Toties visā šajā nelaimē bija arī kas labs – turienes krogos ēšana un naktsmājas tagad bija krietni vien lētākas. Un paputējuša barona jaunākajam dēlam, kura vienīgā mantība bija samērā labs, bet savus labākos gadus jau nodzīvojis kara zirgs, labs bruņu komplekts un paplāns naudas zutnis, tas nozīmēja visai daudz. Pūķi kaut iet puisis negrasījās, ar veselo saprātu viņš bija draugos, bet lēti paēst – kamdēļ gan ne? Tādēļ Taivo nogriezās pa labi un paskubināja savu Rītavēju, lai tas uzņem riksi.

Pamazām ceļš sāka rāpties kalnā un kļuva aizvien stāvāks, bet mežs – aizvien retāks. Pēc kādas pusstundas, vietā, kur ceļš lieca līkumu ap kādu klintsradzi,  Taivo izdzirdēja attēlu dziedāšanu. Balss bija tik dzidra un skanīga, ka Taivo izbrīnījies novilka:

- Paskat nu, ko tad te elfs dara?

Paskubinājis Rītavēju, Taivo devās uz priekšu. Lai gan vārdi vēl nebija saprotami, dziesmas melodija lika asinīm straujāk ritēt dzīslās, roka neviļus sažņaudza zobena spalu, bet domas aizvijās ap teiksmainajiem varoņiem un slavu kaujas laukā.

-          Pag! – Taivo pēkšņi izslējās sedlos, it kā mugurā būtu iedzēlis dundurs.

-          Viņš taču izmanto dziesmumaģiju!

Dziesmumaģija bija elfu stiprā puse. Gluži tāpat, kā vārdumaģija labāk padevās cilvēkiem, bet žestumaģija – rūķiem un – nez kāpēc - visiem jaukteņiem. Bet tas, ka vientuļa elfa balss uz nomaļa ceļa aicina doties cīņā, nozīmēja tikai vienu:

- Viņam uzbrūk krietns pārsvars!!! – izsaucās Taivo un iecirta piešus Rītavējam sānos. Tas pārmetoši iekrācās, bet disciplinēti pārgāja auļos. Taivo, ar vienu roku iekrampējies pavadā, ar otru atsprādzēja pie sedlu loka piesprādzēto ķiveri un tāpat auļos uzstīvēja sev galvā. Labi, ka nebija noslinkojis bruņu kreklu uzvilkt!

Apmetis loku ap garo klintsradzi, Taivo ielidoja tieši cīņas burzmā. Septiņi salasītās bruņās tērpušies vīri bija piespieduši pie sienas divus cilvēkus grāfa Valdana krāsās, kuri acīmredzami, turējās pretī pārspēkam tikai pateicoties elfam, kurš, stāvēdams starp viņiem, vēl aizvien dziedāja, lai gan balss jau sāka tā kā aizsmakt. Vairāki Valdana vīri un vismaz desmit salašņu gulēja zemē un vairs itin nemaz nekustējās.

- Par Tarru! – Taivo izsauca dzimtas devīzi, triekdams zirgu virsū laupītājiem. Tie uz mirkli samulsa, un ar to pietika, lai divi no tiem kristu uzreiz, cilvēku zobenu caurdurti, bet ar atlikušajiem visi kopā ātri vien tika galā.

- Esi sveicināts, ceļiniek, tu nāci kā saukts! – smagi noelsās viens no Valdana karadraudzes.

- Nu, patiesību sakot, saukts es arī nācu, - Taivo uzsmaidīja elfam, kurš šobrīd slaucīja savu zobenu viena laupītāja vamža stērbelē.

- Kad es padzirdēju dziesmumaģiju, man bija skaidrs, ka te kaut kas nav lāga...

- Tērēt dziesmumaģiju parastiem laupītājiem, tas tiešām ir apkaunojums, - elfs piekrita,  – un citos apstākļos es to nekad nebūtu pieļāvis, bet tagad, lai dotu iespēju izglābties komtesei Violai... – viņš satriekts nošūpoja galvu.

- Grāfa Valdana meitai? – Taivo izbrīnījās. – Vai tad viņa nemācās Tilnaras poēzijas skolā?

- Jaunais kungs ir labi informēts, - aizdomīgi norūca otrs karakalps.

- Protams, ka esmu, viņa taču ir mana otrās pakāpes māsīca no mātes puses, - Taivo paraustīja plecus.

- Tēvs par visām varītēm centās viņai izprecināt manu vecāko brāli, par laimi, grāfam tas nebija pa prātam, turklāt komtesei, es tā domāju, tāpat rokas kārotāju netrūkst...

