Nākamais Ukrainas vadītājs un viens no pazīstamākajiem partijas bosiem 1920.-30. gados piedzima Sedļeckas guberņas Vengruvas pilsētā, kas tagad atrodas Mazoveckas vojevodistē, Polijā, fabrikas strādnieku ģimenē. 1902. gadā viņš pabeidz sākumskolu un sāk strādāt par atslēdznieku. Acīmredzot naids pret esošo režīmu viņam izpaužas jau tad, jo 1907. gadā viņš iestājas KSDSP. Pieci aresti un Sibīrijas trimda neizdzēš viņa dumpinieka garu. Pagrīdē viņš strādā daudzās partijas vietējās organizācijās, rīko mītiņus, izplata boļševiku literatūru. Pēc Februāra revolūcijas viņš Pēterburgas komitejas loceklis, bet oktobrī - Petrogradas revkoma komisārs. Šajos gados šis neglītais, resnais, gandrīz pundura auguma cilvēks ar neproporcionāli lielu, pliku galvu apkārtējos izsauca dalītas jūtas. Vienmēr solīdi ģērbies, akurāts un enerģisks, Kosiors bija labs konspirators, taču organizatora spējas viņam nebija lielas. Šo savu nespēju organizēt cilvēkus viņš kompensēja ar lielu centību un bezierunu pakļaušanos, jebkādu lēmumu izpildīšanā.
Kosiors ieradās Ukrainā Pilsoņu kara laikā, kad ukraiņi, diemžēl - ne vienoti, centās izveidot savu, neatkarīgu valsti. 1918. gadā Kosiors kļūst par vienu no Ukrainas Komunistiskās (boļševiku) partijas dibinātājiem, pēc tam vada partijas CK biroju Deņikina armijas aizmugurē. Pilsoņu kara laikā Kosirs vada "darba armiju", viņam bija neierobežota vara un viņš ievieš pat miesas sodus. "Slavens" viņš kļūst arī ar iniciatīvu, kazarmas iežogot ar dzeloņstieplēm.
Partija vienmēr uztic viņam pašus grūtākos uzdevumus. Pēc Jakova Sverdlova pavēles viņam ir jālikvidē kazaki. Pēc Kijevas ieņemšanas boļševiki organizē sarkano teroru Ukrainas galvaspilsētā. Kosiora centība tiek atalgota 1922.-25. gados viņu aizsūta vadīt KK(b)P CK Sibīrijas biroju. Zinot Kosiora īpašības, cīņā par varu Staļins pietuvina poli sev un padara par savu ideju realizētāju. Tāpēc viņš 1928. gadā steidzami aizsauc uz Maskavu Lazaru Kaganoviču, bet viņa vietā par Ukrainas K(b)P CK ģenerālsekretāru ieceļ Stanislavu Kosioru.
Jau ar pirmo dienu šajā amatā Kosiors pieņem veselu rindu katastrofisku lēmumu, drīz vien Ukraina pēc 1929. gada novembra plēnuma tiek padarīta par eksperimentālu lauku, lai forsētos tempos izvērstu kolektivizāciju.
1932. gada 16. februārī Ukrainas partijas CK saņem telegrammu no Staļina par to, ka Pievolgā ir sausums un jāmeklē sēklas fondu iekšējās rezerves. Jau nākošā dienā Kosiors un Ukrainas TKP priekšsēdētājs Čubars nosūta direktīvu vēstules apgabalu un rajonu vadītājiem, kur liek palīdzēt Rietumsibīrijas, Urālu un Pievolgas neauglīgajiem rajoniem. Marta beigās-aprīlī Ukrainā sākas sējas kampaņa un izrādās, ka Ukrainā trūkst graudu, ko sēt. Optimisms par iekšējām rezervēm izrādās blefs. Jau 1932. gada aprīlī kļūst skaidrs, ka Ukraina tuvojas katastrofai. Taču enerģiskais vadonis izliekas, ka nekas briesmīgs nav noticis. Jūlijā, zinot esošo situāciju, Ukrainas komunistu konferencē viņš aktīvi rosina izpildīt Kaganoviča un Molotova prasības, pilnībā izpildīt stipri paaugstinātos graudu nodošanas plānus Ukrainā. Pēc viņa iniciatīvas tiek izveidoti kolhoza fondi. Kad 1933. gada sākumā šie fondi tiek iztukšoti, lai sūtītu uz Krieviju, Ukrainā sākas katastrofa.
