Gidi visā nopietnībā apgalvo, ka neviens apmeklētājs te nekad neesot ne tikai gājis bojā, bet pat guvis vērā ņemamus miesas bojājumus. Neesot ne nošļucis no gluma akmeņa un klusi noslīcis, citu nepamanīts, ne straumes aizrauta melnajās tālēs, kas te stiepjas, neviena neizzinātas, kilometrus tālu, ne novēlies no slīdīgajiem akmeņu pakāpieniem un izšķaidījis pakausi, ne paspēris dažus soļus sānis un ievēlies kādā nepamanītā dažus desmitus metru dziļā klinšu plaisā, ne aizsoļojis pa citu ceļu un uz dažām dienām glīti nomaldījies. Pat kārtīgu, skaistu, atklātu lūzumu neesot bijis, bet puni, atsitoties pret vietumis ellīgi zemajiem griestiem, un pa kādai izmežģītai potītei – tas, protams, neskaitās, nieki vien.
It kā visuzinošais internets par šo tēmu klusē, tā kā atliek vien noticēt, ka šāds debesu brīnums iespējams. Lai gan vismaz man, kurš nav ne pārāk tusnīgs, ne īskājains, ne aizdusains vai rokaskājasvāktnespējīgs, šeit pavadītajās stundās gadā reizes piecas sešas, kad straume ņem un izsit pamatu no pēdu apakšas vai pēkšņi uz mirkli pazaudēju līdzsvaru kādā īpaši šaubīgā kāpienā – knapi, knapi noturos, un ir vairāk nekā skaidrs, ka neviens nepasargās un nepaglābs, jo nav ne stiprinājumu, ne drošības auklu un karabīņu, ne, protams, kādu apakšā paklātu dūnu spilvenu. Kā jau tam īstā ellē jābūt.
Jā, ellē. Pašā tumsas sirdī. Vai vismaz tās priekškambarī, par kuru nav šaubu – ja Dante Aligjēri pirms sava slavenā sacerējuma radīšanas būtu pabijis šeit, vismaz pārītis no elles septiņiem lokiem būtu aprakstīts citādi, iespējams, krietni gleznaināk. Jo pēc seno maiju (un arī daža laba viņu mūsdienu pēcteča) domām, šī ir viena no vietām, kur varētu būt pati galvenā ieeja pazemes valstībā. Oficiāli gan ieeja maiju mitoloģijas pazemes valstībā atrodas pārsimt kilometru attālumā – Gvatemalā, kaut kur tagadējās Kopanas pilsētas teritorijā. Taču ir gudrinieki, kuri uzskata, ka seno hroniku atšifrētāji ir kļūdījušies un patiesībā uz Šibalbu – aptuveni tulkojot, Baiļu vietu – tīri labi varot nokļūt arī caur kaimiņvalsts Belizas (koloniālajos laikos pazīstamas kā Britu Hondurasas) alu sistēmām.
Alas šeit tiešām ir ne pa jokam un visām gaumēm – lielas un mazas, sausas un regulāri applūstošas, īsas un garas. Reti kura ir izpētīta līdz galam, un tiek lēsts, ka vismaz vienas alu sistēmas kopgarums ir virs četrdesmit kilometriem: tātad iedomājieties, ka no Rīgas līdz Saulkrastiem varat aizrāpot, aizkāpelēt, aizpeldēt pa pazemi. Lielākā daļa alu ir neizpētītas un, protams, arī vienkārši neatklātas. Taču ir arī komfortablas un interesantas tūristu alas ar apbedījumiem un zīmējumiem, piemēram, no šīs moku un pūļu vietas salīdzinoši netālā Actun Uayazba Kab, plaukstu nospieduma ala, kurā apskatāmi uz sienām pirms daudziem simtiem, varbūt pat tūkstošiem gadu uzķēpāti plaukstu attēli un primitīvi viepļi, bet pie ieejas atklāti apbedījumi, kuros nelaiķiem līdzi iedots viss, kas pienākas aizsaules dzīvē. (Tiesa, apbedījuma traukus var ieraudzīt tikai Tarzāna lēcienā virs alas ieejas.)
