Tātad, Zinaida Anatoļjevna iepazinās ar “Gredzenu pavēlnieku” un saprata, ka grib dalīties ar savu atklājumu ar padomju lasītāju. Pietiekami ātri viņa nonāca pie secinājuma, ka savā dabiskajā veidā triloģijai nav cerību. Tolkins bija anglis, buržuāzisks rakstnieks, tātad, jau pēc definīcijas aizdomīgs. Grāmatā sastopama maģija, tātad bija jāizvairās no apvainošanas mistikā. Vēl vairāk. Pat tagad, laiku pa laikam parādās interpretācijas, saskaņā ar kurām Mordora = Ļaunuma impērija = PSRS, un tas neskatoties, ka pats Tolkins šo pieņēmumu ir apgāzis. [Viņš savulaik teicis, ka arī ar Mordoru nav domājis nacistisko Vāciju – t.p.] Un tajos laikos cenzūra nevarētu nepiesieties pat tam, ka vārds “Sauron” sākas ar “s” un beidzas ar “n”, lai gan varētu likties, kāds tam sakars ar vārdu “Stalin”... (Kā jau mēs rakstijām, kaut kas līdzīgs notika ar pirmo, oficiāli izdoto sējumu “Glabātāji”.)

Arī bez tā “Pavēlnieks” bija pārāk neparasts, nebija līdzīgs visam tam, kas bija sastopams tā laika literatūrā. [To, ka ir tāds žanrs, ko tajos laikos krieviski sauca par pasaku fantastiku, padomju lasītājs uzzināja 1971. gadā, kad slavenajā 25 sējumu izdevumā “Biblioteka sovremennoj fantastiki” iznāca 21. sējums, lai gan atsevišķi fantāzijas darbi iznāca arī agrāk – t.p.] Zinaīda Anatoļjevna nolēma to adaptēt. Nevis domājot par kādu vecuma grupu, cik par kultūras un vēstures situāciju valstī. Viņa šajā ziņā nebija pirmatklājēja. Pirms viņas bija “Sarkanais grāfs” Aleksejs Tolstojs, kas pārvērta Pinokio Buratino, un Aleksejs Volkovs, kas pārbūvēja Oza zemi par Smaragda pilsētu.

Adaptētā veidā Tolkinam bija vismaz kāda iespēja izrauties pie lasītāja. Varētu to atdot tajā pašā “Tehnika – molodeži” - un iespiest ar turpinājumiem, kā, piemēram, tika iespiestas Azimova “Kosmiskās straumes”; no 1965. gada septembra numura līdz 1966. gada jūlija numuram.

Taču, lai tā notiktu, “Gredzenu pavēlniekam” bija jākļūst:

a) daudz īsākam,

b) daudz saprotamākam, un

c) zinātniski-fantastiskam.

Uzdevums netriviāls, jums jāpiekrīt!

...Visu uzvarai!

Vienkāršākais izrādījās ar saīsinājumiem. Zinaida Bobirja visu dzīvi tulkoja ZF, par fantāzijas žanra kanoniem viņa zināja maz. Tāpēc viņa nešaubīgi upurēja to, kas tagad tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem žanra zīmoliem: sīku izdomātās pasaules, tās iemītnieku, likumu, parašu, valodu un citu lietu aprakstu. Tulkotāja uzskatīja, ka tās nav pārāk būtiskas detaļas un koncentrējās galvenajam sižetam.

Ar tādu pieeju veselas nodaļas pārvērtās rindkopās. “Gredzenu pavēlnieks” tomēr palika visai apjomīga grāmata, taču uzdevumu ar saīsināšanu varēja uzskatīt par izpildītu.

Vienkāršot tekstu vai vismaz padarīt to mazāk neierastu arī izdevās. Lieta tāda, ka Zinaida Anatoļjevna uzskatīja “Hobitu” un “Gredzenu pavēlnieku” kā vienotu tetraloģiju. Par to viņa runāja savā rakstā “Vēsture – sāga – poēzija”. Iespējams, ka pāreja no “Hobita” pasakainības un skaudro episkumu viņai likās lieka. Visādā ziņā, tulkojuma stils sanāca daudz “pasakaināks” (tas ir, praktiski, vienkāršs un nesamudžināts), nekā oriģināla stils. “Cauri mežiem un kalniem, cauri pakalniem, ielejām un laikiem plūst uz Lielo Jūru Lielā Upe – Anduīna. Daudzas valstis atrodas tās ceļā un ap to, un daudzas tautas tās apdzīvo...” Gandrīz “Aiz trejdeviņām zemēm, aiz trejdeviņām jūrām”.

