Katrs, kas kaut reiz ir bijis planetārijā, atceras, ka skatiens neviļus aizķeras pie Saturna. Tas noteikti izceļas visu pārējo Saules sistēmas planētu vidū. Visas planētas ir lodītes, kurām atšķiras tikai krāsa, bet tikai viena ir uzvilkusi kaut kādu nesaprotamu gredzenu, pareizāk sakot veselu gredzenu kaudzi, gluži kā čigāniete milzums krāsainu kreļļu ap kaklu.

Kas ir Saturns – kosmisks kroplis vai Saules sistēmas rota – lemt nav mūsu uzdevums. Lūk, kad ieradīsies citplanētieši, kas dzīvo pie citām zvaigznēm, mēs arī noskaidrosim, vai šādas planētas ar gredzeniem ir retums, vai arī tādu ir desmitiem katrā zvaigžņu sistēmā. Bet varbūt Saturns ir tāds viens pats visā Galaktikā.

[Jocīgi, autors raksta tā, it kā nezinātu, ka arī Urānam ir gredzeni, tikai tie nav tik diži un no Zemes tie nav novērojami bez superteleskopu palīdzības.

Bet, kamēr tas nav noticis, fantastiem nākas izdomāt dažādus paņēmienus, kā izmantot šo brīnumu – vienkārši utilitāri vai kaut kā ļoti romantiski.

Reta suga.

Gāzes gigantiem neveicas ar aborigēniem, bet Saturnam – it īpaši. Pat ne tas, ka humanoidus fantastiem ir pieņemts izmitināt uz Marsa un Venēras, tad vēl visvisādus metānu elpojušus nehumanoidus sev ir “pievācis” Jupiters. Pat ūdenī dzīvojošu venēriešu un četrroku marsiešu radītājs Edgars Berouzs apsīka, ticis līdz asteroīdu joslai. Un Saturnam vajadzētu palikt neapdzīvotam, ja ne kosmiskās operas tēvs Edmons Hamiltons, kapteiņa Nākotnes un zvaigžņu vilku pasaules radītājs.

Viņa romānos garie, zilādainie saturnieši ar spurainajiem, melnajiem matiem un blāvajām acīm dzīvoja pasaulē, kurā auga milzīgi koki ar gaišzilu mizu un purpura lapām, kuras meta blīvajā, krēslainajā miglā lauzītas ēnas, pasaulē, kur ziedu izmērs pārsniedza vairākus metrus, bet ziedputekšņu mākoņos varēja nosmakt. Pasaulē, kur sēņotnes sasniedza vairāku kilometru garumu, kur tecēja lēnas upes ar melnu kā darva ūdeni, kur bija īsas naktis un pelēki rīti.

Lielā, senā planētas galvaspilsēta Opsa bija veca jau tad, kad uz Saturna nosēdās pirmie Zemes cilvēki. Ēkas no melna betona ar plakaniem jumtiem , kas savāca dārgo Saules gaismu, šauras ielas, ko pildīja deviņu rašu pārstāvji. Milzīgajā un bagātajā Opsas zooparkā varēja iepazīties ar planētas dzīvnieku pasauli. Bezragu brieži no Lielajiem līdzenumiem,, milzīgie, gaiši zilie, zālāju tīģeri, neveiklie, gigantiskie hameleoni ar divdesmit locītavu kājām. Pseidosaprātīgās milzu skudras, pelēkādainie, metālēdāji – čūskrāpuļi no dienvidu purviem. Viens no saturna noslēpumiem – kvolu, spārnotie cilvēki, neizpētīto zemju iemītnieki, kas sargā indīgo “dzīvības avotu”, kura ūdens ir bīstams visai Saules sistēmai.

Hamiltons radīja ļoti interesantu pasauli, harmonisku un eksotisku, taču, protams, tai bija maz kā kopīga ar reālo Saturnu. Taču romāns “Galaktikas misija” ir uzmanības vērts kaut vai ar to, ka te dzīvo reta saprātīgo būtņu suga: humanoidi-saturnieši.

Protams, var vēl atcerēties Voltēra “Mikromegasu”, kas sarakstīts XVIII gadsimta vidū. Šajā traktātā gudras domas izsaka viens otram viesis no Siriusa un Saturna iezemietis. Taču Voltēram bija svarīgi filozofiski dialogi, viņš gandrīz nemaz nepastāsta, kāds saturnietis izskatās: no teksta mēs neuzzināsim, ne kādā krāsā bija viņa āda, ne kas viņam garšoja.