Ir alas, kur var vienkārši atnākt, iemaksāt mazu naudiņu saimniekam, viņš atslēdz režģotos vārtus – lūdzu, skatieties un brīnieties. Piemēram, tikai 1989.gada atklātā Actun Che Chem Ha: fermera dēls un viņa suns pamanīja caurumu zemē, nolēma tajā ielūkoties un atrada jauku, sausu, viegli pieejamu alu ar lieliem, skaistiem, interesantiem, daudzus simtus gadu seniem podiem. Tiesa, podu tagad vairs nav tik daudz kā kādreiz, jo pirms dažiem gadiem zagļi ielauzušies alā un aiznesuši deviņus vai desmit antīkos māla izstrādājumus, bet aplūkošanai pietiek arī tagad.
Taču ir visādas alas, un ir Ala. Tā, uz kuru ir nācies pieteikties dienas iepriekš, uz kuru no Sanignasio pilsētiņas Belizas vidienē (kas gan nudien nav tālu no šīs mazās valstiņas vienas, otras vai kādas citas malas) apmēram stunda jābrauc ar automašīnu, tad vēl stunda kājām cauri džungļiem, ik pa laikam brišus līdz viduklim šķērsojot kādu upīti. Tā, kurā esmu nevis ienācis, bet iepeldējis – vienīgais veids, kā iekļūt alā pa tās tradicionālo apakšējo ieeju (mežos noteikti ir vēl citas, neatklātas ieejas), ir pārpeldēt pārdesmit metru platu ūdens jomu tās priekšā, lai pēc tam sāktu garo, auksto un slapjo kāpienu. Līdz alas augšējai ieejai jānoiet apmēram kilometrs, vēl pēc pusotra kilometra ir tā sauktā Katedrāle, un tālāk sākas īstā nāves valstība.
Tapira kalnu dabas rezervāta dzīlēs Actun Tunichil Muknal – Kristāla kapeņu ala, saīsināti bieži dēvēta vienkārši par ATM, ir tikai septītā garākā zināmā ala Belizā, lai gan pastāv versija, ka īstenībā tā sniedzas daudz, daudz tālāk, varbūt pat kaimiņu Gvatemalas teritorijā. Čikibulas alu sistēmas apzinātais garums, ka jau minēts, ir ap četrdesmit kilometriem. Taču no pirmajiem desmit ATM nosoļoto, pēc tam norāpoto, nogrīļoto, nopeldēto, pat nonirto (pats, muļķis, vainīgs, ka neskaties, kur liec kāju) metru kļūst skaidrs, kāpēc tieši šo alu maiji pieņēma kā vienu no iespējamām Šibalbas ieejām.
Mans ceļš uz Šibalbu gan ir sācies krietni iepriekš un simtus kilometru tālu no Belizas sutīgajiem džungļiem – kaimiņzemes Gvatemalas augstkalnu pilsētā ar pat vietējiem nedaudz pagrūti izrunājamo nosaukumu Čičikastenango, kas ērtības labad parasti tiek noīsināts vienkārši uz Čiči. Šeit vietējā baznīcā, kas, izņemot tirgus un reliģisko svētku dienas, ir klusa un tukša, es velti taujāju pēc kāda kapakmeņa vai citas piemiņas zīmes par godu šeit 17. – 18.gadsumtā dzīvojušajam mūkam Fransisko Himenesam. Nekā tāda te nav, bet pēc mūka ir palicis cita veida piemineklis: tikai pateicoties viņam, mūsdienās kaut ko zinām par maiju pazemes valstību.
Himeness bija kārtīgs kristīgā Dieva kalps, taču, atšķirībā no piecpadsmitā un sešpadsmitā gadsimta konkistadoriem, necentās iznīcināt visu, ko nesaprata. Tieši pretēji – tieši viņš, 1701.gadā ieradies Čiči Svētā Tomasa klosterī, sāka ķerties pie to materiālu rediģēšanas, kas mūsu dienās pēc ilgiem klejojumiem (deviņpadsmitajā gadsimtā manuskripti nonāca Sankarlosas Universitātē, gadsimta vidū paslepus tiks aizvesti uz Franciju un tad no jauna atklāti 1941.gadā) zināmi kā maiju Popol Vuh – Kopienas grāmata, Padomu grāmata, Cilvēku grāmata – un dod priekšstatu, ko īsti senie maiji saprata par pasauli. Gan augšējo, gan apakšējo, turklāt jau no to abu radīšanas brīža.