Saskaņā ar brīnumu pasakas prasībām tika veiktas arī citas izmaiņas. Tēli vienkāršoti un aprakstīti tā, ka tos var viennozīmīgi pieskaitīt labajiem un ļaunajiem. Klasiskajam lomu sadalījumam arī izveidoti tēli: galvenais varonis, brīnumains priekšmets, varoņa pavadoņi, ļaundari... Tajā pašā garā strādā arī tulkotājas pievienotā Kroņa, kas pārvērš pelnos, līnija. Vispār, nesaprotamais “Pavēlnieka” žanrs nomainīts ar mazāk biedējošu: tagad tā bija sarežģīta, dīvaina, taču, bez šaubām, pasaka.

“Tas nav vienkāršs gredzens, bet kaut kāda ietaise!”

Ģeniālā un riskantā Zinaidas Anatoļjevnas iecere bija apstāklī, ka viņa galveno tekstu ievietoja pavisam citā stāstā, padarot to par “stāstu stāstā”. Ārējais, patstāvīgais stāsts tika iecerēts kā “standarta, zinātniski-fantastisks” un tam bija “jānosedz”, “jāpaslēpj” sevī visādā ziņā Tolkina nestandarta sacerējums. Tulkotāja cerēja legalizēt brīnumu pasauli, padarot to par pavisam ne brīnumainu zinātnieku apspriešanas objektu.

Bobirja ar savu zinātniskās fantastikas tulkošanas pieredzi labi zināja šo stilu un žanru. Viņai likās, ka “Stāstu par gredzenu” var “vismaz tuvināt zinātniskai fantastikai, pie kuras mēs jau esam pieraduši”.

Tā “Stāstā par gredzenu” parādījās intermēdijas. Tajās tika stāstīts, kā pieci draugi – Inženieris, Fiziķis, Ķīmiķis, Kibernētiķis un Koordinators (Staņislava Lema “Ēdenes” varoņi) – pēta “gredzena” arheoloģisko artefaktu. Artefakts savukārt, iedarbojas uz zinātniekiem – viņi “atceras” gredzena vēsturi un pieraksta to, “pielabojot un papildinot viens otru”. Pa ceļam viņi nonāk pie viedokļa, ka “tas nav vienkāršs gredzens, bet kaut kāda ierīce”, precīzāk, “informācijas glabātava, ko tas nodod nēsātājam ar lādiņa palīdzību”. “Stāsta par gredzenu” brīnumus, maģiju un burvestības viņi mēģina “izskaidrot no mūsdienu zinātnes skatu punkta”.

Vēlākā variantā pie intermēdijām piepulcējās arī priekšvārds. Rokraksts iesākās ar divām vēstulēm, vienu it kā bija rakstījis Tolkins, bet otru – viņa draugs. Tolkins vēstulē “lasītājiem” paziņo, ka “saņēmis rokrakstu un pavadvēstuli” no sava drauga, kas “strādāja Problēmu pētījumu institūtā Derbišīrā”. Draugs attiecīgi rakstīja Tolkinam, ka “neticamu apstākļu dēļ mums pieciem nācās piedalīties vienā eksperimentā, kas mums visiem... beidzās bēdīgi. Mēs kļuvām par absolūti fantastiskas informācijas ieguvējiem”. Priekšvārdu sarakstīja Semjons Umanskis, kas daudz bija strādājis ar Bobirjas samizdata tulkojumu un pat radīja tā paplašinātu un papildinātu versiju.