- Kādēļ tad par laimi? Vai tad jaunskungam grāfa kungs par prastu būtu? – karakalps naidīgi samiedza acis. Arī otrs pārtrauca piņķerēt sava zirga pavadu ārā no krūmiem un pameta aizdomīgu skatu. Nu kā tad – mana mēle, mans ienaidnieks, nopūtās Taivo.

- Kur nu par prastu! Gluži otrādi! Mūs taču visi viņa augstdzimušie radi ar pirkstiem nobadītu par to vien, ka nevalkājam ikdienā Šimhanas zīda kreklus! – Taivo atmeta ar roku.

- Komtese taču par puķēm un dzeju vien interesējās, un, cik es atceros, ļoti baidījās no vardēm... Bet Tarru īpašumi ir tieši pie Entas ezera, un varžu mums nudien netrūkst...

Taivo nudien nebija gribējis karakalpus apvainot, bet, atceroties vien to vīzdegunīgo, sapucēto skuķi, kas bija spiedzis vardi tikai pa gabalu ieraugot, viņam šermuļi skrēja pār muguru. Un kur tad vēl šausmīgā bezgaumīgā greznība, kas valdīja grāfa mājā! Ne, ne, labi, ka Vaino pietika prāta izvēlēties armijas dzīvi. Vismaz apģērbs un alga garantēti... Un nekādu spiedzienu!

Elfs, noklausoties puiša tirādi, tikai pašūpoja galvu.

- Komtese Viola jau sen ir izaugusi no tā vecuma, kad par kādu dzīvu radību būtu jāšausminās, - viņš aizrādīja. – Es pavadu viņu no pašas galvaspilsētas un varu apliecināt, ja šīs dāmas intereses ir gana plašas un zināšanas – dziļākas, kā vairumam viņas vecuma cilvēku. Un arī vecāku. Jūs laikam sen neesat viņu saticis, Tarr.

- Nu jau kādi seši gadi būs, - Taivo mīļuprāt piekrita.

- Lai nu kā, es patlaban ļoti vēlētos doties uz tuvāko krogu un iedzert kausu alus. Vai jūs devāties uz grāfa pili vai no tās?

- Uz, - noburkšķēja aizdomīgais karakalps, sākdams pārmeklēt kritušos laupītājus.

- Un viņi to ļoti labi zināja. Par laimi, komtesei ir labs zirgs, tādēļ viņa, es ceru, sveika un vesela jau ir pilī.

- Jā, jūsu zirgi laikam gan ir pasprukuši... Ja vēlaties, varu vienu no jums paņemt uz sava zirga. Pēc tam, ar papildspēkiem, varat atgriezties un pārmeklēt te visu, - piedāvāja izslāpušais Taivo.

Karakalpi tomēr palika laukumiņā, bet elfs – Tilliandars no Zilās Dūmakas ielejas, kā viņš stādījās priekšā, labprāt vēlējās doties uz pili jāšus.

Piejājot pie pils vārtiem, abus ceļabiedrus pārsteidza rāmais miers. Nekas neliecināja, ka nupat te būtu saņemta ziņa par uzbrukumu grāfa mantiniecei.

- Kurp dodamies, ceļinieki? -  sargs labsirdīgi uzprasīja.

- Vai komtese Viola sen atjāja? – Taivo atbildēja ar pretjautājumu. Sarga uzacis pazuda zem ķiveres.

- Komtese? Mēs viņu vēl tikai gaidām!

- Nevar būt! – izsaucās satriektais elfs.

- Viņa aizjāja no mums pirms laba brīža!

- No kā – no jums? Viņai pretī vēl vakar tika izsūtīta grāfa Valdana personīgā apsardzes vienība!

Otrs sardzes vīrs izlīda no paceļamo vārtu mehānisma būdiņas un satraukti blenza apmulsušajos biedros.

- Es esmu komteses jaunais mūzikas skolotājs, - paskaidroja elfs. (Taivo iepleta acis, bet, drošs paliek nedrošs, neko neteica. Ak, dievi, cik gan grāfam ir naudas, ja viņš var nolīgt elfu par privātskolotāju!!!)

-  Mums uzbruka laupītāji, mežā, - pa to laiku skaidroja Tilliandars. – mēs aizkavējām viņus, bet komtese divu vīru pavadībā steidzās uz pili. Vienu no tiem laupītāji nošāva, bet otrs palika dzīvs...

Sargi saskatījās, un viens no viņiem skriešus metās uz pili.

