna pasaules kārtība, nacionālās valstis zaudēs pēdējās suverenitātes pazīmes, nonākot transnacionālu kompānija diktāta varā. Visi mūs iekarojumi dabas aizsardzības un pārtikas drošības jomā tiks atcelti. Mūs neokupēs kāda agresorvalsts, bet gan transnacionālas korporācijas. Un tomēr es neesmu galīgi pesimistisks. Mūsu lauksaimnieki varētu izdzīvot arī bez subsīdijām, ja vien mūsu valdība rīkotos tagad un gudri, proti, ļaujot zemniekiem nostāties uz kājām. Piemēram, ļaujot apgādāt ar tīru pārtiku bērnudārzus un skolas. Tad parādītos cerība mazajiem un vidējiem zemniekiem. Mēs savā zemē varam audzēt tīru pārtiku ar milzīgu pievienoto vērtību, kādu amerikāņi savā zemē vispār nav spējīgi uzaudzēt, jo viņiem vairs nav neviena tīras zemes pleķīša. Ja mēs pasaulē neaizņemsim tīrās pārtikas nišu, tad drīz var būt par vēlu. Tad mēs varēsim aizmirst zaļu pļavu un brūno gotiņu, kas tajā ganās. Diemžēl mūsu valdība izturas tā, it kā tāds līgums netiktu gatavots, tā neveic nevienu pasākumu tautas aizsardzības sakarā.

– Kādi vēl tautas glābšanas pasākumi, ja priekšā ir divas vēlēšanas – EP un Saeimas – visas partijas taču gatavojas šiem dižnotikumiem!

– Izrādās, ka TTIP līgumu vajadzēs ratificēt katras ES valsts parlamentā. Tas nozīmē, ka vēl būs laiks kaut ko darīt, pirms visus pieķemmēs ar vienu ķemmīti. Es esmu pret šo līgumu. Es esmu par to, lai mums ir veseli bērni. Pērn novembrī Pasaules Alcheimera biedrība vērsās pie pasaules valstu valdībām ar vēstuli, kurā bija brīdinājums par to, cik ātri izplatās Alcheimera slimība (vecuma plānprātība). Pagājušā gada nogalē 42 miljoniem cilvēku pasaulē bija diagnosticēta šī slimība. Minētā biedrība apgalvo, ka 2050. gadā ar vecuma demenci sirgs 71% pasaules iedzīvotāju no zīdaiņa līdz sirmgalvim. Tas notiks, «pateicoties» pārtikai. Alcheimera biedrība savā vēstulē rosina katrai valdībai izveidot nacionālo demences apkarošanas plānu, un tikai 13 pasaules valstīs tāds jau ir radīts. Arī Latvijā tādu vajag un ar steigu! Citādi arī pie mums realizēsies cits plāns – tiks radīta ar demenci sirgstoša sabiedrība, jo dumju vergu un patērētāju ir vienkāršāk kalpināt. Protams, 2050. gads noteikti iestāsies, un mums nebūs iespēju mūžīgi apturēt TTIP stāšanos spēkā. Tāpēc būtu labi, ja, pienākot 2050. gadam, mēs, lai arī mazskaitlīgi, visi vismaz būtu gudri. To tiešām varētu panākt, bet tikai tad, ja mēs saviem bērniem dotu cilvēkam piemērotu pārtiku, to vislabāko, nevis vislētāko! Pats sliktākais, ko šodien varam nopirkt veikalā, ir tikai ziediņi, salīdzinot ar to, kas būs nopērkams pēc TTIP līguma slēgšanas.

– Tad jau eirobriseles birokrātu cepšanās par latviešiem, kas ražo «indīgu», benzopirēna piesātinātu kūpināto gaļu, ir tikai liekulība?

– Protams. Briselē ir 15 000 lobistu, no kuriem astoņi tūkstoši lobē tieši pārtikas rūpniecības intereses. Benzopirēna gadījumā tas ir vācu kūpināšanu iekārt lobijs, jo vācu iekārtas spēj nokūpināt ar mazliet zemāku benzopirēna piedevu, tātad jāpanāk, lai pirktu tikai vācu iekārtas. Taču šobrīd Eiropā tiek vākti paraksti, lai apturētu brīvās tirdzniecības līgumu. Vācijā patlaban savākts vairāk nekā 420 000 parakstu. Tas jāsāk darīt arī Latvijā. Es uzņemšos to iniciēt. Saprotu, ka nāvējošā līguma parakstīšanu nav iespējams nobremzēt uz mūžīgiem laikiem, jo lobisms ir pārāk spēcīgs. Citu valstu parlamenti nobalsos tā, kā tiem liks. Tāpēc ļoti svarīgi, lai mūsu valdība nekavējoties sāktu veidot alternatīvus pārtikas ieguves kanālus mūsu tautai. Protams, vecāki grib savam bērnam dot labāko. Bet kur tad tu to tagad ņemsi?!

http://nra.lv/politika/117120-guntis-belevics-mus-grasas-noindet.htm