Apmaiņā pret grēkiem
Pirms pāris simtgadēm, kad kādā nebūt Miglainās Albionas lauku rajonā nomira cilvēks, radinieki, neatrodot sev vietu no bēdām, lika nelaiķim uz krūtīm šķīvi ar maizes gabalu un ela kausu. Bet pēc tam sauca speciālu cilvēku. Viņš nosēdās ar seju pret durvīm, apēda maizi, izdzēra elu, bet pēc tam svinīgi paziņoja, ka tagad nelaiķa dvēsele ir brīva no grēkiem un var mierīgi lidot uz paradīzi. Par savu darbu cilvēks saņēma vienu groutu – sudraba monētu četru pensu vērtībā. Bet pēc tam labvēli... dzina ārā no mājas ar dunkām, spļāvieniem un apsaukāšanos. Un pie viena sadedzināja koka maizes šķīvi.
Uz XIX gadsimtu Lielbritānija bija apgaismota valsts, pirmā lielvalsts pasaulē, bet tajā pat laikā ciematos joprojām spļāva uz grēku rijējiem – šiem profesionālajiem pavadoņiem uz paradīzi. Dīvainā paraduma pamatā bija ticība tam, ka maize iesūc nelaiķa grēkus, bet rijējs, apēdis maizi, ņem tos uz sevi.
Rijēju dzīve bija grūta un neapskaužama. Par svešiem grēkiem viņi saņēma tīri simbolisku samaksu – dažus dolārus mūsdienu cenās. Protams, par monētu un maizes gabalu no nemirstības atteicās paši pēdējākie, nicināmākie nabagi no nošķiebtām būdiņām ciematu nomalēs, kā arī nabagi un klaidoņi. Visi šie nožēlojamie cilvēki, salīkuši zem svešu grēku nastas, bija netīra un necienīga cilta. Sliktāki par spitālīgajiem.
Zinātnieku pieļāvumi
Zinātniekiem nav nekādas saprašanas, no kurienes radies šis nejaukais paradums, tomēr viņi uzskata, tā vēsture saknēm aiziet gadsimtu dzīlēs. Visticamāk, grēku rijēji radās no senām reliģijas tradīcijām un tā pamatā ir pagāniskie ticējumi. Kāpēc pagāniskie? Te zinātnieki velk interesantas paralēles.
Tā, piemēram, planētas grūti sasniedzamās vietās līdz šobaltdienai dzīvo mežonīgās ciltis, kurām ir zems attīstības līmenis. Tad lūk tās arī patlaban uz nelaiķa kapa nogalina dzīvnieku – pilnā pārliecība, ka viņš paņems viņa grēkus.
Vai, teiksim, atceraties Vecās derības grēkāzi? Tad lūk, Iom-Kippur svētku laikā jūdu garīdznieki nēma āžus, redzot viņos jūdu grēku fizisko atainojumu, un attlaida brīvībā, bieži tuksnesī, tādā veidā attīrot no grekiem ticīgos.
Nu un beidzot, vēsturniece no Kembridžas Ruta Ričardone grāmatā “Nāve, preparēšana un nabadzība”aprakstīja viduslaiku apradumu, no kura, viņasprāt, pilnīgi iespējami varēja rasties grēku rīšanas rituāls. Pirms bērēm muižnieki baroja nabagos līdz ūkai apmaiņā pret lūgšanām par nelaiķa radinieku dvēseļu glābšanu.
Baznīca ir pret!
1838.gadā Ketrina Sinklēra atzīmēja ceļvedī “Pakalni un ielejas”, ka daudzās vērēs Velsas grāfistes Monmutšīrā piedalījās grēku rijējs. Jāsaka, ka viņa sauca cilvēkus, kuri gāja uz tik dīvainu un riskantu lietu, par pagāniem un salīdzināja viņus ar Bībeles Jesaju, kurš gribēja pārdot savas pirmdzimtības tiesības par bļodiņu lēcu sautējuma.
Interesanti, ka baznīca uzskatīja grēku rīšanas rituālu par ķecerību. Ruta Ričardsone skaidro šo nepatiku ar to, ka, piesaucot palīgā grēku rijējus, cilvēki mēģināja iespaidot garīgo dzīvi, tas ir veica ķecerīgu rīcību. Pamatā nejauka garīdznieku attieksme pret rijējiem tika izskaidrota ar visumā ikdienišķiem iemesliem: grēku rijējs elementāri atņēma maizi vietējam garīdzniekam, kurš parasti palīdzēja aizgājēja dvēselei doties uz debesīm un veica bēru ceremoniju. Bija, tā teikt, baznīcas konkurents.
Atdeva godu pēc 100 gadiem
Uz XIX gadsimta vidu dīvainais rituāls jau atradās dziļā pagrimumā. Un tikai simtgades beigās grēku rīšanu uz neilgu laiku atdzimdināja kāds Ričards Manslovs. Viņš oficiāli tiek uzskatīts par pēdējo grēku rijēju Lielbritānijā. Jāsaka, ka Manslovs bija ne visai parasts rijējs: viņš ņēma uz sevi svešus grēkus nevis maizes gabala dēļ, bet līdzjušanas un skumju dēļ. Šis cilvēks bija turīgs fermeris un nodarbojās ar lauksaimniecību līdz pat savai nāvei, taču viņš pazaudēja četrus bērnus. Pie kam tris no viņiem nomira vienas nedēļas laikā no garā klepus. Kā rakstīja Marī Krefta ceļvedī “Nesteidzoties ceļojot pa Šropšīru”, no sākuma viņš mēģināja ar sena rituāla palīdzību paņemt uz sevi savu bērnu grēkus, lai viņu dvēseles ātrāk nokļūtu debesīs, pēc tam “ievilkās” un sāka atvieglot dvēseles nelikumīgā ceļā.
Jāsaka, ka Manslovs, atšķirībā no kolēģiem, izbēga no galvenā mīnusa rijēja dzīvē – nicinošas attieksmes pret sevi – un turpināja paralēli ar šo dīvaino hobiju nodarboties ar pamatprofesiju.
Ričards Manslovs nomira 1906.gadā. viņš kļuva par pirmo grēku rijeju, kuru apglabāja pēc baznīcas tradīcijām. Tiesa, notika tas... pēc 100 ar drusciņ gadiem, 2010.gadā. Patlaban pēdējai rijējs atdusas baznīcas kapos Šropširas grāfistes Ratlingholas miestiņā.