“Jūtamu trūkumu galvaspilsētas policijas ierīcībā sastāda tas, ka nav īpašas daļas, kas speciāli mērķēta, lai atklātu noziegumus un pētītu, kādi vispārēji mēri jāpieņem, lai noziegumus novērstu un padarītu tos neiespējamus”.

Un tikai pēc šīs atskaites (vadzis beidzot lūza!) visaugstāk apstiprināts Ministru komitejas nolikums par Sanktpēterburgas kriminālpolicijas dibināšanu, kas sāk novērst un atklāt noziegumus, izmantojot speciālas metodes un līdzekļus. Centrālā vieta kopējā struktūrā – stol privoda (kaut kas pēc mūsdienu operatīvo-izziņas datu uzskaites centra parauga). Galda galvenais darbības mērķis – vākt un uzglabāt informāciju par personām, kas iepriekš sodītas, kas slikti uzvedušās, kas saņēmušas administratīvus sodus.

Tas ir, sistēma sāka veidoties un darboties tikai četrdesmit gadus pēc tam, kad Nikodims Grabļa izrādīja interesi par aptiekāru-alķīmiķi Gļanceru.

Kas šo interesi bija izsaucis?

Elementāri! Ja aptiekārs Gļancers nopietni centās radīt magisteriumu un (iespējams!) bija tuvu, lai sekmīgi darbu pabeigtu, tad grēks nakts pilsētas priekšniekam neieklausīties šajās baumās...

(Tagad tas izskatītos kā skūtgalvainu ambāļu vizīte pie biznesmeņa: “Bratan, jādalās!” Vai arī kā vienkāršs nezināmo maskās reideru iebrukums uzņēmumā.)

No diviem ļaunumiem Gļancers izvēlējās trešo. Pārtrauca eksperimentus, likvidēja ražotni, iekonservēja un – kaut kur tālāk! Noslēpties...

Elementāri! Vai minimums – loģiski.

Patiesību sakot, ir vēl viena versija, arī ne bez loģikas...

Daudziem pazīstamais apakšpulkvedis Muravjovs-Apostols (Sergejs Ivanovičs) īrēja miteklim daļu no šīs pašas mājas. Protams, ne reizi vien apmeklēja tieši šo aptieku. Ko tur tālu iet, ja vēders uzpūšas, ir drudzis, vai sūrst vecās rētas! Viss tepat blakus!

Bet laiks, kāds šausmīgs! 1826. gads!  Sergejs Ivanovičs Muravjovs-Apostols ir dekabrists. Bijis ar mieru fiziski likvidēt cara tētiņu. Nokļuvis, maigi izsakoties, neuzticamos. Sodīts, tā sakot. Un visi, kas tuvumā un agrāk ar viņu sagājušies – gaidiet savu stundu. Profilakse...

Gļancers nolemj jau šodien (pirms sitīs viņa stunda) steidzami aizbraukt un paslēpties Liflandes nomalē.

Versija, ne sliktāka par jebkuru citu!

Taču izmeklētājam Hudjakovam vairāk sasildīja sirdi variants ar Nikodimu Grabļu, nekā ar Muravjovu-Apostolu.

Kriminālizmeklēšana ir ārpus politikas, ja vien tā nav politiskā izmeklēšana. Pie Mihaila Mihailoviča Hudjakova – izmeklēšana nav politiska. Kriminālie – jā! Jo dziļāk roc (un izrocies!), jo lielāks apmierinājums. Ne velti taču – paša Ivana Dmitrijeviča Putļina māceklis! “Es to paveicu!”

Bet politika – lai pastāv pie ratiem! Nejauši uzraksi kādu no augšas – pašu apraks uz visiem trīs metriem. Ar godu. Un pat neuzzināsi – par ko! Pat neskatīsies, ka paša Ivana Dmitrijeviča Putļina māceklis!

Un tā izmeklētājs Hudjakovs paveica gandrīz neiespējamo! Izrakās līdz dibenam – par spīti tam, ak 1826. gadā vēl nebija sistēmas, par spīti minimālām ziņām uz pievada galda par to laiku kriminālajām autoritātēm un to upuriem...

Saņemiet:

Donats Gļancs – tā paša Gļancera (saīsināts uzvārds) mazmazdēls. Dzimis jau Rakverē (kas raksturīgi, senkrievu transkripcijā – Rakovora).

Ģimenes dinastijas – tās arī Rakovorā ir ģimenes dinastijas.

Sirmās senatnes (ģimenes!) teikas...

Ne mēs, tad vismaz mūsu mazbērni (mazmazbērni)...

No mutes mutē...

Un lūk jaunais Donats Gļancs ierodas doktora Peļa aptiekā – it kā ne ar savu vārdu (tomēr Gļancs nav Gļancers). Ierodas pēc septiņdesmit gadiem. Lai sameklētu un iegūtu (nē, atgūtu!) to, kas palicis šeit no senča. Tas ir... filozofu akmeni, magisteriumu.

Taču! Nokļuvis “drupās” un ieguvis doktora Peļa labvēlību, viņš, jaunais Donats Gļancs, iekrīt sargu grifu nagos, kas viņu arī iznīcina.

Nabaga Donata sagaidāmā sakāve ir iepriekš nolemta. Riskēja un tas neattaisnojās. Ja braslu nezina... Agrāk šeit nekad nav bijis, vadījies tikai pēc senču nostāstiem. Iepriekš nevarēja zināt arī par Torņa eksistenci un attiecīgi par grifiem, kas tajā ir izaudzēti (?).

Pēc aptiekāra Gļancera bēgšanas, viņa bijušais miteklis ir ticis izmantots visādi, par kā īres nams. Protams, par pagrabiem ar ķīmiskajām laboratorijām nevienam daļas nebija.

Aptiekāru Peļu dinastijas dibinātājs iegūst šo īpašumu tikai 1848. gadā.

Laboratoriju paplašināšana un modernizācija notiek tikai viņa dēla Vasīlija Vilhelmoviča laikā.

Un tikai mazdēls Aleksandrs Vasiljevičs aptieku uz Septītās līnijas padara par zināmā mērā mūsdienīgu – vienota fasāde ziemeļu modernisma stilā ar mozaīkā veidotām izkārtnēm “Profesora Doktora Peļa un Dēlu S-ba”.

Viņš,  Aleksandrs Vasiljevičs, vēl vairāk paplašina ķīmisko laboratoriju, uzbūvē ievērības cienīgu ķieģeļu skursteni ar skārda jumtiņu.

Tieši šī, vienkāršam cilvēkam noslēpumainā būve radīja leģendas, kas stingri iesēdās atmiņā un kļuva par Sanktpēterburgas mitoloģiju.

Bet nelaimīgais Donats Gļancs gribot, negribot kļuva par tēlu vienā no leģendām...

Turpinājums sekos.