Kā tas notika? Kaut ko līdzīgu esam dzirdējuši jau daudzkārt: „Nebija ne cilvēka, ne dzīvnieku, putnu, zivju, krabju, koku, akmeņu, alu, aizu, zāles, mežu, bija tikai debesis. Zemes virsa nebija parādījusies. Bija tikai rāma jūra un milzīgais debesu plašums. Nekas nebija salikts kopā, nekas, kas būtu varējis radīt kādu troksni, un nekas, kas varētu kustēties vai trīcēt, vai radīt kādu troksni debesīs. Nekas nestāvēja; tikai rāmais ūdens, mierīgā jūra, vientuļa un klusa. Nekas nepastāvēja. Bija tikai nekustīgums un klusums tumsā, naktī. Tikai radītājs, Taisītājs, Tepeu, Gukumacs, Pirmtēvi bija ūdenī, gaismas ieskauti.
Tad Tepeu un Gukumacs sanāca kopā, tad viņi sprieda par dzīvību un gaismu, ko viņi varētu darīt, lai būtu gaisma un dzīvība, kurš varētu būt tas, kas nodrošinās barību un iztiku. Lai tā notiek! Lai tukšums tiek piepildīts! Lai ūdens atkāpjas un atstāj tukšumu, lai parādās zeme un kļūst cieta! Tā viņi teica. Lai top gaisma, lai ir ausma debesīs un uz zemes! Mūsu radīšanā un veidošanā nebūs slavas un varenības, kamēr nebūs radīta cilvēciska būtne, kamēr nebūs izveidots cilvēks. Vispirms tika radīta zeme, kalni un ielejas; `ūdens straumes tika sadalītas, tērcītes brīvi tecēja starp kalniem, un ūdens tika nodalīts, kad parādījās augstie kalni. Tā tika radīta zeme, kad to izveidoja Debesu Sirds, Zemes Sirds, kā tiek saukti tie, kuri pirmie padarīja to auglīgu, kad debesis bija neziņā un zeme bija zem ūdens…”
Un tātad – ja ticēt Popol Vuh zināšanām, seno maiju laikā Šibalba noteikti bijusi vismaz tikpat ņipra un trokšņaina vieta kā mūsdienu ATM tūristu grupu apmeklējumu laikā. Rēgaina, spokaina un baisa – jā, neapšaubāmi, kā jau pienākas pazemei, taču nekādā gadījumā ne vientulīga un pamesta. Tikai daudz vēlākajos laikos, kad pasaule vairs nebija jauna un cilvēki jau bija moguruši no saviem dieviem, Šibalba sāka apklust – virszemieši vairs nebaroja to ar iepriekšējiem dāsnajiem upuriem. Bet pirms tam – o, senajiem maijiem Šibalba bija nevis klusās nāve, bet enerģiskās, vitālās, asiņainās nāves valstība, pazemes valdnieku mājas, kur tika rīkotas gan lielās sapulces, gan bumbas spēles sacensības, gan dažādi nejauki pārbaudījumi klātpienākušajiem, lai par viņiem kārtīgi paņirgātos.
Visu šeit noteica divpadsmit pazemes valstības valdnieki. Divi no viņiem – galvenie, vārdā Nāve Viens un Nāve Septiņi, savukārt pārējie desmit bija rangā sīkāki dēmoni, kas, izklīduši pa virspasauli, atbildēja (un laikam joprojām atbild, - vismaz gidi, kam par viņiem ieminos, iesaka šos vārdus labāk pat nepieminēt, nu, vismaz ATM noteikti ne) par dažādām cilvēku likstām un nelaimēm. Katram ir sava specialitāte, turklāt viņi turas pa pāriem – Ahalmezs un Ahaltokobs ir īpaši bīstami paslinkiem ļaudīm, jo slēpjas netīros māju stūros un no turienes uzglūn mājiniekiem, Čamiabaks un Čamiaholoms mirušo ķermeņus pārvērš skeletos, Ahalpuhs un Agalgana liek ķermeņiem uztūkt, Šiks un Patans nogalina cilvēkus tādējādi, ka viņi ceļš sākot klepot asinis un no tā arī mirst.
Taču dēmonu mierīgo ļauno dzīvi līdz pašiem pamatiem sagrāva maiju galvenie varoņi – dvīņi Xbalanque un Hunahpu, kuru piedzīvojumu īss pārstāsts diezgan skaidri parāda, kāda interesanta tauta bija senie maiji. (Tiesa, labāk pat nemēģināšu uzrakstīt viņu vārdus latviski, jo vairāk, ka modernajā kičes indiāņu valodas versijā viņi saucas nedaudz citādi – Xb’alanke un Junaipu).