Ar nehumanoidām rasēm ir vienkāršāk. Ņemsim kaut vai par piemēru saprātīgos pūšļus ar blīvu ādu, kas ar ūdeņraža “maisa” palīdzību spēja regulēt savu planēšanas augstumu atmosfērā, paliekot tādas temperatūras un spiediena robežās, kas nodrošina dzīvošanu. Lai sazinātos, viņi lietoja elektriskos impulsus, tāpēc cilvēki, kas sekoja atmosfēras uzliesmojumiem, izdzirdēja viņu sarunas un dziesmas, kas bija ieaustas izlādes trokšņos un traucējumos. Tā saturniešus attēlo Rodžers Želaznijs stāstā “Pēdējā dziesma”. Vispār jau šīs būtnes ir ļoti līdzīgas džanska no Timotija Zana romāna “Jupitera velte” un laikam jau visiem gāzes gigantu iemītniekiem.

Izjaukt pa akmentiņam.

Saturna gredzeni un vispār kosmiskā telpa ap planētu kā darbības vieta tiek izmantota daudz biežāk, nekā planētas virsma. Tādu aprakstu ir visai daudz. Tie autori, kas neaprobežojas tikai ar ierakstu, ka “gredzens līdzīgi zobenam šķeļ planētas disku”, smalki raksta par akmens un ledus drupačām, stūraino atlūzu bērumu, kas mirdz varavīksnes krāsās, smalkām šķembām, dzirkstošiem putekļiem.

“Gredzens nebija akmeņu riekšava, kas bija pamesta mirušā, inertā kustībā apkārt Saturnam; tā dzīvoja savu dīvainu, netveramu dzīvi, kuras likumsakarības vēl bija jāatklāj”. Tā gredzenu redzēja brāļu Strugacku garā stāsta “Praktikanti” varoņi. Planetologs Vladimirs Jurkovskis sprieda, ka visām planētām-gigantiem ir jābūt gredzeniem un, ka Saturna gredzeni ir mākslīgi veidoti (teorija, ne sliktāka par visām citām), pat atklāja starp atlūzām dīvainu priekšmetu no piecām baltām sfērām, kas bija savienotas ar konstrukciju, kas atgādināja sudrabainu zirnekli ar izplestām kājām. Tas nevarēja būt nekas cits, kā vienīgi citplanētiešu artefakts...

Taču cilvēcei ne mazāk svarīgi, kā gredzenu mākslīgās izcelšanās pierādījums, bija iespēja atrast tur ūdeni, dzelzi un retos metālus. Tas dotu iespēju Saturna sistēmai kļūt autonomai, iztiekot pašai ar saviem degvielas un materiālu krājumiem. Taču tas nebija vienkārši, jo nebija vēl radīts aparāts, kas spētu ielidot Saturna gredzena mirgojošās dzīlēs un izkļūt no tā laukā vesels.

Vasīlija Golovačova “Kara ar džinniem” un Mireja Leinstera “Zvaigžņu meklētāja” varoņiem veicās daudz labāk par Strugacku personāžiem. Kosmiskajiem medniekiem pagadījās starp izdedžu un ledus gabaliem atrast “milzīgu akmeni, kas vizuļoja kā zelts” vai “mazu klinti, kas bija nosēta ar pusdārgakmeņu sārtajiem vizuļiem”.

Taču īstie gredzenu dārgumi ir, nevis dārgakmeņi un pat ne rūdas. Aizeka Azimova garajā stāstā “Marsiešu ceļš”, Saturna gredzeni kļūst par ūdens avotu – lielāko Visuma dārgumu, no kā ir atkarīga tikai dzīvība, bet arī cilvēces kosmiskā ekspansija, jo ūdens var kalpot arī par degvielu lidojumiem. Azimovam Zemes cilvēki-kalnrači apstrādā ledus bluķus un “iekausē” tajos kosmiskos kuģus, pārvēršot pašu bluķi par kuģi. Ūdens piegāde sausajam Marsam notiek uz pašu rēķina: ledus kuģa korpuss ir arī tā degviela.

Rodžers Želaznijs tajā pašā, minētajā stāstā “Pēdējā dziesma” min, ka arī pats Saturns, ne tikai viņa gredzeni un pavadoņi, būs derīgs cilvēcei – kā unikālu gāzu un organisku savienojumu avots, kurus iegūt uz Zemes nav iespējams.

[ Atcerējos, krievu rakstniekam Vladimiram Mihailovam vēl bija tāds stāsts “Strautiņš uz Japeta”, arī „Tikšanās uz Japeta” par kosmonauta bojā eju – t.p.]

Tūroperatoru sapnis.

Ričarda Loveta garā stāsta “Britnijas labirints” varonis bija biznesmenis. Precīzāk sakot, bagātību ieguvis rūdu meklētājs – līdzīgs tiem, par kuriem tika runāts iepriekšējā sadaļā. Bet, kad viņam ievajadzējās slepeni veikt ekspedīciju uz Japetu pēc ļoti retā melnā dimanta, viņš ne mirkli nedomā, kāda varētu būt piesedzošā leģenda: protams, tūrisms.

