"Cilvēks-laikmets" ir iegājies zīmols, kas par klišeju ir kļuvis jau aizpagājušā gadsimtā. Taču ir cilvēki, kuriem šāds apzīmējums der kā uzliets, bez jebkādiem pārspīlējumiem un pielabošanas. Nortone šo titulu ir pelnījusi, iespējams, vairāk, kā jebkurš cits no viņas kolēģiem.
Viņa debitēja 1934. gadā - agrāk par Azimovu, Bredberiju un Hainlainu (kaut arī fantastikā ienāca vēlāk par viņiem, 1947. gadā) - un turpināja aktīvu literāru darbību līdz pašai nāvei 2005. gadā. [Pirmā zinātniskā fantastika bija īsais stāsts "Cilvēki no krātera", kas parakstīts ar pseidonīnu Andrē Norts, publicēts žurnālā "Fantasy Book" - t.p.]
Elise Mērija Nortone piedzima 1912. gada 17. februārī, Klīvlendā, Ohaio štatā - dziļā Amerikas provincē, kur, liekas, laiks ir sastindzis uz mūžu. Viņas tēvs Adalberts Nortons piederēja pie vecas amerikāņu ģimenes, kas bija cēlusies no pirmajiem eiropiešiem, kuri pārcēlās uz Ziemeļamerikas kontinentu. Respektabls paklāju ražošanas firmas īpašnieks, viņš biznesam veltīja pārāk lielu uzmanību, lai nopietni nodarbotos ar meitas audzināšanu. Māte, dzimusi Beta Stema, bija mājsaimniece un bieži stāstīja mazajai Elisei visādus stāstus, neatraujoties no kārtības uzturēšanas lielajā mājā. Jāsaka, ka vecākie Nortoni patiesi mīlēja lasīšanu - katru nedēļu viņi apmeklēja pilsētas bibliotēku, tas bija kļuvis par savdabīgu ģimenes rituālu. Šo mīlestību viņi spēja nodot saviem bērniem. Kā balvu par sekmēm skolā un labu uzvedību Elise Mērija saņēma kārtējo piedzīvojumu vai pasaku grāmatu, un tā viņai bija labākā grāmata.
Protams, arī viņa, ka daudzi citi viņas vienaudži, centās sacerēt pati. Taču, atšķirībā no vairums vienaudžu opusiem, Elises Nortones literārie mēģinājumi pievērsa uzmanību: angļu valodas skolotāja uzticēja viņai regulāru sleju skolas avīzē - nelielus stāstiņus "no dzīves".Meiteni interesēja pedagoga darbs, tāpēc pēc skolas Nortone iestājas koledžā, cerot kļūt par vēstures skolotāju, taču sākas Lielā depresija, Nortonu ģimene vairs nespēj apmaksāt meitas izglītību. Viņa kļūst par bērnu bibliotekāri, pēc tam atver pati savu grāmatu veikaliņu, taču ekonomiskā krīze nav labākais laiks šādiem centieniem un bizness ātri izput.
Visu šo laiku Nortone turpina savus literāros centienus. 1934. gadā viņai izdodas izdot kara piedzīvojumu romānu "Prinča pavēle", bet pēc tam arī "Ralstona veiksmi", ko viņa saraksta vēl skolā. 1944. gadā iznāk pirmā grāmata no nākamās triloģijas par dāņu avantūristu Lorisu van Norisu - "Zobens ir izvilkts". Nortones grāmatas ir dinamiskas un asas, tās bija domātas galvenokārt vīriešu auditorijai, kas skeptiski attiecās pret "rakstošām dāmām", tāpēc Elise paņem pseidonīmu Andrē, kas paliks ar viņu uz mūžu. Tomēŗ jāsaka, ka ne slavu, ne, ne nopietnus honorārus šīs publikācijas viņai tā arī neatnesa.
Be3idzot, 1951. gadā Nortone ienāk izdevēju biznesā, ilgi kļūstot par "Gnome Press" līdzstrādnieci. Priekšnieks viņai ir pats Mārtins Grīnbergs, kurš ir daudz darījis, lai attīstītu un popularizētu amerikāņu fantastiku. Tieši tur tika publicēti Aizeka Azimova "Es, robots" un "Fonds", un daudzas citas lietas, kas vēlāk kļuva par fantastikas klasiku. Protams, ka darbs tādā atmosfērā nevarēja nerosināt Nortoni, lai nemēģinātu sarakstīt ko līdzīgu.