Par šīs katastrofas apmēriem daudz raksta un runā, apskatot divas versijas: pēc vienas, nepārdomāta boļševiku vadības rīcība, pēc otras, vēlēšanās "pārmācīt" nepakļāvīgos "hoholus". Patiesība vēl nav atklāta, pat mirušo skaits skaidri nav zināms: figurē skaitļi no 2 līdz 10 miļjoniem cilvēku. Kosiora noziegums nav tikai tas, ka viņš pats šādu situāciju radīja, bet arī tas, ka viņš pacentās to noslēpt.
Zinot, kas notiek republikā un cerot, ka viņam to piedos, viņš ātri sāk likvidēt "bada avotus", lai saglabātu savu līdera reputāciju. Viņa paraksts atrodas uz dokumentiem, kas noveda pie masveida nāvēm zemnieku vidū. Zināms, ka Kosiors un Redenss izstrādāja "sociāli-operatīvo plānu, lai likvidētu kulaku un petļuroviešu kontrrevolucionārās ligzdas" Kijevas, Čerņigovas, Dņepropetrovskas, Harkovas apgabalos.
Kosiors bija "troiku" sastāvā, kas veidoja nošaujamo sarakstus, pēc viņa pavēles tika nošauti desmitiem tūkstoši bezpajumtnieki, kuri ar savu izskatu "bojāja plaukstošās republikas skatu". Var teikt, ka "Ukrainas projekts" bija pēdējais lielākais "sasniegums" Kosiora karjerā. Tālāk viss gāja uz leju, kaut arī viņš pats to nesaprata.
1934. gadā Kosiors un Čubars griezās pie Sergeja Kirova ar ierosinājumu atcelt no amata Staļinu. Kirovs, ne tikai atsacījās, bet par to paziņoja pašam Staļinam. Ar to Kosiors parakstīja sev nāves spriedumu, tādas lietas Staļins nevienam nepiedeva. Vēl viens "melns plankums" Kosiora biogrāfijā bija tas, ka viņa brālim piedēvē dalību kontrrevolucionārā organizācijā un kā "trockismu nenodevušu" 1938. gada martā nošauj.
Stanislavs vēl neko nejūt. 1935. gadā viņš saņem Ļeņina ordeni par izciliem sasniegumiem lauksaimniecībā. 1938. gada janvārī viņu pārceļ darbā Maskavā par PSRS TKP priekšsēdētāja vietnieku un Padomju kontroles komisijas priekšsēdētāju. Konkrētu pienākumu viņam nebija, viņš pārsvarā parakstīja Staļina sastādītos nošaujamo sarakstus. Taču jau 1938. gada maijā viņam atņem visus amatus un arestē, apvainojot par to, ka viņam esot sakari ar Kominternes atlaisto Polijas kompartiju un tā saukto Polijas kara organizāciju.
Pēc aculiecinieku un viņa sievas stāstiem viņu šausmīgi mocījuši, taču viņš izrādījies ciets rieksts, nav parakstījis atzīšanos. Tad uz nopratināšanu atveda viņa 16 gadus veco meitu un tēva acu priekšā izvaroja. Tikai tad viņš "atzinās". Meita izdarīja pašnāvību, metoties zem vilciena. 1939. gada 26. februārī Stanislavam Kosioram piesprieda nāves sodu, kas tika izpildīts tajā pašā dienā.
(Nedaudz saīsināti no izdevuma „Zagadki istoriji”, 2017. gada 7. numura, Viktora Volinska raksta.)