[Laikam jāpaskaidro tomēr, kas ir “samizdats”. Padomju laikos ārzemes slēpa no PSRS nosacīts, taču itin reāls “dzelzs priekškars”, kas oficiāli neļāva izdot valstī lielāko daļu no ārzemju literatūras, tas attiecās uz visiem žanriem. Galvenokārt, izdeva tikai tā sauktos “progresīvos rakstniekus” un klasiķus, ja viņu darbos bija kaut kas slikts par kapitālismu uzrakstīts. Taču cilvēki kaut kā sadabūja pie mums neizdotas grāmatas, kādas vien varēja, uzņēmīgi cilvēki tās tulkoja un pašmāju apstākļos pavairoja. Nezinu, vai Latvijā kas tāds notika, taču Krievijā tā bija aktīva kustība, ko dēvēja par “samizdatu” jeb “pašizdošanu”. Piemēram, slaveno “Kāpu” es pirmo reizi izlasīju ar rakstāmmašīnu iespiestos pāris sējumos, kas nebija tā pirmā kopija. Lai rakstot, sanāktu uzreiz vairākas kopijas, rakstāmmašīnā lika iekšā to plānāko papīru, caurspīdīgu “pauzīti”, pa vidu kopējamo papīru un rakstīja vairākus eksemplārus uzreiz. Tad viens palika pašam, bet kopijas varēja realizēt vai iemainīt, kā tas notika stihiskajos, nelegālajos grāmatu tirgos, ko pa mežiem reizēm trenkāja milicija – t.p.]

Tāds paņēmiens palīdzēja neienest nekādu zinātnisko elementu pašā “Gredzena pavēlnieka” tekstā. Stāsts par gredzenu tika pārcelts “tālā pagātnē”, kas nebija piesieta reālai Zemes vēsturei. Vienīgais intermēdiju “iebrukums” paša “Stāsta...” tekstā bija tāds, ka numenorieši tika nosaukti par “atnācējiem no Aizjūras zemēm”. Bet intermēdijās pētnieki spriež, ka “Numenora jeb Vesternesa varbūt vispār ir cita planēta – atnācēji no Aizjūras var būt vispār ir citplanētieši”.

Tā “Gredzenu pavēlnieks” kļuva par zinātnisko fantastiku.

Žilbinošs fiasko.

Tātad, 1966. gadā žurnāla “Tegnika – molodeži” redakcijā recenzijai tika iesniegts rokraksts. Tas bija zinātniski-fantastiskais romāns “Stāsts par gredzenu” Zinaidas Bobirjas tulkojumā. Redakcijā rokrakstu izlasīja, taču nodrukāt pietrūka drosmes. Pēc aculiecinieku atmiņām, nebija pat runa par to, ka romāns varētu likties ar pretpadomju saturu. Vienkārši, pat adaptētā veidā (turklāt par adaptācijas faktu neviens nezināja) grāmata likās pārāk neparasta. Publicēšanu atteica.

Tā nu šis unikālais tulkojums gandrīz divdesmit gadus pa “apkārtceļiem” centās tikt pie lasītājiem – citu (nenosauktu, vai svešu) tekstu sastāvā, bet, kad beidzot tika izdots oficiāli (divas reizes un visai lielās tirāžās), tas izrādījās tikai viens no daudziem citiem tulkojumiem – un gandrīz vai pats sliktākais, pēc daudzu Tolkina cienītāju domām.

Īstenībā, pa šiem gadiem bija noticis nelabojamais: bija pazudis konteksts, kāpēc un tikai kāpēc bija jēga tulkotājai taisīt tekstā tādas izmaiņas. Bet izdevēji pat nedomāja paskaidrot lasītājam, kāpēc šis tulkojums ir tik savāds. “Stāsts par gredzenu” iznāca, ne vien bez komentāriem, bet pat bez intermēdijām, un liekas, ka pat bez rediģēšanas. Un, protams, izsauca deviņdesmito gadu sākuma lasītājos asu nepieņemšanu.

Par laimi vai par nelaimi, Bobirjas teksts palika tikai par pieminekli laikmetam. Un tomēr, kas būtu noticis, ja šis plāns būtu piepildījies. Kāds būtu palicis mūsu apziņā Tolkins? Kādi šokējoši atmaskojumi mūs gaidītu pēc “dzelzs priekškara” krišanas, kad parādītos alternatīvi tulkojumi? Kā tiktu uzņemts fantāzijas žanrs pēc tam, kad pāris desmitgades iemīļota grāmata būtu bijis stāsts brīnumaina priekšmeta zinātniskajiem pētījumiem?

Lai pilnīgāk iedomātos tādu notikumu alternatīvo attīstību, mēs žurnāla numurā ievietojam pilnu intermēdiju tekstu. Tā ir pirmā šī teksta publikācija – un mēs ceram, ka, izstāstot “Stāsta par gredzenu” vēsturi, mēs daudzu Tolkina cienītāju acīs atjaunojam lieliskās tulkotājas un īsta fantastikas paladīna Zinaīdas Anatoļjevnas Bobirjas labo slavu.