Viss tātad sākās ar to, ka nākamo dvīņu – kaut tobrīd viņi nebija pat ieplānoti – tēvs un tēvocis tika aizsaukti uz Šibalbu. Viņi nebūt nebija ar pliku roku ņemami, it īpaši jau nākamais tētucis Huns Hunafu, taču ar pazemes pavēlniekiem tomēr nevarēja spēkoties – sākumā šos sasita bumbu spēlē, pēc tam viņi lāga neizturēja dažādos pārbaudījumus, un beigu beigās pazemes valdnieki nocirta abiem galvu.
Taču arī Huna Hunafu galva izrādījās uz šo to spējīga – tā iespļāva saujā pavēlnieka meitai, jaunavai Xquic, kurai pēc laika piedzima dvīņi – nākamie varoņi. Xquic jau laikus uzmeklēja Huna Hunafu māti, taču viņai nenācās viegli pārliecināt cienīto kundzi. Arī jaundzimušajiem neklājās saldi – viņu pusbrāļi mēģināja abus nogalināt, novietojot uz skudru pūžņa, tomēr viss beidzās labi, un, kad dvīņi paaugās, viņi pirmoreiz parādīja savas burvju spējas, pārvēršot nejaukos pusbrāļus par pērtiķiem. Pat pusbrāļu māte, tos ieraugot, sāka tā smieties, ka abi nabagi kaunā aizmuka.
Pienāca laiks sīkākiem varoņdarbiem – vēl virszemē. Vispirms dievs Hurakans palūdza abus tikt galā ar nejauko dievu Vucub Caquix, kas izlikās par sauli vai mēnesi un bija izrotājies ar mākslīgajiem zobiem un greznojumiem spārnos. Pirmoreiz nekas nesanāca, nejaucenis pat norāva Hunafu vienu roku. Taču tad dvīņiem ar viltu izdevās nejaukā dieva mākslīgos dārgakmeņu zobus aizvietot ar kukurūzu un atņemt arī pārējos greznojumus, un Vucub Caquix bija kritis un pagalam. Pēc tam viņi vienu pēc otra ar viltu nogalēja arī abus dieva dēlus.
Abi dvīņi būtu varējuši tālāk dzīvot mierīgi, ja nebūtu no žurkas uzzinājuši, kur noslēpti viņu tēva un tēvoča bumbu spēles piederumi. Rezultātā Šibalbas pavēlniekus atkal – tāpat kā ar dvīņu tēvu un tēvoci – iztraucēja bumbu spēles skaņas, un viņi uzaicināja dvīņus uz spēli savā valstībā. Taču šie jau bija pavisam citi zēni – vairākās bumbas spēles partijās viņi speciāli zaudēja un tika nosūtīti uz vienu pārbaudījumu māju pēc otras, bet visus izturēja. Tikai Sikspārņu mājā Hunafu izbāza galvu no savas pūšamcaurules, un tā nekavējoties tika nocirsta. Taču Šbalanke uzmeistaroja brālim galvas aizvietotāju, savukārt īstā nākamajā dienā tika izmantota bumbas spēlē, kur brāļi to atguva un apspēlēja Šibalbas valdniekus.
Dvīņu aprēķina mazohismam gan arī ar to nebija gana, un viņi pēc uzvarētās spēles ļāva sevi dzīvus sadedzināt krāsnīs un izbērt pelnus upē. Dvīņiem bija savs viltīgais plāns, ko Šibalbas pavēlnieki pat nenojauta: upē viņi atdzima no jauna – sākotnēji par samiem, pēc tam atkal par zēniem. Šibalbas pavēlnieki nu viņus neatpazina un ar interesi vēroja zēnu burvju trikus savā galmā. Kroņa numurs bija, kad Šbalanke pārcirta Hubafu uz pusēm un piedāvāja par upuri, lai pēc tam brāli augšāmceltu no mirušajiem. Bet, kad Viens Nāve un Septiņi Nāve pieprasīja, lai arī ar viņiem izdarītu tāpat, brāļi šos gan nogalināja, bet augšāmcelt nevēlējās.
