Speciāli neskatījos sava lasāmā saraksta komentāros, kur Fledis man salika plusiņus un mīnusiņus pie grāmatām, lai pirms laika neietekmētos (arī tagad neskatos). Bet pamazām, lappusi pēc lappuses, stāstu pēc stāsta, nopratu, ka šī būs mīnusaina grāmata. Un ne tik daudz, ka būtu neinteresanti vai padomju iekārtu slavinoši. Nē, iekārta un tās saulainā tāle te bija maz un dažviet bija interesanti momenti un atsevišķas idejas bija visnotaļ pieklājīgas. Bet tas, ka ar fantastiku te bija maz kas kopējs.

Vairāk tādi apcerīgi prātuļojumi ar kādu nebūt tā laika ejošāku fantastikas piešprici, kura īsti pat nebija šajos stāstos vajadzīga.
Tāda sajūta, ka autoriem partija uzdeva vadlīnijas un nabadziņi mocījās, lai vismaz kaut ko fantastisku piedomātu.

”Helēņu noslēpums”- vienam zaldātam-tēlniekam izdodas caur sapņiem tikt pie sen pazaudētas tēlniecības receptes, ”Puisēns”- stāsta par gudru un apdāvinātu skolnieku, kurš, uzrakstījis interesantu un intriģējošu sacerējumu, ”Klīnika ”Dižais piekūns””- stāsta par mēģinājumu sākt visu no sākuma (savdabīga laika mašīnas versija),… ”Molekulārā kafejnīca”- tas man bija pārāk ciets rieksts (Ļuļa, Miša, pseidobifšteki,…).

Jā, pāris stāsti bija vērts, lai tos izlasītu. Bet nez vai es tos nosauktu par fantastiku. Par filozofisko fantastiku vēl varētu. Vai fantastikas ”vieglo” versiju.

Var jau būt, ka esmu izlepis un gaidu nez ko no piecdesmitgadīgiem darbiem. Bet ja jau lasīti to gadu veikumi un likās ļoti labi, tad tā vien gribās visu vainu novelt uz krājuma švakumu. Un tā arī darīšu.

Grāmatas vērtējums: 4/10

http://www.baltaisruncis.lv/blogs/gramata-kad-bus-uzvarets-laiks/