Nav zināms, vai ir daudzas planētas ar gredzeniem [Atceramies, arī Urānam ir gredzeni, tikai daudz mazāk iespaidīgi – t.p.] citās saules sistēmās, bet Saturns mums ir viens. Bet, tātad, tie ir unikāli skati, neatkārtojami iespaidi – un, protams, darboņi, kas izdomās, kādu peļņu no tā var iegūt. Un vēl bagāti dienderi, kas būs gatavi maksāt par skaisto skatu, kas paveras pa luksus kajītes iluminatoru. Kā Mihaila Ahmanova “Lībietī.”

Kāzu kruīzi ar kosmiskajām jahtām virs saulē mirdzošajām Saturna gredzenu plaknēm, orbitālo viesnīcu tīkls, katrā no tām – unikāls skats uz gredzenu sistēmu un pavadoņiem, “geizeru ieleja” uz Encelāda, gaisa slaloms uz Japeta, tas viss var nest naudu un tam ir jānes nauda. Larijs Nivens “Aizstāvī”, Volters Viljamss “Inkarnācijas dienā” un Aleksandrs Tjurins “2012. gada Tēvijas karā” kaut arī pavisam dažādi, tomēr ir vienisprātis, Saturnam pats liktenis ir lēmis kļūt par Visuma izklaidi – priecēt acis vieniem un piepildīt kabatas citiem.

Vēl vairāk, Viljamsa tūristiem iespējams iznomāt speciālus ķermeņus, kas maksimāli piemēroti Saturna mēnešu apstākļiem, dodot nokļūt vietās, no kurām paveras visskaistākie skati. Tie ir spēcīgi, piezemēti ķermeņi, ko sedz vilna, tiem ir sešas kājas un kupolveidīga galva, kas izvirzīta uz priekšu starp roku pāri. Vairums Saturna koloniju iedzimtajiem iespēja iegūt šādus ķermeņus bija iespējams tikai apmaiņā pret smagu kontraktu. Citādi, sēdi kā datora matrica un gaidi iespēju uz inkarnāciju. Nav godīgi, taču tūristiem ir nauda priekš ķermeņiem, bet kolonistiem – nav.

Titāna spēlmaņi.

Saturna lielākajam pavadonim Titānam fantastikā ir īpaša, goda vieta. Iesākumam, tas ir ne vien čempions pēc lieluma Saturna svītā, bet arī ieņem otro vietu visā Saules sistēmā. Pēc izmēriem viņu pārspēj, un tikai nedaudz, Jupitera Ganimeds. Toties Merkūrs, kaut arī planēta, jūtami atpaliek no tā. Titāna diametrs divas reizes pārsniedz Mēness diametru, bet smaguma spēks sastāda apmēram vienu septīto daļu no Zemes smaguma spēka. Toties temperatūra gan: 170-180 grādi zem nulles.

Taču interesantu Titānu dara, ne jau tā izmēri. Iesākumam, tas ir vienīgais pavadonis mūsu sistēmā, kuram ir bieza atmosfēra, tik bieza, ka tā virsmu nav iespējams saskatīt optiskā teleskopā. Četrus simtus kilometru biezais gāzes slānis 98% sastāv no slāpekļa, gluži kā uz Zemes. [Uz Zemes, ja pareizi atceros, kādi 12% bija citas gāzes – t.p.]

Tomēr, skābekļa nav nemaz un palikušie divi procenti ir metāns un piemaisījumi. Taču tā jau ir piekasīšanās, jo uz Titāna veidojas īsti mākoņi un pat ir nokrišņi. Taču arī atmosfēra nav pats galvenais. Titāns ir vienīgais debess ķermenis, neskaitot Zemi, uz kura noteikti ir atklāts šķidrums. Šķidruma lomu tur spēlē metāns, bet sauszemes lomu, spēcīgs ūdens ledus.

Viss tas, kopā ņemot, intriģē fantastus tik ļoti, ka Titāns literatūrā parādās pat biežāk, nekā tā tētis Saturns. Gredzenotajai planētai nav virsmas, tā kā visa aktīvā dzīve Saturnam tuvajā telpā, kādu fantasti iedomājas uz planētas virsmas, tiek Titānam.

Piemēram, Alfrēda Bestera “Sātaniskajā interfeisā” Titāna metāna ūdens ietver sevī kādu organisku savienojumu kompleksu, kas ir tik vērtīgs un unikāls, ka to, pārvarot milzīgas grūtības nogādā uz Zemi, izcērtot no virsmas milzīgus sasalušā ūdens kubus. Zemes cilvēki ir laimīgi. Protams, Titānam no tā nav nekāda labuma, taču cilvēce vienmēr ar vieglu roku paņem visu, ko spēj sasniegt. Besteram patērētāju attieksmes kvintesence ir viena Saturna gredzena likvidēšana, izmantojot to, kā būvmateriālu.