Šibalbieši lūdza žēlastību un to arī saņēma, bet tikai daļēji. Viņu valstībai tika atņemts varenums un līdz ar to arī iespēja saņemt līdzšinējos bagātīgos upurus no virszemes iedzīvotājiem. Vēl dvīņi pamēģināja atdzīvināt savu tēvu, kurš bija apglabāts turpat bumbas spēles laukumā, bet tas īsti neizdevās. Tēvs laikam bija par ilgu nogulējis aprakts, tā ka sanāca diezgan pašvaks. Savukārt pēc tam dvīņi atkal uzkāpa virszemē, bet tur nepalika un turpināja kāpt augstāk un augstāk, līdz viens kļuva par sauli, otrs par mēnesi, un pasaciņai gals klāt…
Viena lieta – šo te lasīt, sēžot klubkrēslā saulainā dienā un iemalkojot suliņu no glāzes, bet pavisam cita – atminēties lasīto, zosu gājienā lienot pa ATM šauro eju, kur visas šīs sensenās dīvainības vairs nemaz nešķiet tik ļoti, tā sacīt, kukū. Popol Vuh, re, piemēram, sīki apraksta visus Šibalbas pārbaudījumus – Skorpionu upe, Asiņu upe, Strutu upe. Tad vēl viltīgas krustceles, pēc tam jātiek cauri Tumsas mājai, Aukstuma mājai, Jaguāru mājai, Sikspārņu mājai, Akmeņu mājai un Karstuma mājai. Un – jā, ja neņem vērā jaguārus un karstumu (Šibalbas pavēlnieku īpaši izsmalcinātais jociņš bijis jaunpienākušo mirušo nosēdināt krēslā, kas izrādījies nokaitēta plīts virsma), tas visi pārējie pārbaudījumi nāk cits pēc cita. Nu gluži kā Hunam Muhafu.
Tumsas māja un Aukstuma māja šeit ir permanenta – pie pieres piestiprinātie lukturīši ir visai simboliski, un, lai kāda sutoņa būtu ārā, šeit ir pavēsi, un nez no kādām zemes dzīlēm nākošais ūdens brīžiem ir vienkārši sveloši auksts. Skorpionus nesatiekam, bet tie tur esot, un to vietā man ņem un iekniebj mazs, nejauks krabis. Sikspārņu ir bez sava gala. Asmeņu māja, visticamāk, ir vieta, kur zem ūdens paslēpies pulciņš asu akmeņu, un puse grupas ceļu turpina ar asiņojošiem griezumiem uz kājām un rokām. Strutu upe mani sagaida, kad pabrienu kādā atzarā ar stāvošu ūdeni. Smirdoņa ir tiešām nepanesama. Un tāpat ir mirklis, kad alas sienas iegailas vienā vienīgā purpurā – protams, tas ir Asiņu upes atspīdums. Nu, un viltīgas krustceles šeit ir ik pēc pārdesmit metriem – nudien var apbrīnot varoņdvīņus, kas šeit tika cauri bez kartes un gidiem.
Pārāk daudz laika aizdomāties par mitoloģiskām alegorijām gan šeit nav. Galva lielākoties ir aizņemta ar aktuālajiem izdzīvošanas jautājumiem līdz pat brīdim, kad pirmā lielā līšana, puspeldēšana un spraukšanās beidzas, mēs nonākam Galvenajā – vismaz pārsimt metru garajā – kambarī ar augstiem, robainiem griestiem, un kļūst skaidrs, ka Šibalbas priekštelpa sensenos laikos patiešām ir bijusi, nu, ja ne kārtīgi apdzīvota, tad vismaz laiku pa laikam apmeklēta.
ATM kopā esot uzskaitīts apmēram pusotrs tūkstotis dažādu arheoloģisku objektu. Pārskaitīt nav ieteicams, taču neapšaubāmi visvairāk te ir podu. Lieli, mazi, resni un vēl resnāki – kopā savi pāris simti. Vai tas nozīmē, ka senie maiji te ieradušies, lai uz nebēdu padzīrotu? Vai arī vēlējušies pārbaudīt cilvēka spēju robežas, pa visām mūsu izbristajām un izpeldētajām šaurajām ejām vēl stiepjot un velkot pa milzu podam cilvēka augstumā? Nē, dzīres tās noteikti nav bijušas, jo visi podi ir nogalināti, tiem izdauzot caurumus un padarot lietošanai nederīgus.
