Lietu izmeklē izmeklētājs Mihails Mihailovičs Hudjakovs, paša Ivana Dmitrijeviča Putiļina – Sanktpēterburgas kriminālizmeklēšanas nodaļas pirmā priekšnieka - audzēknis. Un - labākais audzēknis!
Versija? Kaut kādas maniaku, ieskaitot sociālistu, sektas rituāla slepkavība. Aplaupīšana. Ar vēlāku traumu radīšanu, lai slēptu pēdas. Ļaundari - bēniņos dzīvojoši bezpajumtnieki, kas nogalinājuši nejaušu liecinieku. Jā, bet kāpēc uz jumta?!
Tiesu medicīnas ekspertīze upurim konstatē, neskaitot baigos ievainojumus, skaitā daudzus, iekšējus kaulu lūzumus. It kā cilvēks būtu sasities, krītot no liela augstuma. Taču ķermenis jau tā ir atrasts uz jumta. Ne jau no debesīm nokritis! Versija par nejaušu izkrišanu no lidojoša aeroplāna - nav kritkas vērta. XIX gadsimta beigās lidaparāti bija, bet kā unikāli eksemplāri.Tātad, izmeklētājs Hudjakovs nolemj, cilvēks uz mājas jumta varēja nokļūt tikai no vēl augstākas celtnes. Nokritis vai nomests. Vienīgā ēka, kas slejas virs apkārtējo māju jumtiem - tā sauktais Grifu tornis doktora Peļa un dēlu aptiekas pagalmā. Vasilija salas Septītā līnija 16. Augstums, apmēram 11m, diametrs - ap 2m, jumts - parasts, no skārda. Izmeklētājs Hudjakovs izrēķina iespējamo kritiena trajektoriju no Grifu torņa. Pārbauda praksē. Un – izrādās, viņam ir taisnība. Uz skārda jumta tiek atrastas cietušā asins pēdas un ādas fragmenti. Pirmie spriedumi (acīmredzami!): cilvēks vienkārši paslīdējis uz slidenā skārda un gāzies lejā, bet rētas radušās, cilvēkam velti mēģinot pieķerties pie jumta asajām malām. Cita lieta, kāda velna pēc viņš tur līda?
Trešā lieta, ka pēdas nav torņa malā, bet vairāk uz vidu. Sarkans (asinis) uz balta (sniega) – visai uzskatāmi. Bet arī upura delnas nav sagrieztas. Ievainojumu raksturs, drīzāk, sūta pie senajiem grieķiem: hrestomātisks ērglis, kas plosa pie klints piekalto Prometeju.
Mistika...
Izmeklētājs Hudjakovs mistiku noliedza principā (kā nekā, tomēr labākais paša Ivana Dmitrijeviča Putilina skolnieks). Tad kas?! Vajadzīgs kāds izskaidrojums, kas ietu kopā ar veselo saprātu?! Kaut vai aiz matiem pievilkts, bet reāls! Pati doma par to, ka upuris ir burtiski gigantisku (spriežot pēc rētu lieluma un dziļuma) putnu saknābāts, bija nepieņemama. Repete: mistiku viņš noliedza principā.
Taču, ne tikai daudz pieredzējis izmeklētājs, bet arī kaislīgs mednieks savā dzīvē ir saskatījies visādas rētas un spēj atšķirt šāviena un naža rētas no bojājumiem, ko radījis plēsoņa, gan četrkājains, gan spārnots. Līdzīgas rētas varēja būt radušās tikai no visai liela putna knābja un nagiem. Turklāt, ne viena vien, spriežot pēc rētu skaita un dažādības.
Fakti ir nenoliedzami. Ja tie ir fakti?!
Visādā gadījumā – ne slima suņa murgi. Jo ar slepenu cirkulāru ir noteikts: “...turpmāk baumas uzskatīt par svarīgu informācijas avotu.” Baumas par Grifu torni klīda, ne tikai pa Vasilija salu, bet pa visu Sanktpēterburgu. Pareizāk sakot, runāja tikai vienu: “Tornis aptiekas “Biedrība “Profesors doktors Pels un dēli” iekšējā pagalmiņā tieši tāpēc ir Grifu, ka...”
Ļoti pazīstamās aptiekāru dinastijas dibinātājs Vilhelms Erdenfrīds Pels nopietni nodarbojās ar alķīmiju. Iespējams, kaislība ar gēniem tika nodota, gan dēlam, gan mazdēlam. Alķīmija, lai nu paliek, bet te vēl bija ģenētika? Pēc leģendas tieši profesors doktors Pels bija radījis grifus, lai... sīkāk pastāstīšu vēlāk. Un noteicis dēliem turpināt šo lietu: audzēt un pavairot!
Bet, kāpēc tad tos neviens nebija redzējis?! Grifus, protams, ne jau dēlus! Te jau ir tā sāls! Neredzami grifi! Šausmīgi! Kaut arī neredzami, bet ēnas meta – baigas, cilvēku prātos. Jā un kaimiņu māju logos tie laiku pa laikam atspoguļojās, kad pusnaktī laidās uz savu “ligzdu” tornī. Pajautājiet kaimiņiem vai kaimiņienēm, ne to vien dzirdēsiet!
Turpinājums sekos.