Čudo-judo [Milzu jūras zivs no krievu teikām. - t.p.] nav, taču valzivs ir.

Sniega cilvēka nav, taču tā pēdas nevar vien saskaitīt.

Analoģiski ar grifiem. Mītiski, taču iespējams, ka reāli.

Saskaņā ar bestiāriju, pārdabiskie radījumi (zvēri) iedalās “labajos” un “sliktajos”.

Grifu biežāk ir pieskaita pie pēdējiem, kaut arī daudzi uz to ir attiecinājuši arī pozitīvas īpašības.

Grifs ir zināšanu simbols, tāpēc, ka tas zina, kur atrodams zelts.

Grifs ir spēka, niknuma un nežēlības iemiesojums.

Grifs, vispirms, ir lielisks sargs.

Dažādām tā ķermeņa daļām tika piedēvētas brīnumspējas.

Pēc teiksmām, kauss, kas veidots no grifa naga, maina krāsu, ja tajā iekļūst inde.

(Ļoti vērtīga īpašība priekš aptiekāra!)

Iegūt tādu nagu nav viegli – tādu var iegūt cilvēks, kas izārstējis grifu no smagas kaites. (Kam tad ārstēt, ja ne aptiekāram!)

Stāstīja, ka aklie kļūst redzīgi, ja ar grifa spalvu pārvelk pār akla cilvēka acīm. Bet agrīnās vācu medicīnas grāmatās bija rakstīts: ja grifs uzliek savu galvu uz neauglīgas sievietes krūtīm, tad viņa izārstējas no šīs kaites. (Atkal aptieka!)

Kaut gan, mājās audzēti, Vasīlija salas grifi iespējami arī kā vienkāršas vīzijas, ko izsaukuši izgarojumi (no torņa), vai kas cits: ziemeļblāzma, refrakcija, optiskie māņi.

Vai...

Tad nē! Kaut gan...

Nu nē, Dieva dēļ!

Izmeklētājs Hudjakovs mēģināja atrast mīklas atminējumu upura personībā.

Izrādījās: nelaimīgais, jaunais cilvēks ir kāds Donats Gļancs. Ieradies Sanktpēterburgā pirms pusotra gada no nabadzīgas provinces, apriņķa pilsētiņas Rakveres (tagad Igaunijā, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijas sastāvā).

Donats Gļancs dabū darbu biedrībā “Profesors doktors Pels un dēli” kā māceklis, gadījuma darbiem. (Tagad sacītu gastarbeiters.) Taču perspektīvas ir daudzsološas. Uz fasādes lepns uzraksts: “Viņa Impēriskās Augstības piegādātājs.” Re kā!

XIX gadsimta beigās doktora Peļa aptiekā strādā pāri par 70 cilvēkiem. Tik daudzskaitlīgā un dažādā kolektīvā atnācējs Gļancs nepazūd. Uzcītīgi apgūst zinības provizora un farmaceita amatos, kļūst gandrīz vai par paša Aleksandra Vasiļjeviča, Peļa dinastijas dibinātāja mazdēla, mīluli. Aptiekas saimniekam visai imponē, ne vien jaunā, liflandieša centība, bet arī zinātkāre, gatavība uzņemt aizvien jaunas un jaunas zināšanas.

Provinciālis kāri ieklausās Aleksandra Vasiljeviča Peļa zinātniskajās sarunās ar... Dmitriju Ivanoviču Mendeļejevu.

Jā, tas pats slavenās tabulas (un vodkas!) autors, slavenais ķīmiķis reizēm mēdza iegriezties pie slavenā aptiekāra. Pavisam ne tāpēc, ka gribēja nopirkt kādu mikstūru, bet tāpēc, lai vienkārši aprunātos. Par ko konkrēti viņi runāja? Dievs vien zina. Varētu pajautāt nelaimīgajam Donatam Gļancam, bet... Mirušie klusē.

Izmeklētājs Hudjakovs, savukārt, vairākas reizes runā ar Aleksandru Vasiljeviču Peļu. Tikai amata spiests. Tomēr, viņš jau bija nelaiķim darba devējs un savā ziņā liecinieks. Turklāt, profesors Peļs ir vairāku zinātnisku darbu autors, tajā skaitā arī tieslietu ķīmijas jomā. Vai profesoram, savā ziņā kolēģim, nekas nebūtu sakāms par šo notikušo incidentu? Kaut kādi apsvērumi?

Nē, Aleksandram Vasiļjevičam nekādu apsvērumu nebija, viņš bija patiesi apbēdināts un nospiests. Jaunais Donats bija tik daudzsološs darbinieks... Kāda joda pēc viņam vajadzēja rāpties tajā tornī? Turklāt vēl tik nelāgā laikā!

Par ko tad vēl izmeklētājam-profesionālim izjautāt cienījamo aptiekas īpašnieku? Ne jau par grifiem! Turklāt vēl neredzamiem!

Neveiksmes un tikai formas pēc izmeklētājs Hudjakovs nosūta depešu ar pieprasījumu uz Rēveli (tagad – Tallina)... Un paralēli sāk pētīt Sanktpēterburgas apbūves un namīpašumu arhīvus. Te atklājas interesantas lietas.

Kā aptieka nams Septītās līnijas un Lielā prospekta stūrī eksistē no 1820. gada.

Un pirmais tās saimnieks – kāds... aptiekārs Gļancers (Glencers).

Pēc to laiku spītīgām baumām. Viņš savās laboratorijās esot nodarbojies, ne tik daudz ar farmāciju, cik ar slavenā filozofu akmens (magisteriuma) noslēpumu pētīšanu. Mēģināja to (kā šodien teiktu) sintezēt. Tas ir, pēc būtības, aptiekārs Gļancers nebija aptiekārs, bet drīzāk alķīmiķis. Lai gan tajos laikos, tas viens otram nemaisīja.

Pēc sešiem gadiem (1826.) šis Gļancers pēkšņi un steidzīgi pamet Sanktpētergurgu. Apmetas impērijas malā Rēvelē, bet pēc tam vispār pārceļas uz nomaļo Rakveri. Sajūta tāda, ka bēdzis kur tālāk un paslēpies.

Baumoja: ka par šo Gļanceru interesi izrādīja pats Nikodims Grabļa,  Sanktpēterburgas nakts pilsētas priekšnieks. Tad jau – protams, tad – bez variantiem! Kaut kur tālāk un noslēpties!

Jautājums, kāpēc Gļancers nevērsās policijā (lai tiktu vaļā no Grabļas), ir ritorisks.

Ej nu, ej, policija! To laiku Sanktpēterburgā, ne tikai atsevišķās mājās, bet pat veselos kvartālos policija baidījās iegriezties. Dibens. Kaut vai, piemēram, tā saucamais Vjazmas laura Stikla flīģelis, kur, starp citu, bija apmeties minētais Nikodims Grabļa.

Nav jau runa par likumsargu personīgo gļēvumu (personīgo drosmi). Āķis bija sistēmas trūkumā.

Turpinājums sekos.