Un ne tikai podus vien šeit nogalinājuši senie maiji. Parādās arī pirmie skeleti – gandrīz tepat zem kājām (šajā alas daļā ir obligāti jānovelk kurpes, lai mazinātu bradāšanas tieksmi). Šķiet dīvaini, bet alā tiešām nav ne apgaismojuma, ne arī kādu nopietnu nožogojumu, tā ka visa atbildība par tūristu grupiņu bradāšanu gulstas tikai un vienīgi uz gida pleciem. Taču šeit ir stingra loģika, ko man jau vēlāk izskaidro Belizas Arheoloģijas muzejā, - ja alā ievilktu elektrību un saliktu barjeras, zustu visa īpašā atmosfēra, kura tur ir pašlaik un kuras dēļ tā ir nevis vienkārši ala, bet Tā Ala. Gidi var būt – un arī ir – visvērīgākie uzraugi, ja viņu ikdienas iztika ir tieši atkarīga no tūristu plūsmas un atsauksmēm. Turklāt regulāra tūristu plūsma un gidu ieinteresētība arī visefektīvāk pasargā alu no laupītājiem.
Tiesa, skrūves pamazām tiek piegrieztas – mana apmeklējuma laikā fotoaparātu līdzņemšana vēl bija atļauta, bet jau drīz pēc tam tika aizliegta. Kādam apmeklētājam fotoaparāts no rokām izkritis tik neveiksmīgi, ka trāpījis vienam no tūkstošgadīgajiem galvaskausiem un atšķēlis no tā nelielu gabaliņu. Tas gan drīz vien pielipināts atpakaļ, bet turpmāk fotografēšana šeit iespējama tikai ar mobilajiem telefoniem un līdzīgām miniierīcēm. Kopumā visā ATM ir tikai četrpadsmit (vai piecpadsmit, kā saskaitījuši citi) dažādas veseluma pakāpes skeleti un, protams, ne tikai alas, bet arī visas Belizas arheoloģijas nagla un superzvaigzne.
Jau pirms brauciena internetā atradu šādu aizraujoši gleznainu aprakstu: „Nevienas antīkās cilvēka atliekas, ko es jebkad biju redzējis, nav mani satriekušas tā kā šis atsevišķais skelets.
[Arheoloģijas muzeja direktora] Eiva ziņojuma sausajā valodā zināma kā Skelets numur 13 (no četrpadsmit upuriem, kas atrasti Tunchil Muknal], šī bija apmēram divdesmit gadu veca sieviete. Viņa gulēja uz muguras, kreisā kāja saliekta celī, viņas labā roka virs galvas – kā sveicienā vai protestā. Pa pusei iegrimuši nišas grīdā, milimetru attālumā no pēdu kauliem, gulēja viņas pirkstu kauliņi. Viņas iegurnis slējās kā dubultie seglu ragi.
Plūdi šeit nebija izkustinājuši kaulus, bet kondensēšanās gadsimtu gaitā bija pārklājusi visu skeletu – izņemot tikai pieres augšdaļu – ar pūkainu brūna kalcīta slāni, kas piešķīra visai ainai groteskuma pieskaņu. Acu dobumi bija tukši caurumi, kas vērās mūžībā. Žoklis bija pavērts kā kliedzienā. Zobi bija tērpti kalcīta ādiņā.
Uz mirkli neviens no mums nespēja izdvest ne vārda. Droši vien sieviete bija mirusi šajā pašā pozā, kad vīrieši viņu turēja un priesteris izgrieza viņas sirdi. Droši vien atvērtā mute patiešām bija sastingusi nāves kliedzienā, bet tikpat labi galvaskauss uz mūžiem bija saglabājis viņas upurēšanas aizrautību.
Lai arī kāds viņas nāves iemesls, tas bija velti. Dievi ignorēja cilvēku lūgumus. Kaut kas –visticamāk, sausums un bads – aizdzina maijus no viņu dzimtenes, un šī vieta pārvērtās par džungļiem. Tunichil Muknal kļuva par aizmirstu vietu, kas netika no jauna atklāta vairāk nekā desmit gadsimtus, kopā ar kolektīvo murgu – Šibalbu.”
