Stāsts ir par to, ka šo likumu autoram, Aizekam Azimovam, nule kā bija [nosacīta] dzimšanas diena. Un, tā kā makten sen nebiju iepazīstinājis ar kādu rakstošo dižvīru, tad, cīnoties ar puņķiem, klepiem un citām nejaucībām un dzerot litriem Ārija Vāciete, Guna Kārkliņa un Ieva Drozdova atsūtītās un atvestās pašlasītās zāļu tējas, pirms lielajiem darbiem domāju ietrenēties ar Aizeka kompilēto biogrāfiju. Jo pagulēt tāpat nevar, bet nekam citam vates pilnā galva nav spējīga.

Turklāt Azimovam bija tik satriecoša vaigubārda! Pats viņš vecumdienās par to teica: “Tā kādā brīdī kļuva par permanentu manas sejas sastāvdaļu, un ir tik jocīgi skatīties uz savām agrīnajām fotogrāfijām un mēģināt noticēt, ka man kādreiz tās nebija!” Jāpiebilst, ka arī viņa vēlīno gadu foto redzamais bolo arī parādījās ne uzreiz, bet tikai pēc tam, kad viņa otrā sieva sāka protestēt pret aizkņopējamiem tauriņiem.

Sausos faktus par šo rakstnieku viegli atrast tīmeklī, tāpēc te, kā vienmēr, mēģinu tādu paaaavisam nelielu ieskatu no cilvēciskās puses, sakompilēt dažas interesantas odziņas. Īstā biogrāfija, protams, ir ļoti gara un daudzveidīga.

Zinātniskās fantastiskas faniem Azimova vārds labi zināms. Taču viņš ir no tiem, kas zināms arī daudziem no tiem, kuri šo žanru nelasa (bet derētu!) – vismaz vārda un jau minēto likumu dēļ. Starp citu, pat lieliskajā žurnālā “Liesma” turpinājumos tika publicēts viņa stāsts “Profesija” (1969. gadā).

Interesanti, ka daudzi no dižajiem zin. fant. rakstniekiem nemaz nebija “īsti” rakstnieki – bet gan īsti zinātnieki. Varbūt tieši tas viņu darbus padarīja tik, jā, īstus. Un, protams, nereti pravietiskus. Turklāt zinātnieki ir gudri, un vienmēr bauda baudīt (atvainojiet par kalamburčiku) gudru cilvēku humoru un īpašo domu gājienu.

Arī Azimovs bija zinātnieks un mācībspēks – bioķīmijas doktors, universitātes profesors. Tiesa, kad mazais Aizeks 1920. gada 2. janvārī nāca pasaulē toreizējās Padomju Krievijas mazmiestā ar nosaukumu Petroviči, diez vai viņa vecāki to paredzēja, tāpat kā to, ka viņš kļūs pasaulslavens rakstnieks! 2. janvāris gan ir datums, kurā pats Azimovs svinēja savu dzimšanas dienu, jo patiesībā īstais brīdis un pat gads nav zināms. Tiek lēsts, ka tas bijis starp 1919. gada 7. septembri un 1920. gada 2. janvāri.

Viņa vecāki bija ebreju cilmes, tāpēc, nez, varbūt latviskajā variantā precīzāk būtu “Īzaks”? Bet varbūt ne, jo jau trīs gadu vecumā mazais Azimovs, tobrīd vēl Ozimovs, kopā ar ģimeni vagoja okeāna ūdeņus, lai nokļūtu ASV. Vecāki tur atvēra sīkumu bodīti, bet Īzaks uz mūžu kļuva par Aizeku un 1928. gadā – par oficiālu ASV pilsoni. Starp citu, lai gan rakstu darbiem viņš pats mēdza izmantot šad tad dažādus pseidonīmus, daudzi domāja, ka tieši viņa īstais vārds (Isaac Asimov) ir pseidonīms… Un, lai gan dzimis Krievijā, krievu valodu Azimovs nezināja, jo vecāki ar bērniem runāja tikai jidišā un angliski, krievu valodu paturot kā savu “slepeno valodu”, lai pārrunātu bērnu klātbūtnē lietas, kas viņiem nav jādzird.

Vēlāk viņš atzina, ka ģimenes bodītē pavadītās stundas viņam devušas nenovērtējami daudz – mazajam puikam bija iespēja izlasīt visus tur tirgotos laikrakstus un žurnālus, un lubu grāmatiņas! Lai izzinātu pasaules norises,  viņš vēlāk devās studēt ķīmiju, ko apguva Kolumbijas universitātē, kļūstot par bioķīmiķi. Varbūt tas arī bija savā ziņā kompromiss – vecāki ļoti vēlējās, lai puika studē par ārstu, bet… Aizekam palika slikti, vien uzskatot asinis.

Savu zinātnisko darbību Azimovs nekad nepameta novārtā, viņš ir daudzu zinātnisko un populārzinātnisko grāmatu un rakstu autors. Vispār meloju – tieši pētniecību viņš gan bija pametis novārtā, kad saprata, ka rakstīšana ienes vairāk, un tikai ar pūlēm saglabāja savu profesora titulu.

