“Drūms un nežēlīgs”

Tā atsaucās laikabiedri par pontifiku Sergiju III, Romas pāvestu no 904. līdz 911.gadam. Lai ieņemtu svēto krēslu uz “likumīga” pamata, viņš pavēlēja nožņaugt divus savus konkurentus, kuri atradās cietumā: pāvestu Ļevu V un antipāvestu Hrostoforu (tā Romas-katoļu baznīcā ir pieņemts dēvēt cilvēku, kurš nelikumīgi nes pāvesta nosaukumu. – Rdakcijas piezīme).

Nododot reālo varu ietekmīgā grāfa Teofilakta rokās, Sergijs III sāka dzīvot savam priekam. Laterālā pils, kurā atradās pontifiku rezidence, piepildīja viņa daudzskaitlīgās mīļākās. Pa zālēm un koridoriem skraidīja mazi bērni – Romas pāvesta bastardi. Grāfa Teofilakta sieva Teodora un viņas meita Marozija tāpat kļuva par pontifika mīļākajām.

Sergija III valdīšanas periods iegāja vēsturē ar nosaukumu “pornokrātija” (netikļu vara). Saprotot, ka viņš ir ļoti grēcīgs, pāvests uzlika par pienākumu viena klostera mūķenēm simt reizes dienā lūgr par viņa dvēseles glābšanu.

“Dzēra vīnu ar velnu”

Ioans XII, kurš ieņēma svētā Pētera troni no 955. līdz 963.gadam, tiek uzskatīts par pašu amorālāko pāvestu Baznīcas vēsturē. Lieta nogāja tik tālu, ka Otons Varenais, Vācijas un Itālijas karalis, Svētās Romas impērijas imperators, satiekoties ar pontifiku, pārmeta viņam netikumību. Sadusmojoties, pāvests sāka vērpt intrigas pret savu apvainotāju. Imperators, tiesa, izrādījās pontifikam ne pa zobam un pat panāca viņa izdzīšanu no Romas un nogāšanu no amata.

Dievbijīgie laikabiedri nosauca Ioanu XII par velna iemiesojumu uz zemes un apgalvoja, ka viņš ir pārvērtis Laterānas pili par bordeli. Pāvesta apvainojumu vidū viņu atceļošajā Sinodē skanēja apvainojumi korupcijā – tirgošanās ar baznīcas amatiem fakta. Kā arī tīrā kriminālībā: pontifiks padarīja aklu personīgo biktstēvu, kā rezultātā tas nomira, kā arī kastrēja un nogalināja savu nedraugu kardinālu Ioanu. Visi priesteri, kurus Sinode pielaida kā lieciniemkus, vienbalsīgi apstiprināja, ka Ioans dzēra vēnu kopā ar velnu, un kauliņu spēlē piesauca palīgā Jupiteru un Venēru.

“Paša zemiskākā pāvesta’ (tā viņu sauca franču akadēmiķis Mari Kormenens) nāve arī bija zīmīga: viņš mira no apolektiskā šoka mīlas prieku laikā. Pēc citas versijas, pontifiku nogalināja vīrs, kurš viņu pieķēra gultā kopā ar paša sievu. Kā tur arī nebija, laikabiedri bija vienoti: “Ioans nomira no tā, ka sātans iesita viņam pa galvu ar pakavu”.

Kauns baznīcai

Benedikta XI (bija Romas pāvests 1032.-1044. gados ar pārtraukumiem) zemiskos darbus nenoklusē pat “Katoliskā enciklopēdija”, kura, skaidra lieta, ir visai lojāla pret pāvestiem. Tās lappusēs viņš ir nosaukts par “kaunu Baznīcai”.

Benediktu XI trīs reizes izdzina no Romas par viņa grēkiem. Viņš iemanījās pilnībā iztukšot pāvesta kasi tērējot naudu bezgalīgās orģijās. Hroniki sauc viņu par “velnu no elles, kurš atnācis mācītāja izskatā”, apvainojot “zemiskās laulības pārkāpšanās un slepkavībās”. Vācu vēsturnieks Ferdinands Gregoroviuss raksta, ka Benedikts sasniedza morālās pagrimšanas dibenu un Laterānas pilī dzīvoja kā Austrumu sultans. Par pontifika vainu skaita orģijas ar ne tikai cilveku piedalīšanos, bet arī ar dzīvnieku piedalīšanos.

Pontifiks, izdzīts no Romas, visu laiku mēģināja tur atgriezties izvēršot īstu karu pret saviem pēctečiem. Par to viņu divas reizes izslēdza no Baznīcas. Kas, vispār, diezin vai mulsināja lielo grēcinieku: no līdzgaitnieku atmiņām viņš nicināja Svēto krēslu un mēģinājs to ieņemt tikai tādēļ, lai apmierinātu personiskās ambīcijas un slāpes pēc baudām.

Sātana aptiekārs

Tādu iesauku nopelnīja pāvests Aleksandrs VI, viņš arī Rodrigu Bordža (pontifiks no 1492. līdz 1503.gadam). Tas arī nav pārsteidzoši – visai Bordžu ģimenei bija ļaundabīga reputācija kā sava laika prasmīgākajiem indētājiem.