Lai gan apraksts, maigi izsakoties, nav gluži precīzs un adekvāts, pirmais iespaids par ATM galveno eksponātu patiesi ir neikdienišķs – nelielā kambarītī izpētītās alas tālākajā galā, kurp vēl īpaši jākārpās pa stāvu akmens sienu, guļ astoņpadsmit gadu (nu, ja precīzāk, apmēram tūkstoš un astoņpadsmit gadu vecas) meitenes skelets – kristāla jaunava, kas tā nosaukta tāpēc. Ka tūkstoš gados uzkrājušos nogulumu dēļ skelets lukturīšu staros nedaudz mirgo.
Viņai, mutei atveroties pirmsnāves kliedzienā, neviens gan nav izgriezis sirdi. Skeletam ir sadragāti divi mugurkaula skriemeļi, un, visticamāk, pirms tūkstoš gadiem nezināmie maiji viņu vēl dzīvu atveduši šurp, iegāzuši ar akmens cirvi pa sprandu, un, atkal visticamāk, momentā mirušu tepat arī nometuši. Un tā viņa te nākamos tūkstoš gadus nogulējusi: kreisā roka gandrīz iespiesta sānos, labā – izstiepta sāniski, galvaskausa acu dobumi veras tālē…
Par to, ka cilvēki šeit upurēti vai vismaz atvesti šurp un nogalināti, nav gandrīz nekādu šaubu. Mirušie ir bijuši dažāda vecuma – no gadiņa līdz trīsdesmit, četrdesmit pieciem gadiem, no septiņiem pieaugušajiem divi, ticamāk, ir sievietes, trīs – vīrieši, bet pārējo divu dzimums galīgi nav nosakāms; viens piecpadsmitgadīgais, kā izskatās, pirms nāves ir ticis sasiets; visi skeleti ir tūkstoš un vairāk gadu veci; kalcīta uzslāņojumi visus piekausējuši pie alas grīdas; lielākajai daļai ir mākslīgas galvaskausa deformācijas; jā, un gandrīz visi nogalināti ar smagu sitienu pa galvu, lai gan daži galvaskausi ir pilnīgi sadragāti un par šo cilvēku nāves iemeslu neko droši pateikt nevar.
Un kas tieši te ir noticis pirms šiem tūkstoš gadiem?? Īsā un drošā atbilde – kas to lai zina. Jau pieminētais Arheoloģijas muzeja direktors uzskata – vēlīnie maiji šeit izmisīgi mēģinājuši gūt lietus dieva Čaka labvēlību un rīkojuši dažādas ceremonijas aizvien tālākos un tālākos alas koridoros, kur tūristus tagad nelaiž.
Bet varbūt ziedojumi bijuši veltīti Šibalbas valdniekiem tajos jaukajos laikos, kad viņi vēl tika cienāti ar bagātīgiem upuriem, kuri gan, kā zinām no tā paša Popol Vuh, kļuva aizvien pieticīgāki, tad tos sāka viltot, un pazemes valdnieki pamazām nonāca īstā badā. Galu galā vēl septiņpadsmitajā gadsimtā spāņu kolonizatori bija fiksējuši, kā iedzimtie upurē bērnus. Ļoti iespējams, zīdaiņi te tika atnesti un nolikti nomirt ar cerību, ka Čaks sadzirdēs viņu raudas. (Zvērīgi? Kā nu to ņem. Upurēt vienu vēl nepavisam īsti cilvēku, lai atnāktu lieti un bojā neietu visa kopiena , tas senajiem maijiem varēja šķist normāls darījums ar dieviem.)
Un vēl viena iespēja – tie nemaz nav bijuši upuri, īstenībā te, tā tuvāk Šibalbai, nogalinātas raganas un burvji, kuru ķermeņi atstāti neapbedīti, lai viņu gari paliktu šajā vietā iesprostoti uz mūžiem. Kā nekā arī Popol Vuh varoņdvīņi Šibalbas pavēlniekus pa īstam nogalināja ar to, ka atteicās viņus augšāmcelt, un līdzīgi arī senie maiji savus burvjus un raganas domājās kārtīgi nogalinām caur to, ka izdarīja tā, lai šie nekad vairs nevarētu augšāmcelties. Proti, kārtīgi neapbedīja. Vai arī izdarīja tā, lai šīs dvēseles pa taisno dotos uz Šimbalu. Jo, ja cilvēks rada draudus kopienai, viņš ir jānogalina, turklāt tā, lai kopienai vairs neradītu nekādas problēmas…
Ļoti iespējams, ka ATM turklāt vēl ir tikai tādi ziediņ. Ja ieskatās nedaudz, nedaudz rūpīgāk, izrādās, ka visi Belizas džungļi (un to te ir palicis diezgan daudz, jo valsts netipiski rūpīgi gādā par vides saglabāšanu) ir kā nosēti ar maiju drupām – tiesa, to lielākā daļa joprojām ir zaļas segas aprakti. Savukārt paši maiju pēcteči šeit ir mazākumā, un ir ļoti apgrūtinoši pateikt, kas savukārt ir vairākumā, jo tāds etniskais un valodu juceklis kā Belizā ir kas īpašs pat Centrālamerikas apstākļiem.
