Ar vienu izņēmumu.
Par to arī būs runa.
Pirmās bezdelīgas.
Gandrīz nevienam nav noslēpums, ka triloģija “Gredzenu pavēlnieks”, vai precīzāk – tās pirmā grāmata “Glabātāji” iznāca krievu valodā 1982. gadā. Un vairāk nekā piecus gadus kļuva par pārsteidzošu artefaktu.
Vispirms jau tāpēc, ka šis stāsts nebija līdzīgs nekam, ar ko bija pazīstams padomju lasītājs. Par fantāziju PSRS bija ļoti miglains priekšstats. Tai pieskaitīja gan Saimaka “Goblinu rezervātu”, gan Strugacku “Pirmdienu”, gan daudzas bērnu pasakas, pie kurām arī pēc būtības pieder sešus gadus agrāk iznākušais “Hobits”. Tas ir, pēc būtības, tās bija, vai nu humoristiskas, vai arī bērnu grāmatas.
“Glabātāji” ar savām varonīgajām kaujām un augsto burvestību, bet galvenais – nopietno, pieaugušo attieksmi pret pasakaino pasauli, likās uz šī fona kā košs, eksotisks zieds bālas zāles vidū.
Bez tam, stāsta nepabeigtība padarīja Viduszemes pasauli vēl noslēpumaināku. Turpinājuma grāmatai nebija. Runā, ka vaina bija pie tā, ka tā laika ASV prezidents Ronalds Reigans kādā no savām runām citēja “Pavēlnieku”, Mordoras vietā domājot Padomju Savienību – un Tolkinu momentā ierakstīja ķeceros, izsvītrojot no izdevniecību plāniem otro un trešo daļu.
Bet literārā telpa tajā laikā bija daudz mazāk piesātināta kā tagad. Tikai pēdējos gados mēs esam pieraduši piecus gadus gaidīt mīļotās sāgas turpinājumu, precīzi zinot, ka aizkavēšanās - ir tikai izdevniecības neizdarība un gaidīšanas laikā varam lasīt desmitām citu grāmatu. Bet tajā laikā tikai izredzēto saujiņai bija pieejama informācija par ārzemju grāmatām. Vairums no no mums varēja vienīgi saņemt pilnīgi godīgu atbildi: “Citu Tolkina grāmatu mūsu bibliotēkā nav!” - un izdomāt kādas vien gribam fantastiskas versijas un pieņēmumus par to.
Vispār, padomju lasītājs ilgi staigāja ieintriģēts. Līdz laikam, kad “Raduga” izdeva papildināto “Glabātāju” tulkojumu, bet nākošajā gadā otro sējumu, auditorija bija kārtīgi “uzkarsēta”. Taču ar trešo sējumu “Radugai” radās aizķeršanās. Un to izmantoja konkurenti. Ļeņingradas “Severo-Zapad” operatīvi izdeva visu triloģiju pilnībā (urrā! Beidzot!) Natālijas Grigorjevas un Vladimira Grušeckoja tulkojumā, bet Tālo Austrumu “Amur” - Valērijas Matorinas tulkojumā.
Taču vēl agrāk šajās sacīkstēs iejaucās ne visai zināma izdevniecība “Interprint”, kas izdeva grāmatu ar negaidītu nosaukumu “Stāsts par gredzenu”. Tas bija neliels, koši dzeltens sējums. Patiešām, neliels. Mazāk par piecsimt lapaspusēm. Tajā bija iespiesta visa epopeja par gredzenu.
Taču – kā iespiesta!
Gimlijs-punduris un citi sīkuļi.
Labticīgu lasītāju, kas pieķeras pie iespējas, beidzot uzzināt, “kas tad bija tālāk”, gaida šoks. Tas vēl nebūtu nekas, ka teksts ir saīsināts gandrīz trīs reizes un veselas nodaļas tiek pārstāstītas dažās rindiņās, vēl arī tiek iestarpināti pašu izdomāti notikumi un visai daudz. Jau ievadā, kas veidots kā sākums pasakai, noskaidrojas, ka nazguliem gredzenu nebija – Saurons pasviež vienu un to pašu gredzenu dažādiem valdniekiem, gredzens tos pārvērš spokos, kas “paklausīgi viņam kā pirksti rokai”, un atgriežas pie saimnieka. Isilduram bija jākļūst par desmito nazgulu, taču viņš laicīgi paspēj nocirst Sauronam pirkstu ar gredzenu. Laikam to pašu pirkstu, kuram viņam bija vajadzējis kļūt.
