Profesors Sevilja vairāku gadu garumā veica pētījumus par delfīniem un nu viņš plašākai sabiedrībai var demonstrēt rezultātus- delfīnu pārim Fa un Bi viņš ir iemācījis cilvēku valodu. Vispārējās sajūsmas eiforijā neviens neiedomājas, ka šo ziņu steigs izmantot militārās aprindas, jo delfīni ir gan lieliski peldētāji, gan neredzami pretinieku radariem.

Vēl viena sērijas ”Fantastikas pasaulē” grāmata, kuru īsti negribētos likt pie fantastikas. Jā, dzīvnieku runāšana piestāv fantastikai, bet par pārējo jāpiekrīt autora priekšvārdā minētajam apzīmējumam- politiskā fantastika. Ar uzsvaru uz pirmā apzīmējuma vārda. Kopumā tāds mierīgs stāsts par to, ka delfīni bez dresūras iemācās cilvēku valodu un nokļūst uz tā paša pakāpiena, kur stāv cilvēks. Jo līdz ar valodu var novērtēt arī viņa saprātu. Un kā beigās izrādās- arī cilvēcīgumu.

Profesors Sevilja ar saviem asistentiem vairāku gadu garumā strādā ar delfīnu vārdā Ivans, lai viņam iemācītu cilvēku valodu. Tā kā delfīns nepadodas dresūrai, viss darbs balstās uz saprašanos un cieņu. Pamazām vārdu krājums papildinās, bet netiek sasniegts svarīgākais – pāriets uz teikumiem

Kad arī tas ir sasniegts, profesors saskaras ar valsts slepenām militārām organizācijām, kuras savā starpā nesastrādājas un katra pilda savus uzdevumus. Tā kā delfīni neuzrādās pretinieku militārajiem radariem, tad šobrīd svarīgs mērķis ir apmācīt pēc iespējas vairāk šo dzīvnieku, lai spētu ne tikai neredzami gremdēt pretinieku zemūdenes un kuģus, bet arī veikt kādas provokācijas.

No sākuma bija interesanti. Mazliet gan mulsināja tā neizprotamā teksta blāķiskā pasniegšana, kurs viss ir vienā elpas vilcienā, bez pieturzīmēm un jauniem teikumiem, bet pamazām piešāvos. Bet pamazām tas sākuma interesantums nomainījās uz kaut ko velkošu, ka likās- autors ir pazaudējis to domu, kāpēc vispār šis darbs tapa. Laikam arī tāpēc īsti nesalīmējās tā beigu cēliena atklāšanās, jo visu laiku galvā jaucās domā- kāpēc tāda bija vajadzīga? Visu varēja izdarīt ātrāk un vienkāršāk. Bet labi- autors tā bija iecerējis, un tas ir jāpieņem.

Var jau būt, ka lasot kaut kad bērnībā, es būtu teicis- kolosāla grāmata! Un tas kolosālisms gan jau būtu pielipis arī tagadējam vērtējumam, bet šoreiz, bez bērnības un pārlasīšanas iespaidiem, varu teikt, ka darbs tomēr sanācis mazliet saraustīts un ar pazudušiem pavedieniem. Jā, epizodiski bija lasāms ar pieklājīgu interesi, bet starp šīm epizodēm bija jūtams, ka kaut kas pietrūkst. Liels žetons par to, ka autors bija ielicis kolosālu darbu, lai vismaz to daļu, kas saistīta ar delfīniem, pietuvinātu maksimāli tuvu īstenībai.

Grāmatas vērtējums: 6/10

http://www.baltaisruncis.lv/blogs/gramata-cilvecigais-dzivnieks/