Tad pat 1951. gadā parādās Nortones pirmais mēģinājums vēsturiskajā fantāzijā - romāns "Juona rags", kas vēsta par vienu no Kārļa Lielā bruņinieka uzvaru pār elfu karali Oberonu, bet pēc gada - "Zvaigžņu cilvēka dēls", kas ir viņas ZF debija - pirmā īstā veiksme - pēc kuras jaunajai, četrdesmit gadu vecai autorei beidzot pievērš uzmanību. Tieši "Zvaigžņu cilvēka dēlā" Nortone pirmo reizi pievēršas tēmai par pasauli, kas pārdzīvojusi kodolapokalipsi.
Jāsaka, ka Andrē Nortones daiļradē, ar visu tās fantastisko eskeipismu, arī turpmāk atspoguļosies pašas aktuālākās to laiku tēmas - taču par to nedaudz zemāk.
1955. gadā parādās "Sargasi kosmosā" - pirmais romāns no cikla "Saules karaliene". Tieši te Nortonei parādās tirgoņu tēls, kā universāla sasaiste starp civilizācijas izkaisītajām pasaulēm. Klaidoņu kasta, kuras galvenā misija ir komunikāciju veidošana. Vēlāk tieši viņi kļūst par viņas iemīļotajiem varoņiem. Starp citu, tieši "Sargasi" 1969. gadā kļūst par pirmo un uz ilgiem gadiem vienīgo Nortones grāmatu, kas izdota Padomju Savienībā. Ne vienam nav noslēpums, ka zem tulkotāju Berežkova un Vitina vārdiem slēpās brāļi Strugacki.
Tālāk sekoja 'Mēra kuģis", "Zvaigžņu vārti" (no turienes vēlāk savas slavenās filmas ideju smēlās Rolands Emerihs un Dins Devlins), "Laika krustceles", "Zvēru pavēlnieks"... Grāmatām ir panākumi. Nortone izdod divus-trīs romānus gadā, veidojot vienlaicīgi vairākus ciklus un, beidzot, 1958. gadā atstāj izdevniecību, lai pilnībā nodotos literārai karjerai. Lai kļūtu par rakstnieci, viņa patērēja gandrīz ceturtdaļgadsimtu. [Jāpiezīmē, ka tajos laikos romāni pārsvarā nebija tādi "ķieģeļi" kā tagad, kad ātri un daudz rakstīt palīdz dators - t.p.]
Vispār Nortones auglīgums un dažādība spēj pārsteigt arī tagadējos ātrrakstītājus: stingra ZF, kosmiskā opera, ceļojumi laikā, visdažādākā fantāzija, mistika, bērnu fantastika - liekas, ka nav tāda virziena, kur viņa nav devusi savu ieguldījumu. Vairāk par 120 romāniem pusgadsimta laikā!
Fendoms augsti novērtēja Andrē Nortones daiļradi: viņas rēķinā ir gandrīz visas fantastikas balvas un prēmijas. 1977. gadā viņa saņēma pašu prestižāko fantāzijas prēmiju "Gendalfs", ko pasniedz Vispasaules fantastikas mīļotāju konventā "WorldCon", bet 1983. gadā kļuva par uz to laiku vienīgo sievieti Lielmeistari, Lielo zinātniskās fantastikas un fantāzijas dāmu. 1997. gadā Andrē Nortone tika uzņemta Zinātniskās fantastikas un fantāzijas slavas zālē.
Atsevišķi jāmin, ka Nortone tomēr izpildīja savu bērnības sapni un kļuva par pedagogu. Turklāt, nevis par vēstures skolotāju, kā viņai kādreiz gribējās, bet par īstu Skolotāju: sākot ar 60. gadiem un līdz savu dienu beigām, viņa regulāri ņem zem sava spārna kādu jaunu talantu, atklājot iesācējiem ceļu uz veiksmīgu rakstnieka karjeru. Liekas, ka Andrē Nortonei pieder absolūts rekords pēc darbiem, kas sarakstīti ar dažādiem līdzautoriem. Dorotija Medlija, Polīna Grifina, Šervuds Smits, Lina Makoniči, daudzi citi tagad jau ir pilnīgi nobrieduši fantasti, kuri sāka savu radošo ceļu kopā ar Grand-dāmu.
Augstāk jau tika teikts, ka Nortone, neskatoties uz visu savu aizraušanos ar citām pasaulēm un citiem laikiem, nekad neaizmirsa arī par šodienu, regulāri atspoguļojot savās grāmatās šodienas pašas asākās problēmas, vai nu tie būtu kodolkonflikta draudi vai ekoloģiskā katastrofa. Būdama „simts procentīga amerikāniete”, viņa nekādi nevarēja apiet tādu 50-80. gadu spiedīgu problēmu kā Aukstais karš, divu sistēmu stāvēšanu vienai pret otru. Krāšņs piemērs tam ir cikls „Laika tirgoņi”.
