Saduroties ar fantāzijas žanra literatūru, piekasīgā kritiķa uzdevums ir krietni sarežģītāks. Šeit kritiķa priekšā ir darbs, kurā mudžēt mudž dažādi pūķi, dēmoni, spoki, parādības, elfi, bilkači, vēl jo vairāk, pat pegazi, kā apgalvo daži žanra pazinēji. Varoņi mirdzošās bruņās veic neticamus varonības brīnumdarbus. Neticami burvji ar maģijas palīdzību veic neticamus brīnumus, bet gluži neticami daiļas ķēniņmeitas atbrīvojas no briesmoņu nagiem ar metodēm, kas ņirgājas par ticamības likumiem. Visa pasaule, kurā notiek šādas lietas, ir neticama, kas izriet no kanona un dotās situācijas. Bet jau nu kādam ar kanonu nepietiek, tad tas izriet no apraksta un pievienotās kartes. Visi mūsu pasaulē zināmie likumi un sakarības – ieskaitot probablistiku – Nekurnekadzemē ir bezspēcīgi. Tie vai nu nedarbojas, vai arī darbojas savādāk. Un te nu parādās kritiķis, kuru nomoka alkas pierādīt, ka te kaut kas nav kārtībā. Galīgi garām.
Viegli iedomāties, ka nekāds pūķis viņu neaiztramdīs, nekāds pegazs nenovērsīs no taisnā ceļa. Kritiķis zina, kas ir viņa daļa. Fantāzija vai nē, viņš saka, bet likumi uzliek pienākumus. Divroku zobens ir divroku cobens, bruņukrekls – bruņukrekls, stops – stops, zirgs – zirgs, sams – sams, bet ziepes ir un paliek ziepes. Uz jāatzīst, ka vairumā gadījumu kritiķim ir pilnīga taisnība. Ja fantāzijas autors apgalvo, ka a) barbakans* ir ierīce cietokšņa sienu sagraušanai; b) uzvilktus stopus pārvadā sedlu somās; c) samam ir svīņas; d) ziepes puto jūras ūdenī, tad šāds autors pārkāpj terminoloģijas un loģikas principus, nezina, par ko raksta – ergo: viņš ir āmurgalva, piedevām nevis kaujas vesera, bet gaļas āmurīša galva.
Nelaimīgajam, kurš ir pieķerts, mēģinot ar barbakanu izlaust cietokša vārtus, atliek vienīgi no kauna pailīst zem gultas. Protams, dažs labs var sākt lekties. Sak, kas par to, ka ar divroku zobeniem vicinājās tikai kājnieki, bet man ar tiem rīkojas kavalērija? Tā galu galā ir fantāzija, nevis kauja pie Azenkuras. Kas par to, ka patiesībā stopa šautra mierīgi caursit jebkuras bruņas? Man tā nespēj tikt galā ar apburtām vai mitrila bruņām. Maniem, skaties kā gribi, fantastiskajiem samiem ir zvīņas, kājiņas un lazurīta zilas ačteles.
Protams, ka šādi skaidrojumi autoram nepalīdzēs. Kritiķis visu mūžu ir cīnījies ar zobenu, šāvis ar stopiem un tīkkoka lokiem, atzvīņojis samus un ziepējies visdažādākajos šķidrumos. Autors var atsaukties uz fantastisko licentie poetica ad mortem usrandum**. Ja kritiķis ir viņu nosaucis par stulbeni, viņš paliks tāds mūžīgi mūžos.
Dažiem kritiķiem, īpaši tā saucamajiem nopietnajiem, kuriem par viņu recenzēto „cieto” ZF piešķirtas kaut kādas zvaifznītes vai uzšuves, ar augstākminēto metodi nepietiek. Par fantāzijas kanonu viņiem nav ne mazākās nojēgas, ko šie veiksmīgi maskē, izliekoties, ka kanonu nepārzina un viņu „nefiltrē”, un tāpēc arī neievēro, ka šis kanons ir pārāk trūcīgs, primitīvs un muļķīgs. Tādiem kritķiem nepietiek ar dažādu bullshit’u meklēšanu attiecībā uz zobeniem, stopiem, koredegardām***, barbakaniem, alebardām un zirga iemauktu detaļām. Viņu recenzijām jārok dziļāk. Un tās rok ar’.
Vispopulārākā metode ir kritiski novērtēt darbā aprakstīto pasauli. Pasaule tiek vērtēta, balstoties uz tās – excuez le mot**** - ontoloģiju. Šī metode ir patiesi apbrīnojama, jo ļauj kritiski novērtēt daiļdarbu, to pat neizlasot. Recenziju raksta, pārmaiņus aprakstot dotā autora doto Nekurnekadzemi kā „nesakarīgu, ontoloģiski nenoturīgu un nenobeigtu” un „interesantu. Pilnīgu, komplimentāru”. Un vienmēr trāpa desmitniekā.
Pēc tam vajag izrēķināties ar daiļdarba protagonistu. Visiem fantāzijas varoņiem taču ir viena kopīga iezīme – viņi ir neticami. Pirmkārt, veic fiziski neiespējamas darbības. Otrkārt, izturas absolūti bezjēdzīgi, neloģiski, pat idiotiski. Kritiķis, knašs kā sams skābekļa piesātinātā ūdenī, fantāzijas varoni apsūdz biheivoriskā kretīnismā un to pašu saka arī par autoru, nodēvējot viņu par bezcerīgu stulbeni.
Cienījamie kritiķi! Ļoti, lūdzu, lieciet mieru Konanam, Ksinam un Geraltam! Izmēģiniet savus spēkus meimstrīmā, lūk, tur ir kaudžu kaudžem neticamu, bezjēdzīgu, plakanu, šā tā uzmeistarotu varoņu. Pierādiet, ka Robins Kuds ne par kādu naudu nebūtu varējis sašķēpelēt desmitniekā iešautu bultu, bet Zorro, kaut izstiepies, nevarētu ar rapieri iešņāpt savu iniciāli uz seržanta Garsijas biksēm. Pievērsiet uzmanību tam, kāds kretīns bija Roberts Džonatans, kurš dotajos apstākļos uzspridzināja tiltu. Ievērojiet arī, cik ļoti psiholoģiski nepatiesa figūra ir zvejnieks Santjago. Viena liela marlina vietā viņš varētu – viņam pat vajadzētu – izvilkt svara ziņā ekvivalentu maziņu skumbriju kaudzi, pateicoties kam, bez šaubām, būtu izvairījies no bezjēdzīgām problēmām.
___________
* sargtornis cietokšņa sienas priekšā
** poētikas likums, kamēr neesi aptaisījies līdz nāvei
*** sardzes telpas
**** atvainojiet (franc.)