Diena jau sliecās pret vakaru. Visa pils apkārtne, visi ceļi un taciņas no meža līdz pat pilij bija trīskārt pārmeklēti. No Violas nebija ne vēsts. Un neviens nebija pat ne redzējis viņu pajājam garām. Kā akā iekritusi! Lai gan arī akas tika pārmeklētas...

- Es vairs nezinu, ko iesākt, - Tilliandars atspiedās pret nomaļākā zemnieka mājiņas sānu. Nenogurdināmais elfs izskatījās nomākts, acīs bija zudis mirdzums, kustībās – gaisīgais vieglums, un pat mati, kas, kā jau visiem elfiem, nekad nebija ne izspūruši, ne sasvīduši, izskatījās tādi kā nekārtīgi. Taivo vēl nebija gadījies redzēt kādu elfu šādā stāvoklī. Pat pēc kaujas viņi, tie retie, kas piedalījās cilvēku sadzīvē, izskatījās možāki un dzīvespriecīgāki. Pats Taivo jutās tā, it kā jau nedēļu būtu gājis bez apstājas, turklāt nevis pa ceļu, bet spraucies cauri brikšņiem. Viņš gan bija izspūris, netīrs un divās vietās paguvis uzplēst krekla piedurkni – laikam uz kāda zara. Puisis smagi nosēdās uz mājeles sliekšņa.

Visi pils un apkaimes iedzīvotāji bija sacelti kājās, bet no tā nebija nekāda labuma. Pat suņi nespēja uzost pēdas.

- Neviens nekā nav manījis. Ne zvēri, ne putni, pat ne koki un zāle neatceras viņu redzējuši – elfa bezspēcīgi nošūpoja galvu. Es nevaru viņu atrast ne ar savu maģiju, ne bez tās. Un pils mags arī nevar.

- Bet mirusi tak viņa nav, ko? – Taivo jau kuro reizi mēģināja uzmundrināt elfu. Kā jau visiem elfiem, viņam bija izteikta pienākuma apziņa, un doma, ka nav nosargājis savu skolnieci, sagādāja elfam gandrīz vai fiziskas sāpes.

- Viņa var būt nolaupīta. Izpirkums, un tā tālāk... Var būt, ka laupītāji bija tikai māņu manevrs, lai dabūtu sargus no komteses projām... Ir taču tādas maģijas, kas neļauj cilvēku atrast, vai ne? Kas to var? – Taivo taujāja.

- Tikai retais. Tas ir pa spēkam tikai lielam burvim, nu, vai pūķim, piemēram, - elfs nopūtās.

- Pūķim? – Taivo apsēdās taisns kā svece.  –Ei, bet tā tik ir ideja!!! Jāpasaka grāfam...

Viņi tika vesti cauri garām, tagad tukšām zālēm. Taivo atmiņas nebija viņu vīlušas – visa pils brēktin brēca par tās īpašnieka bagātību un gaumes trūkumu. Šinkaras paklāji, Taldasas gobelēni, rūķu un elfu zelta un pusdārgakmeņu vāzes, bezgalīgs daudzums ieroču kaudžu kaudzēm, pie visām sienām un visās nišās. Un zirgi, zirgi, zirgi – statuetes, gleznas, sienu dekori, interjera elementi... Runas par grāfa apsēstību ar tīrasiņu rikšotājiem bija zināmas pat aiz valsts robežām.

Pats grāfs, vecīgs, bet vēl joprojām stalts vīrs ar sirmot sākušu, koķetu bārdiņu un caururbjošām acīm, izrotājies ar tādu dārglietu kaudzi, kādu Taivo vispār kopā nebija redzējis pat juveliera veikalā, uzmanīgi uzklausīja abu nejaušo paziņu stāstu.

- Jā, tas varētu būt, - grāfs novilka. – tas pat ļoti varētu būt. Manas dārgakmeņu raktuves ir droši apsargātas pret pūķa uzbrukumiem – mans mags savu maizi velti neēd! Bet izvilināt ārā no maģiskās aizsardzības meitu, un tad pieprasīt... jā, tas pat ļoti var būt. Bet tādā gadījumā...

- Tādā gadījumā, cienītais grāf, mums ir jādodas viņa glābt, -  teica elfs savā melodiskajā balsī. -  Tas ir mans pienākums pret savu audzēkni, -  Tilliandars paklanījās. No ikviena cilvēka puses tas izskatītos vai nu lišķīgi, vai lecīgi, bet elfam tas sanāca tik dabiski... Taivo klusītēm nopūtās. Viņam kaut daļiņu no elfa manierēm... Tās viņam skolotājs nebija spējis iedzīt.