Taču ne jau zinātniskie raksti viņu padarīja slavenu visā pasaulē, bet gan zinātniskās fantastikas darbi, ko viņš sāka meģināt rakstīt jau 11 gadu vecumā. Šo žanru viņš sev atklāja deviņu gadu vecumā (gluži kā es, tikai diemžēl neesmu kļuvusi nedz par bioķīmijas doktori, nedz rakstnieci, bet “visi jau nevar, visiem jau nepienākas”)

Azimovā savienojās divas pretišķības – spīdošs, ass zinātnieka prāts un sapņainība. Pēdējā mudināja viņu uz rakstīšanu, bet pirmais neļāva gvelzt tukšas un salkanas blēņas, tieši tāpēc viņš pievērsās tieši zinātniskajai fantastikai. Turklāt viņam ļoti patika būvēt loģiskas ķēdītes un samezglojumus, tādus kā zinātniskās fantastikas detektīvus, kur ir kāds noslēpums, atklājams vien beigās.

Tomēr par pašu spožāko, satriecošāko tiek uzskatīti “Azimova roboti”. Nebūdams inženieris, viņš nepārsteidz lasītāju ar precīzām tehniskām detaļām, vairāk pievēršoties ētiskiem un filozofiskiem jautājumiem, neparastām attiecību situācijām starp robotiem un cilvēkiem. Sajūta, ka viņš šo ideju rūpīgi lolojis gadiem un daudz par to domājis, līdz tā piedzima jau kā noslīpēts dimants. Un, lai gan daudzi latviešu lasītāji jūsmo, piemēram, par viņa “Fondiem”, man tuvākais allaž paliks tieši stāstu cikls “Es, robots”, kur nav neviena lieka vai nepareiza vārda (un tas man līdzās citām labām īpašībām tā patīk īsajos zin. fant. stāstos!).

Pavisam kopā Azimovs sarakstījis ne desmit un ne simts, bet veselas 467 grāmatas! Par zinātniskās fantastikas darbiem vairākkārt saņēmis šīs jomas prestižākās balvas – “Hugo” un “Nebula” godalgas, kā arī neskaitāmus citus apbalvojumus.

Bet, runājot par dzīves romantisko pusi, te jums viens superbanāls faktiņš: savu pirmo sievu ar cēlo nosaukumu Ģertrūde Blugermane Aizeks sastapa... aklajā randiņā Valentīna dienā! Un jau pēc pusgada apprecēja. Abi apmetās uz dzīvo Rietumfiladelfijā, kur Azimovs strādāja kuģu būvētavā (kopā ar diviem citiem vēlākiem zin. fant. dižgariem – de Kempu un Hainlainu!). Vēlāk abi ceļoja no vienas dzīvesvietas uz otru, līdz 1956. gadā nobāzējās Rietumņūtonā. Šajā savienībā pasaulē nāca divi dēli. Nodzīvojuši kopā 30 gadus, Aizeks un Ģertrūde šķīrās, un vien divas nedēļas pēc oficiālās laulības šķiršanās Azimovs apprecēja psihiatri un zinātniskās fantastikas rakstnieci Dženetu O. Džepsoni.

Kā jau spoža, urdīga, dzirkstoša prāta cilvēkam Azimovam bija visai plašas un dažādas intereses. Tā, piemēram, viņš bija Gilberta un Salivana komisko operu biedrībā – un vairākos darbos viņam ir atsauces uz Gilbertu un Salivanu. Tāpat viņš aktīvi darbojās, piemēram, Šerloka Holmsa biedrībā un pat uzrakstīja eseju par kādu profesora Moriartija darbu. Tāpat viņš darbojās vēl citās biedrībās, klubos, organizācijās, dažas arī dibinājis.

1984. gadā AHA, Amerikas Humānistu asociācija, viņam piešķīra Gada humānista titulu. No 1985. gadam līdz pat savai nāvei 1992. gadā viņš bija tās goda prezidents, vēlāk šo amatu pārņēma viņa tuvs draugs Kurts Vonnegūts.

Starp citu, viens no daudzajiem Azimova draugiem bija arī slavenā seriāla, pat zīmola “Star Trek” radītājs Džīns Rodenberijs, un viņš izpelnījās vietu seriāla titros kā “īpašais zinātniskais konsultants”.

Azimovam piemita ne pārāk bieži sastopama fīlija – klaustrofīlija. Viņam patika mazas, noslēgtas telpas, un savas autobiogrāfijas trešajā sējumā viņš atminas bērnības sapni: iegādāties mazu avīžu kiosku zemzemē, metro stacijā, kur varētu, noslēdzies no ārpasaules, lasīt, klausoties garāmbraucošo vilcienu dunā.

Lidot gan viņam riebās, un savā mūžā viņš devies tikai divos pārlidojumos. Šī fobija pat devusi ierosmi dažiem viņa stāstiem. Toties jau pavēlā vecumā Azimovs atklāja kruīzu kuģu pievilcīgās puses, un dažos kruīzos viņš pat kļuva par kuģu izklaides sadaļas komponentu, vadot sarunas par zinātnes jautājumiem. Viņš vispār bija labs runātājs, draudzīgs un atvērts, un viņam nesagādāja problēmas pacietīgi  atbildēt uz tūkstošiem laju uzdoto jautājumu. Droši vien šī īpašība arī ļāva viņam tik ilgi būt lektoram universitātē!

Azimovs bija atturībnieks, nekad neiemācījās peldēt un braukt ar divriteni, tiesa, jau pieklājīgā vecumā ieguva autovadītāja apliecību. Viņš mūsdienām nenodzīvoja pārāk garu dzīvi, vien 72 gadus, bet – cik piepildītus un cik auglīgus!

Un par sevi viņš 1980. gadā teicis tā: “Neatkarīgi no tā, cik daudzveidīgas ir tēmas, par kurām es rakstu, vispirmām kārtām es biju rakstnieks fantasts, un vēlos, lai mani uztvertu tieši kā zinātniskās fantastikas rakstnieku.”

Lasām!