Teritoriju, kur tagad atrodas kapsēta, šī apgabala pamatiedzīvotāji indiāņi uzmantoja kā kapulauku. Apbedījumu vietas viņi parasti ierīkoja īpašās, ar aizpasauli saistītās vietās, lai atvieglotu mirušo dvēselēm pāreju uz viņpasauli. Baltie kolonisti apbedījumu uzbērumus izpostīja, un iztraucēja arī šeit apbedīto indiāņu dvēseles. Starp citu, Grīnvudas dienvidu daļā līdz pat šim laikam gadās uziet senus anonīmus apbedījumus.
Vispopulārākais šejienes stāsts par spokiem ir uz 1930-jiem gadiem attiecināmā leģenda par Grinvudas līgavu. Kāds jauneklis nodarbojies ar nelegālu alkoholisko dzērienu tirdzniecību. Laikā, kad viņš slepus centies nodot pircējam viskija pudeļu partiju, viņam uzglūnēja konkurenti. Tie puisi nogalināja, un viņa ķermeni iemeta upē pie Grīnvudas, bet vietējie zemnieki to izvilka no ūdens. Nelaimīgā kontrabandista līgava, uzzinājusi par līgavaiņa bojāeju, krita histērijā un nākamajā naktī aizbēga no mājām.
Drīz atrada viņas līķi – tas peldēja ar lejup pavērstu seju tajā pašā vietā, kur gāja bojā viņas līgavainis... Meitene, nespēdama dzīvot bez mīļotā, noslīcinājās. Viņu apbedīja kāzu kleitā. Kapu izraka pakalnā, jo viņa bija pašnāvniece, kopš tā laika tur ne reizi vien sastapta meitene baltā kleitā. Rokā viņa spiež nēzdodziņu, kurā, raudot par mīļoto, slauka asaras...
Izplatīti arī nostāsti par zem anonīmiem kapakmeņiem apbedīto Konfederācijas karavīru gariem. Dažkārt tos redz slēpjamies aiz pieminekļiem. Asiņaini, saplēstos karavīru formastērpos ģērbti spoki, bet uz viņu kājām redzamas ķēdes.
Zem kāda kapakmeņa atdusas sieviete vārdā Hilda. Runā, ka viņa esot bijusi ragana. Viņas apbedījuma vietas tuvumā pēc tumsas iestāšanās labāk neatrasties: nelaiķe var izkļūt ārā, un tad vēlīnajam apmeklētājam neklāsies labi... Taču ar šo apbedījumu saistīts arī cits, labvēlīgs ticējums. Ja kāda meitene sapņo iziet pie vīra, jāatnes uz raganas Hildas kapu kāda velte. Ja sieviete laulībā vēlas dzemdēt dēlu – jāatnes sarkanas rozes, ja meiteni, tad konfektes.
Vēl stāsta par maza, kliba zēna spoku saplēstā nepiemērota izmēra kombinnezonā. Viņu parasti redz kaliņojam starp kapu kopiņām. Dažrez spoks uzvedas agresīvi, piemēram, met akmeņus uz garām braucošām automašīnām.
Rēgainā meitenīte Megija spēlējas uz sava kapa kopiņas. Agrāk viņa it kā esot no svešām kapu kopiņām zagusi ziedus, bet tagad apmeklētāji paši nes viņai ziedus, rotaļlietas un konfektes. Runā, ka rēgs dažreiz par to pateicas un smejas...
Piedevām Grīnvudas kapsētā parādās spokainas apraudātājas un veselas bēru procesijas. Kāda Enna Kammingsa, reiz atbraukusi apmeklēt sava tēva kapu, ieraudzīja paugurā pie koka stāvam garā melnā kleitā ģērbušos sievieti ar dzeltenu ziedu buķeti rokās. Enna uz brīdi aizgriezusies, bet, kad atkal paskatījusies, svešiniece bija pazudusi. Citu reizi daži kapsētas darbinieki, kuri pļāva tur zāli, ieraudzīja virzāmies apbedīšanas procesiju.
Kad viņi nolēma paskatīties, ko tad glabā, atklāja, ka tajā vietā nav nevienas dzīvas dvēseles. Vēl kāds aculiecinieks, pamanījis apbedīšanas procesiju, sekojis tai uz paugura virsotni, bet uzkāpis augšā un ieraudzījis, ka procesija pazudusi, bet tajā vietā stāv kapakmens. Uzraksts vēstījis, ka šajā vietā apbedītā sieviete mirusi tieši šajā dienā pirms 60 gadiem!
1908.gadā Grīnvudā uzcēla mauzoleju, kur apbedīja ievērojamus pilsētniekus. Tā bija gara celtne ar diviem dzelzs vārtu pāriem un torņiem stūros. Apbedījumu urnas novietoja sānu nišās. Nezināmu iemeslu dēļ ēka drīz sāka sabrukt. Dažreiz mauzoleja apmeklētāji, atrodoties tā iekšienē, dzirdējuši dīvainas atbalsis, kas līdzinājušās čukstiem un balsīm.
Mauzolejs pakāpeniski pārvērtās drupās. Varas iestādes atteicās to atjaunot, un celtni 1967.gadā nojauca. Šobrīd no ēkas palicis tikai laukumiņs ar pamatu paliekām.
1988.gada oktobrī tūristu grupa, kam bija organizēta ekskursija uz Grīnvudu, atrodoties sabrukušā mauzoleja vietā, sajuta krasi pazemināmies gaisa temperatūru. Kļuva tik auksts, ka bija redzama dvaša. Atlika vien no turienes aiziet, kad atkal kļuva siltāks... Šādi tā saucamajās “paranormālās aktivitātes” vietās mēdz atgadīties.