Par grāmatu-
Tālā Varavīksne ir planēta uz kuras nulles lauka fiziķi veic dažādus eksperimentus un ik pa laikam ierodas dažādi mākslinieki un literāti, lai atpūstos un smeltos iedvesmu no planētas skaistās dabas.
Tikai planēta ik pa laikam rada iznīcinošus Viļņus, kurus līdz šim cilvēkiem izdevās apturēt. Šoreiz Vilnis ir liels un nāk no visām pusēm.
Varētu pat teikt, ka šīs grāmatas lasīšana man bija izaicinājums- nezinu, ko sagaidīt; šaubas par saulaino nākotni komunismā; ja nu iepatīkas un jālasa visa sērija; pārāk naiva šim gadsimtam; kaut kas vēl.
Par izaicinājuma pusi nedaudz vēlāk.
Tālā Varavīksne ir planēta, ko pārsvarā apdzīvo fiziķi un dažas mākslinieciskas dvēseles. Fiziķiem te ir plašs darba lauks un iespējas pilnveidoties. Tāpēc te saradušies vai visi cilvēces spožākie prāti. Darbojas ap nulles lauku, teleportācijām un ko tik vēl ne. Eksperimentiem vajadzīga enerģija, kas arī ir vienīgais cīkstēšanās iemesls. Pa vidu tam, ir jāuzmana planēta, jo tā, lai arī skaista un bagātīga, spēj arī nepatīkami pārsteigt. Gan ar kukaiņiem, kas noēd laukus, gan ar Viļņiem, kas noēd visu. Tādus mazākus cilvēki ir iemanījušies apturēt ar dažādām mašīnām. Bet vienu dienu parādās tāds Vilnis, kas nav ne apturams, ne apejams. Un cilvēki saprot- vienīgā iespēja izglābties ir pamest planētu. Tikai viena lieta- kosmosa kuģis ir viens un visiem vieta tur nebūs. Kādam ir jāizlemj- kas brauks un, kas paliks.
Laika nav daudz, vien dažas stundas un uz palīdzību no ārpuses nav ko cerēt.
Te nebija plaši un ārdoši katastrofu apraksti. Skaidrs, ka tik plānā grāmatiņā tos nemaz nebūtu iespējams ielikt. Te viss balstās uz mierīgu, es pat teiktu- lēnīgu, filozofisku apceri par to, kas ir cilvēciskās īpašības, vērtības, raksturi. Par to, kā bezcerīgās situācijās rīkojas viens vai otrs tips. Protams, arī romantiskās jūtas neizpaliek, jo arī tām ir jāpiedalās cīņā par vietu kosmosa kuģī.
Planēta savā ziņā ir līdzīga Zemei- ar tuksnešiem, stepēm un mežiem. Transports ir kaut kas no mūsdienu pierastajiem pārvietošanās līdzekļiem, tik nedaudz samudrīti, kā jau pieklājas fantastikai. Cilvēki dzīvo ilgāk un līdz ar to arī Zemi jau pārapdzīvojuši. Tāpēc arī lido kosmosā un kolonizē jaunas planētas. Jā- un citplanētiešu nav. Tā vietā bija pašu cilvēku mēģinājums sevi savienot ar mašīnām.
Tagad par tiem maniem izaicinājumiem.
Varbūt es šo grāmatu arī varētu saukt par pārāk vienkāršu un lēnu, bet vismaz tas komunisms acīs nespiedās. Un nebija arī tā, ka kaut kas būtu naivs un nepiedodams. Viss bija atbilstoši tam laikam un garam. Vismaz man tā liekas.
Ar bērnības sajūtām man nav iespējams salīdzināt, jo šo grāmatu (un šo sēriju vispār) lasu pirmoreiz. Tā kā man plauktā ir vēl dažas grāmatas no šīs pašas Fantastikas pasaulē sērijas, tad sēriju paturpināšu. Vismaz līdz tam brīdim, kad apniks, vai sākšu just pārāk lielu naftalīna garšu.
Grāmatas vērtējums: 7/10