Nosaukums: Ūdens atmiņa
Klimata pārmaiņas pienāca ātrāk nekā domāts. Un sekas bija smagākas nekā cerēts. Rezultātā Eirāzijas kontinentam ir pavisam citādāka forma. Un politiskā situācija- tagad visur valda militāra diktatūra, kuras galvenais varas ierocis ir ūdens. Dzeramais ūdens tiek normēts, izsniegts uz kartītēm un nav lielāka nozieguma, kā zagt ūdeni.
Noria ir jauna meitene un viņa pavisam drīz kļūs par tējas meistari. Tāpat kā viņas tēvs. Un tad Noria uzzinās rūpīgi glabāto noslēpumu, kas tiek nodots no paaudzes uz paaudzi.
Uzzinot par Ūdens atmiņa iznākšanu latviski, mirkli šaubījos vai es to vēlos lasīt. Nedaudz biedēja zinātniskā fantastika no Somijas. Bet pēc nelielas izlūkošanas internetā, sapratu, ka tur noteikti kaut kas ir un tas nozīmē, ka to nedrīkst laist garām nelasītu.
Noria ar savu tēvu un māti dzīvo kaut kur Skandināvijas Savienības ziemeļos, kāda ciemata nomalē. Noria tēvs ir tējas meistars un tas nozīmē, ka viņu ģimenei pienākas nedaudz vairāk ūdens kā citiem ciemata iedzīvotājiem. Ūdens ir lielā vērtē un nereti par darbu vai kā dāvanu sniedz ūdeni. Protams, tikai tie, kas to var atļauties. Pārējie stāv rindā ar kannām un gaida lietu. Ziema ar sniegu vairs nav. Klimata pārmaiņas nesa sev līdzi arī izžuvušas upes, avotus un akas. Pēc tam sekojošie naftas kari bija par iemeslu, ka visa vara tagad bija militāristu rokās, kuri soļoja pa pilsētām un ciemiem meklēdami ūdens nozieguma pēdas. Ja uz tavām durvīm parādās zils aplis, tas nozīmē, ka esi pieķerts un tevi gaida nāvessods. Armija, jeb kā viņus dēvē- ūdens uzraugi, uzmana arī to, lai neviens nedotos uz Mirušo mežu vai uz jebkuru citu aizliegto zonu. Un ļaudis turp arī nemaz neraujas, jo dzīvība ir dārga. Lai arī ar mazo ūdens daudzumu knapi velkama.
Tēja bez ūdens nav tēja un tējas meistars bez tējas nav tējas meistars. Tā mīlēja sacīt Norias tēvs. Un tējas meistars nav tikai tējas meistars- viņam ir svarīgāks uzdevums, kurš jāsargā visu savu dzīvi un jānodod savam māceklim, kurš kļūstot par nākamo tējas meistaru darīs to pašu. Bet tā kā ciematā ierodas aizvien jauni militāristi, noslēpumu nosargāt paliek aizvien grūtāk.
Grāmatā patiešām kaut kas ir, jo savādāk tā nespētu ievilkt sevī līdz ceturtajam vākam. Vismaz mani ievilka. Ar savu skarbo nākotnes vīziju un skaudro vēstījumu par nākotnes cilvēku problēmām, ar kurām vienai daļai jāsaskaras jau šodien. Cilvēks bez tīra ūdens ātri vien paliek par cilvēku, kurš vēlas tīru ūdeni un ir gatavs darīt jebko, lai tikai pie tāda tiktu. Pat, ja tāda rīcība var tikt sodīta ar nāvi.
Patika grāmatā atstāta brīvā vieta pārdomām par to, kas tad ir diktatūras galvaspilsēta, militāristi un tie, kas apdzīvo šīs zemes. Tai skaitā arī tējas meistari.
Neliels mīnuss bija tas tējas meistaru noslēpums, kurš, manuprāt, netika noslīpēts līdz galam, jo visu laiku palika gaisā karājoties jautājums- kāpēc šis noslēpums bija noslēpums?
Un Zaudētās teritorijas ar prasījās pēc kāda izvērstāka apraksta. Par dunduriem ar gribētos parunāt. Protams, tās jau tikai manas kā lasītāja kaprīzes. Droši vien citam lasītājam būtu citas kaprīzes. Vai arī to nebūtu vispār.
Lai vai kā ar kaprīzēm, grāmata noteikti ir tā vērta, lai izlasītu. Domāju, ka distopiju faniem patiks. Mierīgu un filozofisku pārdomu piekritējiem arī. Skarbu nākotnes vīziju redzētājiem arī. Labas literatūras cienītājiem arī.
Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
P.S.
Īpašs žetons no manas puses par grāmatas vāciņu. Ja kādam ir izdevība, tad ļaujiet pirkstiem pārslīdēt tam p