...kad sīkais noziedznieks Ross Mērdoks stāvēja izvēles priekšā – ilgstošs apcietinājums un „pārmācīšana” vai darbs superslepenā valdības projektā, viņš, protams, izvēlējās otro. Pats par sevi saprotams, cerībā, ka viņam pēc iespējas ātrāk izdosies ņemt kājas pār pleciem. Apņēmība aizbēgt no noslēpumainas bāzes, kas atradās kaut kur Arktikas ledos, tikai pieauga, kad Mērdoks ieraudzīja, kādā stāvoklī reizēm no uzdevuma atgriežas Projekta dalībnieki, Var būt viņam arī viss izdotos, atradās arī uz visu gatavs sabiedrotais, un tehniska iespēja, un pat veiksme, ja ne viens „bet”. Jau bēgšanas laikā Ross saprot, ka viņa jaunais kompanjons ir „sarkanais”. Ienaidnieka aģents. Šis fakts vienā mirklī pārsvītro visus citus motīvus, ieskaitot pat pašsaglabāšanās instinktus, jo „sarkanie” uzstājas pret visu to, kas ir dārgs pat tādam nelabojamam ciniķim, kā Mērdoks. Pārliecināts antisociālis vienā mirklī pārvēršas par likumpaklausīgu, kārtīgu jeņķi, un – sagrauj ienaidnieka plānus, labprātīgi atgriežas bāzē, lai piedalītos cīņā ar kopīgo ienaidnieku.
Piekrītiet, ka visai strikti. Nav šaubu, ka pašmāju lasītājam nebija nekādu iespēju iepazīties ar tādu zvērinātu antisovetismu.
Tālāk – trakāk. Izrādās, ka „sarkanajiem” ir tehnoloģijas, lai pārvietotos laikā un tālā pagātnē viņi ir atrakuši kaut kādus „divējādas izmantošanas” noslēpumainus artefaktus, kas dod viņiem kolosālu pārsvaru Aukstajā karā. Tagad Mērdoka un viņa biedru uzdevums – atrast laikā noslēpto „sarkano” bāzi un atjaunot līdzsvaru.
Protams, - Nortones iemīļotais paņēmiens! – aģenti pagātnē darbojas kā keramikas tirgotāji, kuru pārvietošanās starp pa pasauli izmētātām cilvēku apmetnēm neizsauc nekādas aizdomas. Taču, kad noslēpumainie artefakti izrādās ārpuszemes civilizācijas mantojums, to kuģi sen ie cietuši katastrofu uz mūsu planētas, notikumi vispār sāk ņirbēt ar kaleidoskopisku ātrumu.
Atliek tikai nožēlot, ka padomju „tuvā mērķa fantastika” visas tās ideoloģizācijas dēļ tā arī neradīja ko līdzīgu! Būtu visai interesanti izlasīt par īstu komunāru temporālajiem piedzīvojumiem, kuri blakus dinozauriem cīnās ar sapuvušo Rietumu negantajiem aģentiem.
Starp citu, jāatzīmē Nortones takts; ļauno „sarkano” nacionalitāte vai vismaz valstiskā piederība grāmatā tieši nekur nav norādīta. Vienkārši – „sarkanie”, zināmas, arī nepaskaidrotas, taču varoņiem naidīgas ideoloģijas nesēji. Naidīgi, reizēm cietsirdīgi – taču nemaz ne muļķi un gļēvuļi. Pretinieki, kuri ir pelnījuši cieņu.
Lai kas arī nebūtu, tagad, kad ideoloģiskā pretnostatījuma laiki starp Austrumiem un Rietumiem jau kļuvuši par vēsturi, bet visas eksistējošās domstarpības un pārvietojušās uz pavisam citu plakni, „Laika tirgoņus” var lasīt, ignorējot visas ideoloģiskās atsauces. Grāmata ir kļuvusi par to, kam tai bija jābūt jau sākumā: lieliska kauju fantastika par ceļojumiem laikā, viens no košākajiem minētā virziena klasiskajiem paraugiem.
Piekrītiet, nav nemaz tik slikti darbam, kas sarakstīts gandrīz pirms pusgadsimta!
„Laika tirgoņu” (arī „Ross Murdock”) sērijā ietilpst romāni:
- The Time Traders (1958)
- Galactic Derelict (1959)
- The Defiant Agents (1962)
- Key Out of Time (1963)
- Firehand (1994), with P. M. Griffin
- Echoes in Time (1999), with Sherwood Smith
- Atlantis Endgame (2002), with Sherwood Smith
Pavisam autore ir rakstījusi 24 darbu sērijas!