Cilvēki pēdējos gadsimtos šeit ir ieradušies no malu malām – dažnedažādi spāniski runājošie metisi no Meksikas un Gvatemalas, melnos vergus ieveda no Āfrikas, tad vēl maiju bēgļi no Jukatānas pussalas. Viņi visi te ir apmetušies, krustojušies un vairojušies, un rezultāts ir likumsakarīgs – vairāk nekā puse iedzīvotāju runā spāniski, taču valsts oficiālā valoda ir angļu. Bet… standarta angļu valodas zināšanas jums te neko īpašu nedos. Nāksies sasprindzināt ne tikai dzirdi, bet līdz pēdējai pelēkajai šūniņai arī intelektu, lai spētu pietiekami ātri nojaust, ko īsti saka jūsu tumšādainais sarunu biedrs.
Belizas angļu valoda ir tā sauktā kriol inglish – tāds īpatns Karību dialekts, bieži vien nedaudz poētiski dēvēts par di stiki stiki paat jeb līmi, kas satur kopā visu Belizu. Kreolu dialektam pamatā, protams, ir angļu valoda, taču klāt nāk milzumdaudz dažādu ietekmju no maiju un afrikāņu valodām, kā arī spāņu valodas, un šajā sajaukumā runā vairāk nekā divas trešdaļas beliziešu – arī metisi, maiji un melnādainie belizieši, kam tā ir otrā valoda. Kā tieši šis kriol inglish izklausās? Daudz vieglāk ir sniegt nevis aprakstu, bet konkrētus piemērus – ja runājat vai vismaz lasāt angliski, pamēģiniet nu saprast, ko jums saka ierindas belizietis šajos desmit nebūt ne īpaši sarežģītajos teikumos (mīklas atrisinājumi – šīs nodaļas beigās):
- Enitaim weda d kohn, mi gam pa aachraitis staat tu ak up.
- Wi shuda hapi ahn noh gat op no aagyment.
- Da bwai aam aalwayz stink kaaz ih noh laik put ting anda ih am.
- Oanli wan lee aans mi deh pahn di kayk fos, den aftawodz lat moa kohn.
- Wan taim yu kuda mi oanli get aapl tong Krismos taim.
- Even doa shee kyaahn kuk, di food mi tays aaraitish.
- Brenda lef ih hozban kaa ih abyyooz ahn fi yaaz ahn shee kyaahn tek it nohmoh.
- Wi taak bowt ryz a pay ahn adarels ting d adi meetn.
- Mi breda hihn tu advantijos; afta mi pa ded, ih tek aal a di lan fi ihself jos kaa ih noa wi kyaahn pay laaya fi fait ahn.
- Evribadi mi shk wen di groom neva shoaop da choch.
No pašreizējiem apmēram trīssimt tūkstošiem Belizas iedzīvotāju (starp citu, gada laikā iebraucošo kruīza kuģu pasažieru skaits dubulti pārsniedz visu valsts iedzīvotāju kopskaitu) metisu ir gandrīz puse, maiju – neaudz virs desmit procentiem, bet ir arī īpatnāki un retāki putni – un ne tikai ķīnieši, arābi un indieši. Esmu ne pa jokam izbrīnīts, pirmoreiz uz ceļa pamanot visnotaļ dīvainus baltādainos ļaudis. Daudzi izskatās kā no vesterniem izkāpuši – deviņpadsmitā gadsimta drēbēs tērpušies, brauc ar ratiem, turklāt izskatās, it kā visai ģimenei drēbes būtu nākušas no viena un tā paša auduma baķa.