- Grāfa kungs, tā kā komtese Viola ir mana attāla radiniece, uzskatu par savu pienākumu doties līdzi cienījamajam elfam – viņš pēkšņi, pats sev par lielu brīnumu, teica. – Vismaz pamēģināt mēs varam... Bērnībā man ļoti patika kāpt kalnos, kuru arī mūsu baronistē ir vairāk nekā pietiekami. Cienījamais elfs, protams, uzkāptu pie pūķa alas pat tad, ja klints būtu gluda kā zobena asmens. Pūķis to noteikti negaidītu, un, ja mēs viņu pārsteigtu...

Ak dievi, ko es te muldu??? – viņam izšāvās caur  smadzenēm. – Divatā? Pret pūķi? Kas ar mani notiek???

Bet grāfs jau sirsnīgi smaidīja, stūma viņus lejup uz mantu kambari, izvēlēties labākās bruņas, un pils mags spieda elfam rokās kaut kādus eliksīrus, un lūk, jau viņi jāja laukā pa pils vārtiem, visu iedzīvotāju labo vēlējumu un ardievu vārdu pavadīti, pie kam Taivo likās, ka otrie  ir daudz vairāk vietā...

Elfs likās pilnīgi aizmirsis savu nogurumu un mierīgi šūpojās zirga mugurā, kaut ko dungodams. Tikai pēc laba laika, kad pils jau bija izzudusi skatienam, Taivo visu saprata.

- Dziesmumaģija! – viņš nikni izsaucās. Tilliandars pasmaidīja.

- Nu tad beidzot attapies! - viņš ironiski novilka.

- Beidz dusmoties, cilvēk, mums kopā tiešām ir tīri labas izredzes. Kamēr tu stāvēsi pūķa alas priekšā un klaigāsi par cieņu, godu, mīlestību un tamlīdzīgām  lietām, kuru dēļ izsauc viņu uz divkauju, es iekļūšu alā un apburšu pūķi. Vienīgais, ko man vajag, ir tikt desmit soļu attālumā no viņa, un komtese Viola būs glābta!

-Un pie viena es – izcepts vieglām vakariņām, - īgni novilka Taivo. Kā gan viņš bija varējis aizmirst elfa balss spēku! Bet atkāpties bija jau par vēlu – uz kārts bija likts Tarru dzimtas gods! Un Tilliandars to ļoti labi zināja...

Pūķa ala tiešām atradās grūti pieejamā vietā. Priekš cilvēka. Pat priekš cilvēka, kuram palīdz elfs. Bet kaut kā viņi augšā tika un beidzot iegāja alā.

Tilliandars iededzināja blāvu maģisko gaismiņu un viņi uzmanīgi devās uz priekšu, zobenus turēdami rokās. Taivo nedaudz nervozi ik pa brīdim aptaustīja kabatu, kurā glabājās malahīta pudelīte ar šķidrumu. Ja šo šķidrumu izdotos uzliet pūķim uz ādas, viņam vajadzētu sākties šausmīgai niezei, tā vismaz domāja pils mags. Un kas tā par kaušanos, ja tev visu laiku jākasās? Elfs slīdēja uz priekšu kā ēna, tikai acis maģiskajā gaismā noslēpumaini mirdzēja.

Eja pēkšņi beidzās ar lielu, biezu ādas aizkaru. Uzmanīgi palūkojušies gar tā malu, biedri ieraudzīja, ka lielā zāle, kas pavērās viņu skatieniem, bija tukša. Tas ir – tajā nebija dzīvu būtņu. Toties tur bija ļoti daudz visa kā cita. Ala bija iekārtota tik izsmalcināti, ka ikviens galvaspilsētas salonu lauva skaudībā sāktu grauzt ne tikai nagus, bet visus pirkstus. Sienas klāja gobelēni, laiku pa laikam, tieši īstajā vietā un vajadzīgajā daudzumā, pie tām karājās pa gleznai vai stāvēja pa kādam mākslas priekšmetam. Kājas iegrima vissmalkākajā Šinkaras paklājā.

- Pūķim ir laba gaume, - nomurmināja Taivo. Elfa pamāja ar galvu. Viņam bija visai apmulsusi sejas izteiksme.

- Tāds skaistums... es nevēlētos, lai mums būtu jācīnās šeit un tas jāiznīcina, – viņš klusi noteica.

- Var jau būt, ka pūķa patlaban te nav... iesim pameklēt komtesi! – aicināja Taivo.

