Tā liekas, ka par kritiķa augstāko pilotāžu jāuzskata sveša teksta analīze, cenšoties tajā atrast tā saucamos bullshit’us, tas ir, neatbilstību etalonam, kas ir ja ne „materiālās pasaules un dabas likumu”, tad vismaz veselā saprāta diktēti.
Nesen es nospriedu pārlasīt klasiku. Lems. „fantastika un futuroloģija”. Pievērsies vietām, kas jau pirms daudziem gadiem bija iezīmētas ar grāmatzīmēm – kaltētām atraitnītēm, es ķiķināju, lasīdams, kā Lielmeistars zobojas par Džeku Vensu, kurš romānā „The Blue World” („Zilā pasaule”) cenšas pārliecināt lasītāju, ka no ūdenszālēm ir iespējams izgatavot akumulatorus, bet no jūras sūkļiem – ģeneratorus. Lai gan es par akumulatoriem sajēdzu vēl mazāk kā par ūdensaugiem, esmu pilnībā vienisprātris ar Lielmeistaru. Venss ir uzrakstījis kaut ko galīgi aplamu. Viņa fantāzija ir saniķojusies un kā pārbiedēts zirgs aiznesusi viņu Bullshit Mountains nogāzēs.
Taču gabaliņu tālāk Lielmeistars izsmej Filipu Hosē Farmeru un viņa The Lovers („Mīlnieki”). Paskaidrojums tiem, kuri nezina. Farmers „Mīlniekos” apraksta citplanētieti Lalitu (Lalithe), kura ir diezgan tendēta uz mīlas sakariem ar zemieti, kādu Helu Jarro (Hal Yarrow). Lalita, saproties, ir kāda īpatnība: viņa ieņem (tas ir, paliek grūta) tikai tad, ja orgasma brīdī skatās partnerim acīs. Ha, ha, ironizē Lielmeistars, tas nu ir bullshit’s, visu bullshit’u bullshit’s. Eksistē vismaz divi desmiti iemeslu, kāpēc kas līdzīgs nav iespējams, kāpēc kaut kas tāds ir zinātniski un fiziski nerealizējams. Nu kaut vai ņemot vērā to vienkāršo faktu, ka šādam ieņemšanas mehānismam, ja tas ir radies evolūcijas ceļā, jāparedz protohominīdu seksuālo uzvedību (tas ir, pozas), bet konkrētāk – aizvēsturisko pārošanās veidu – no aizmugures, zinātniski dēvētu par a aposteriori Lalitai, smīkņā Lielmeistars, lai skatītos partnerim acīs, būtu jāizmanto atpakaļskata spogulis! Uahahahahaha!!!!!
Šādai bullshit’u meklēšanas skolai, sauktai par zinātniski anekdotisko, mūsdienās ir daudz sekotāju. Tomēr ir jāatceras par vēl vienu skolu, kas ir tik pat klasiska, cik populāra – par zinātniski neanekdotisko. Par tās tēvu varētu uzskatīt kādu Vitāliju Sevastjanovu, kurš sarakstīja priekšvārdu almanaham „Fantastika – 79”. Minētais biedrs Sevastjanovs bargi nosoda jaunos padomju autorus par neloģisku, nezinātnisku muļķību rakstīšanu, galvenokārt par to, ka viņu sacerējumu darbība notiek rietumos. Vēl vairāk, viņi raksta par padumju un AMERIKĀŅU zinātnieku un kosmonautu sadarbību. Tie, kas, nākotni aprakstot, apgalvo, ka tajā pastāvēs kaut kādas Savienotās Valstis, izsaucas Sevastjanovs, smagi grēko pret loģiku, zinātni un veselo saprātu, jo mēs taču nepaspēsim ne aci pamirkšķināt, kad Štatos uzvarēs komunisms*. Un tas ir tik pat acīmredzami, kā – piemetināšu es – fakts, ka no ūdenszālēm un sūkļiem nevar radīt elektrostaciju.