Tas vēl nav viss. Stāsts par Glabātāju gājienu izrādās gandrīz vai sekundārs kvests uz notikumu fona, kur Aragorns atgūst savā īpašumā kādu Kroni, kas pārvērš pelnos – Viduszemes augstākās varas atribūtu. Kroni ir sagrābis Saurons un, lai to atgūtu, ir jāuzvar Melnais Valdnieks. Pats Saurons nespēj uzlikt galvā Kroni, jo nav tā cienīgs, bet necienīgos Kronis uz vietas pārvērš pelnos. Iespējams, gredzens būtu varējis palīdzēt Sauronam apmānīt Kroni, taču priekš tam gredzens ir jāatrod, kas nosūta lasītāju pie sākotnējā konflikta. Pēc uzvaras Aragorns, protams, piemēra Kroni un Kronis, protams, atzīst Aragornu par cienīgu.
Citu muļķību tekstā ir tik daudz, ka pārskaitīt tās būtu bezjēdzīgi. Pat tas, kas it kā nav pretrunā ar sižetu, pilnīgi maina grāmatas garu, tās uztveri. Tā, rūķi sauc sevi par “punduriem” (asociācija krievu ausij, kā saka, nav tā varonīgākā), Gendalfs jau savlaicīgi brīdina hobitus (grāmatā – sīkuļus), par nākošo Boromira nodevību un ir vēl daudz citu dīvainību. Vispār, ieraugot zem nosaukuma “Stāsts par gredzenu” atzīmēto - “saīsināts pārstāsts”, gandrīz visi tolkinisti, kā arī vairums lasītāju, kļūst, ja ne nikni, tad krīt smagā nesapratnē.
Nesapratne ir jo lielāka tāpēc, ka tulkotāja šai grāmatai ir Zinaida Anatoļjevna Bobirja.
“Cilvēks ar milzīgu enerģiju...”
Zinaida Bobirja ir dzimusi 1912. gadā Pirms kara viņa iegūst augstāko izglītību (pabeidz Maskavas Smalkās, ķīmiskās rūpniecības institūtu – piezīmēsim, ka pēc sešdesmit gadiem to pabeidz Nataša Guseva, galvenās lomas – Alises - tēlotāja filmā “Viešņa no nākotnes”) taču 1943. gadā nokļūst žurnāla “Tehņika – molodeži” redakcijā, kur arī nostrādā vairākas nākošās desmitgades. Jau 1944. gada februāra-marta dubultnumurā viņas tulkojumā iznāk Roberta Hainlaina stāsts “Māja četrās dimensijās” (cits nosaukums “Māja, ko uzbūvēja Tils”). Līdz tam no fantastiem žurnālā tika publicēti tikai Kazanceva un Jefremova darbi.
Laikam te daži vārdi ir jāsaka par tulkotāja lomu padomju laikos. Vārdos neizteiktā “kvota” uz aizrobežu fantastiku bija ļoti maza, nopelnīt iztikai ar to nebija visai reāli, Tāpēc ar ārzemju fantastikas tulkošanu galvenokārt nodarbojās ne vienaldzīgi cilvēki. Un centās izvēlēties pašus labākos tekstus un iztulkot tos pēc iespējas kvalitatīvāk. Jā, daudzi šedevri palika aiz borta, toties katrs iztulkotais teksts bija ārzemju zinātniskās fantastikas virsotne.
Reti kurš jaunais tulkotājs var līdzināties ar Irinu Gurovu, Noru Galju, Tatjanu Šinkarju, Vladimiru Bakanovu, Ļevu Ždanovu un – Zinaidu Bobirju. Viņa tulkoja un – tulkoja spīdoši! - Žilu Vernu, Herbertu Velsu, Artūru Klārku, Frederiku Braunu, Robertu Šekliju, Džeku Vensu, Mireju Leinsteru, Lariju Nivenu, Vaclavu Kaidošu, Braianu Oldisu, Ēriku Raselu, Džeku Fineju, Klifordu Saimaku, Robertu Hainlainu un daudzus citus. Tieši viņas tulkojumā mēs līdz šim lasām Edmonda Hamiltona “Zvaigžņu karaļus”, Reja Bredberija “Rūsu”, Aizeka Azimova “Kosmiskās straumes”, Stanislava Lema “Astronautus” un lielu daļu no “Ijona Klusā ceļojumiem”.
Pavisam Zinaida Anatoļjevna zināja divpadsmit valodas. Kaut gan tulkoja ne no visām, piemēram, no portugāļu valodas, viņas vārdiem runājot, neatradās nekas tulkošanas cienīgs. Kolēģi runāja par viņu: “Cilvēks ar milzīgu enerģiju; grūti saskaitīt, ar cik daudziem, lieliskiem fantastiem iepazinās padomju cilvēks, pateicoties viņas talantam un darba mīlestībai...”
Neviens no tiem, kas zināja citus viņas tulkojumus, nenoticēja, ka tas baismīgais teksts, kas slēpās zem “Stāsta par gredzenu” vākiem, pieder viņas spalvai. Taču tā bija taisnība.