Viljama Bārtona garstāstā “Titāna krāsas” Titāns kļūst par pēdējo patvērumu cilvēkiem pēc Zemes bojā ejas. Neviesmīlīgā, ledainā pasaule zem oranžajām debesīm, mirusi telpa, sasalušās smiltis, kas katru reizi mežonīgi gurkst Saturna izraisītā paisuma dēļ. Virsmu klāj metāna-etāna sniegs, kas veido slīkšņu no organiskajiem polimēriem, kurā ļoti viegli nogrimt. Dzīvot cilvēki var tikai hermētiskos kupolos – Titāns nav piemērots dzīvei. Taču dzīvība tur ir: sarežģītu polimēru veidojumi, kuriem piemīt kaut kas līdzīgs instinktam un, kas izskatās līdzīgi daudzkrāsainām gļotām. Kā tie spējuši evolucionēt līdz saprātam, nav skaidrs, bet nedaudzajiem izdzīvojušiem Zemes cilvēkiem viņi dod otru iespēju.

Taču daudz biežāk Titāns kļūst par briesmu avotu. Tieši no turienes atlido Zemi gandrīz neiekarojušie parazīti, kurus slavenajā Roberta Hainlaina romānā dēvē par „leļļu meistariem”. Pelēkas, nedaudz caurspīdīgas būtnes ar redzamiem iekšējiem orgāniem pašas par sevi bija gandrīz bezspēcīgas. Taču „piesūkušās” pie cilvēka nervu mezgla, tās pilnīgi pakļāva cilvēka gribu, pārvēršot to bezemocionālā, taču visai gudrā, pavēles izpildošā automātā. Ar tiešu fizisku kontaktu titānieši varējā sapludināt savu saprātu tā, ka principā veidojās kolektīvais saprāts ar kopēju apziņu. Vairojās titānieši kā amēbas, ar vienkāršu dalīšanos.

Pavisam citāda ir iznākusi titāniešu agresija Filipa Dika romānā „Spēlmaņi no Titāna”. Silicijorganiskie vugi-telepāti, uzvarējuši Zemes cilvēkus karā, uzņemas savdabīgu šefību pār pāri palikušajām cilvēces paliekām. Šīs būtnes savā dabiskā izskatā atgādināja gļotu kaudzi, precīzāk, želejveida citoplazmu, kas pārvietojās lienot, taču bija visai labi telepāti. Viena no galvenajām to īpašībām izrādījās azarts un pāri palikušos cilvēkus viņi iesaistīja spēļu sērijā – taču aizbildniecība pārvērtās vēlmē kontrolēt un pakļaut, un vispār, viss izrādījās pavisam savādāks, nekā sākumā likās varoņiem... Nu, Filipam Dikam jau citādas lietas nemaz nav.

Taču pats pazīstamākais „Titāna” romāns droši vien ir Kurta Vonnegūta „Titāna sirēnas”. Titāns tur ir – paradīze.

Pavadonis kļūst par patvērumu vienam Tralfamadoras puķu audzētājam un skulptoram: Titāna kūdra izrādās lielisks materiāls skulptūru veidošanai, jo pakāpeniski mainīja savas īpašības no pakļāvīga māla uz dimanta cietību. Vispār jau visa pārējā darbība Vonnegūta romānā notiek uz Zemes un Marsa, bet uz Titāna dzīvo brīnišķīgie un brīvie, zilie putni, izmērā apmēram kā Zemes ērgļi. Bet vēl tur ir daudz, ļoti daudz mākslas darbu, tajā skaitā trīs brīnišķīgu meiteņu-sirēnu portreti, kas kā mozaīka izlikti uz tīra, caurspīdīga ūdens baseina dibena.  Un tas arī ir galvenais, kas cilvēcei būtu jāzina par Titānu.

Kas attiecas uz Saturnu, tad mums vēl ir laiks izlemt, vai demontēt tā gredzenus rūdā, ūdenī, dārgakmeņos un citplanētiešu artefaktos, vai piešķirt tā planetārajai sistēmai rezervāta statusu, lai iekasētu no atnācējiem no citām galaktikām ieejas maksu.

Ko vēl palasīt par Saturnu?

Aizeks Azimovs. „Lakijs Stārs un Saturna gredzeni”.

Lino Aldani. „Divdesmit roku mēness”.

Džons Vārlijs „Titāns”.

Harijs Harisons „Spiediens”.

Vitolds Zegaļskis. „Piedzīvojumi Saturna gredzenos”.

Gustavs Mairinks „Saturna gredzens”.

Jurijs Medvedjevs „Oskaru velna ducis”.

Vladimirs Mihailovs „”Tikšanās uz Japeta”.