No augstākminētā var secināt tikai vienu: kritiķis vienmēr visu zina labāk. Gan to , no kā rodas elektriskā strāva, gan to, kam, ko un kādā pozā būtu jādrātē, gan to, kas notiks ar Poliju pēc divsimt, bet ar visu pasauli – pēc tūkstoš gadiem. Bet autors, kas novirzās no normas un sāk aušoties, rakstot fantastiku, ir nejēga un stulbenis.
Taisnība. Taču ir viena sīka ķibelīte: kritiķu ir daudz un viņu uzskati ir neticami dažādi. Visiem mīļš nebūsi. Farmeru, Vensu, Šekliju, Leiberu un Elisonu tīri vai apbēra ar „Nebuliem” un atzinībām, bet Sevastjanovs ar saviem domubiedriem bakstīja viņiem ar pirkstu acī, jo autori, dodoties uz fantastisko nākotni, ne pa kam neredzēja tur komunismu, bet gluži otrādi. Ergo: viņi pārkāpa svētos zinātnes likumus, kas nosaka sabiedriski politisko formāciju attīstību.
Bet Farmers? Nu Farmeram vispār nebija ne mazākās jēgas, kādi likumi nosaka drātēšanos.
Es nu, beidzot pie vārda ticis, atļaušos izteikt nelielu piezīmi: romānā „Mīlnieki” Farmers raksta par mīlestību. Par emocijām. Un es spļauju no augstākās kraujas uz visiem protohominīdajiem drātēšanās paņēmieniem. Jo man mīlestība – tas ir skatīties viens otram acīs. Līdzīgi kā in actu et in orgasmo** var jau būt, ka Farmers ir nezinātnisks, bet viņš māk pasvītrot jūtu spēku, jo skatīties acīs, tas ir varbūt ne pārāk protohominīds, toties ļoti cilvēcisks mīlestības izrādīšanas veids. Piezīmes beigas.
Zinu, zinu jau, ka tā nedrīkst. Bullshit’s ir bullshit’s, piezīmes šeit nav vietā. Kritiķim vienmēr ir taisnība. Jāraksta loģiski un zinātniski. Piemēram, tā: „Es neesmu tevi redzējusi veselu mēnesi. Un, zini, nekas. Nu varbūt esmu nedaudz bālāka, nedaudz miegaina, nedaudz klusāka ... Jo man tā pietrūkst orgasma, kuru es visbiežāk sasniedzu coitus a trego habitus in genua, jo tad man irnitato magna perietis aposteriors vagine feminae genibus et cubitus sustentae etam clitoris irritantur. Bet laikam jau var dzīvot arī bez gaisa!”
Vareni, vai ne?
Turklāt zinātniski, neviens nevarēs piekasīties, ko apliecinās ikviens ginekologs.
____
* Autors ne visai precīzi citē Vitālija Sevastjanova priekšvārdu. Tajā nav runāts par padomju un AMERIKĀŅU (autora izcēlums) zinātnieku un kosmonautu sadarbību. Bet Sevastjanova izsauciena „Tie, kas, nākotni aprakstot, apgalvo, ka tajā pastāvēs kaut kādas savienotās Valstis, smagi grēko pret loģiku, zinātni un veselo saprātu, jo mēs taču nepaspēsim ne aci pamirkšķināt, kad Štatos uzvarēs komunisms” priekšvārdā nav.
Lai gan ir vispārzināms fakts, ka „gaišā komunisma nākotne” padomju fantastu darbos tika minēta gandrīz vienmēr.
Sevastjanova izteiciens beidzas ar vārdiem: „Pasaulē netaisnīgākās sabiedriskās iekārtas eksistēšana it kā ir pārnesta gandrīz vai tūkstošiem gadu tālā nākotnē”. (krievu tulk. piezīme).
** akta laikā un orgasma laikā.