Pontifikam, vispār, par vainu atzīst ari neticamas slāpes pēc piersoniskās bagātības palielināšanas. Tā, piemēram, tiek uzskatīts, ka tieši Aleksandrs netieši piedalījās vieknes ļoti bagātu kardinālu noindēšanā. Jo taču pēc nāves viņu dārgumi atgriezās pāvesta kasē, kurā pontifiks nepārtraukti ielaida rokas. Pat pāvestam lojālie laikabiedri ar rūgtumu un neizpratni atzīmēja viņa neticamo nepotismu – tiekšanos izvirzīt radiniekus vai draugus, neskatoties uz viņu profesionālajām īpašībām.

Pretinieki vēl pontifika dzīves laikā sauca viņu par “izvirtības briesmoni”, kurš iestājās incestīvās attiecībās ar personisko meitu Lukrēciju (kurai, starp citu, arī nebija iebildumu iegūt kaut ko).

Aleksandram bija daudzskaitlīgi ārlaulības pēcnākamie: skaidri zināms par viņa desmit bērniem. Vispār, nevienu no pēcnākamajiem pontifiks tā arī neatzina, pat Lukrēciju.

Pāvests nomira pavakariņojot kardināla Adriano da Korneto villā. Daudzas pazīmes (drudzis, vemšana, ātra līķa sadalīšanās) norādīja to, ka Aleksandra nāve iestājusies no indes. Jo vairāk, ka arī viņa dēls Čezāre, kurš arī piedalījās vakariņās, sajuta stipru nespēku. Tomer mūsdienu pētnieki pieļauj, ka lieta bija, visticamāk, zarnu infekcijā.

Čūlas uz kājām

Jūlijs Ii (ieņēma Svēto krēslu no 1503. līdz 1513.gadam), Aleksandra VI pēctecis, uzreiz pasteidzās no viņa distancēties. Viņš paziņoja, priekštecis uzurpēja varu ar sātana palīdzību, un pavēlēja uz visiem laikiem aizvērt telpas, kurās “Bordža nodevās grēkiem”. Šīs istabas tiešām bija aizzīmogotas līdz XIX gadsimtam.

Jaunais pontifiks bija neslikts sabiedrisks valdnieks – apvienoja tolaik naidojošās varenās dzimtas vieksmīgi izdodot pie vīra savu meitu. Jūlijs pastāvīgi karoja, pie kam nereti pats piedalījās cīņās.

Neskatoties uz saviem panākumiem politikā un iekarojumos, jauno pontifiku nicināja ne tikai tauta, bet arī dižciltigie. Lieta tajā, ka viņam bija nostiprinājusies sodomīta reputācija. Pēc to laiku mērauklām viendzimuma mīlestība tika uzskatīta par briesmīgu grēku. Tuvāk nāvei viss pontifika ķermenis pārklājās ar strutainām čūlām. Bet kājas bija apbētas līdz tādai stadijai, ka viņš pat aizliedza ticīgajiem tās skūpstīt (kas agrāk tika uzskatīts par pilnīgi ierastu rituālu). Nav izslegts, ka tas – sifilisa sekas, ar kuru pontifiku apdāvināja viens no viņa mīļākajiem. Tieši sifilisa sarežģījumi, visdrīzāk, kļuva par iemeslu viņa nāvei 69 gadu vecumā. Oficialajos dokumentos, vispār, ir norādīts, ka Jūlijs II nomira no “karsoņa”.

“Netikumīgs, augstprātīgs, nenormāls”

Noslēgsim stāstus par grēcīgiem pāvestiem ar Jūliju III (pontifiks no 1550. līdz 1555.gadiem). ap viņu nepārtraukti veidojās skandali, kuri saistīti ar viņa tieksmi pēc vīriešiem. Tai skaitā, Julija atrada Pamas ielās nebadzīgu pusaudzi Innočeno del Monte, paņēma mājā kalpa statusā, bet pēc tam pēkšņi paaugstināja, dāvinot kardināla titulu un dažas abatijas.

No sākuma saradās baumas par to, ka jauneklis – pontifika ārlaulības dēls, tomēr vēlāk atradās liecinieki, kuri apgalvoja, ka Julijs un Innočenco sastāv mīlnieku attiecībās. No tā laika pāvestu visu laiku apvainoja sodomijā un pedofīlijā. Pat Jūlijam tuvu esošie runāja, ka viņš ir “grēcīgs, augstprātīgs un nenormāls”.  Bet romiešu dzejnieki izsmēja pāvestu epigrammās un sonetos.

Pēc pontifika nāves Innočenco ar kaunu tika izraidīts no Romas un viņam tika atņemtas visas viņa patrona dāvanas. Tālakais viņa liktenis nav zināms.

Šajā apkaunojošajā sarakstā mēs pieminējām tikai tos pontifikus, kuri oficiāli tiek uzskatīti par tādiem līdz pat mūsdinām. Taču bija ari antipāvesti (viltus pāvesti), kuru darbības ir vēl nejaukākas.