Komtesi viņi atrada trešajā alā. Viola sēdēja pie smalki inkrustēta sarkankoka galdiņa, kura virsma bija „Stihijas” lauks, un spēlēja šo sarežģīto spēli ar kādu jaunu un ļoti skaistu sievieti. Viola bija mainījusies -  kad pēdējo reizi Taivo viņu redzēja, viņa bija meitene, bet tagad, viņu ieraugot, kājās piecēlās jauna, apburoša sieviete.

- Viola! – Tilliandars iesaucās. Tagad piecēlās kājās ari otra dāma.

- Tu te neesi vienīgā gūstekne! – elfs konstatēja acīmredzamo faktu.

- Neesmu gan, - Viola pasmaidīja. Tikai mazliet, ar pašiem lūpu kaktiņiem. Bet acīs lēkāja smieklu velniņi.

- Tā ir Kentara. Mana draudzene.

Svešā dāma nedaudz pielieca galvu, viņa izturējās tik cēli kā karaliene pieņemšanā.

- Un vai tikai tavs biedrs nav Tarru jaunākais, esi sveicināts brālēn, šai viesmīlīgajā alā!

- Viesmīlīgajā? – Taivo samirkšķināja acis, bet tad saņēmās. Māsīcas dzēlības viņš nebija aizmirsis.

- Par viesmīlību nezinu, bet katrā gadījumā tā ir daudz skaistāk iekārtota, kā tavas mājas. Atklāti sakot, es biju gaidījis ieraudzīt kailas sienas un dārgakmeņu kaudzes, bet šeit jau ir ērtāk, kā Tilnaras pilīs!

Nu es nebrīnos, ka tev te patīk, asiņu balss... – Viola aizvainoti atmeta galvu. Tad viņa atkal pasmaidīja:

- Bet patiesību sakot, man arī te patīk. Tik ļoti, ka es nemaz nevēlos doties no šejienes projām.

- Nu ja mans attālais radinieks bija apveltīts ar tik pat labu gaumi, kā šis pūķis, man nav nekas pretī pret šādu radniecību, - pasmaidīja Taivo.

-Pateicos par labiem vārdiem, - ierunājās Kentara. Viņas balss bija zema un dziļa. Un, kad viņa ieskatījās Taivo acīs...

- Esi sveicināts, radiniek! Lai gan mūsu radniecība ir vēl attālāka, kā jūsu – pūķiene pamāja un smaidošo Violu – tā tomēr uzliek zināmus pienākumus. Tādēļ es jūs atstāšu pavisam dzīvus, ja vien apsolīsiet man neuzbrukt. Kādreiz tik ļoti gribas pārmīt kādu vārdiņu ar kādu cilvēku... Tiesa, es nebiju pat gaidījusi, ka sastapšu savā miteklī elfu, bet tomēr priecājos. Ceru, kungi, ka jūs spēlējat stihijas? Četratā šī spēle tomēr ir daudz aizraujošāka...

- Tu nemaz netiki nolaupīta. Vai jūs jau sen esat pazīstamas? Tavs tēvs ļoti uztraucas, -  Tilliandars pārmetoši pašūpoja galvu, tomēr piegāja pie galdiņa. Runāt pretī pūķienei viņas teritorijā nešķita prātīgi...

- Kādu gadu. Kopš viņa te iekārtojās uz dzīvi. Mums ir daudz kā kopīga... Un mans tēvs daudz vairāk uztraucas par izpirkumu, ko varētu par mani pieprasīt, - attrauca Viola.

- Nāc Taivo, spēlēsim pārī pret viņiem. Mums, cilvēkiem, taču ir jāturas kopā. – viņa pasmaidīja, šoreiz pavisam jautru un atklātu smaidu.

- Un mums, necilvēkiem, arī derētu saspēlēties, vai ne? – Kentara pasmaidīja. Tilliandars atsmaidīja pretī:

- Uzskatīšu to par godu. Galu galā, ja Viola nav jāglābj, kādēļ nepavadīt laiku patīkamā kompānijā? Nekad vēl neesmu spēlējis stihijas ar pūķi. Es labprāt ar jums patērzētu...

- Nu tas jums būs visas iespējas to izmēģināt. Jūs taču nekur nesteidzaties? Pēc tam varēsiet teikt, ka Viola bija viena pati... Es jūs nogādāšu lejā. Nu, spēlējam?

Abi iedomājās stāvo kāpienu lejup, un apsēdās pie galda. Galu galā, glābšanas operācija varēja pagaidīt...