---

"Alfrēd, mosties, vecā plekste!" knapā gaismiņā atskanēja spalga balss gulošajam krupim gluži pie auss. "Cik var krākt, miegatapa tāds!" Tā bija Alfrēda sieva Maiga, kas bija pēc rakstura itin nejauka. Alfrēds jau ar viņu tādu bija samierinājies, vien agros rītos būtu gribējies kas jaukāks un uzmundrinošāks.

Pieslējies gultā sēdus, Alfrēds izstaipījās, nožāvājās un slinki aiztipināja uz virtuvi. "Brokastis!" Maiga uzrēja un ar blīkšķi nolika krupja priekšā šķīvi ar putru. "Labu apetīti!"

Pēc brokastīm Alfrēds devās gādāt malku, jo vasara jau gāja uz beigām, garajai ziemai gribējās kādu siltumu kaulos. Iekuram noderēs. Viņš lasīja nelielus zariņus, pērnos viršu cerus un mellenājus. Tā darbojoties sanāca aizklīst visai tālu no mājām. Kad pauniņa bija pilna, krupis pamazām devās mājup, krūtīs vilkdams dzestro rudens gaisu un klausīdamies meža putnu vīteros.

Ejot apkārt pēdējam cinim, skatam pavērās gluži neparasts skats. Abu krupju māju bija apstājis vesels bars ļaužu. Nebija jau tā, ka Alfrēds cilvēkus redzējis nebūtu, tāpat pa kādam sēņotājam reizēm ieklīda. Bet šie bija gluži savādāki. Visi kā viens ģērbti greznās drēbēs, dāmas stāvēja katra uz sava cinīša paceltiem kuplajiem brunčiem, kungi vīzdegunīgi lavierēja starp slīkšņām.

Būdams kautrīgu ļaužu, Alfrēds nolēma pagaidīt, lai taču varza noskrien - kas zin', ka kāds ar savu smalko kurpi nenomin.

"Aaaaalfreeeeeed!" no bara vidus atskanēja visai pazīstama bazūne. Maiga. Maiga! Kas ar viņu? Nosviedis saini zemē, Alfrēds ko kājas nes steidzās uz māju. Lai nu kam, bet viņa vecajai tupelei Maigai gan neviens nedrīkstēja ne pirksta piedurt. Kur nu vēl tāds bars spocīgu ļaužu! Maigu viņš aizstāvēs!

Ar skaļu "Atkāpieties, nelieši!" pagalmā ietraucās Alfrēds, vicinādams kādu līdzi paķertu mellenāja stumbra gabalu. "Ko jūs manai Maigai darāt?" viņš sauca, vaigus piepūtis apaļus kā bumbas, piesarcis kā dzērvene un izslējies stalts kā sētas miets.

"Kuš, kuš, vīriņ!" negaidīti laipnā balsī viņu kušināja Maiga. "Neko ļaunu viņi nedara! Tie ir godājamu ļaužu, ne šādi tādi švabraki! Viņi mums piedāvā daudz naudas, slavu un godu!" Maiga pamirkšķināja acis. Alfrēds paskatījās uz viņu, tad uz viesiem. "Kāpēc?" viņš nesapratnē vaicāja.

"Nezinu, viņi neko daudz neprasa, bet dos tādas lietas," krupienes acis iedzirkstījās. Varēja redzēt, ka viņa jau peldas naudā un zeltā. "Iedomājies, mēs būsim slaveni! Slaveni!" Maiga sasita plaukstas.

Alfrēds uz viņu aizdomīgi paskatījās. "Bet ko viņi grib pretī?"

Pēc šī jautājuma visu pūļa priekšā laipodama iznāca kāda dāma greznā kleitā. "Mans dārgais!" viņa smalkā balstiņā iesāka. "Vien atļaujiet man jūs noskūpstīt!"

Šāda atbilde Alfrēdam patika. Izriesis krūtis, viņš panācās uz priekšu. Viņu taču skūpstīs tāda skaistule. Kas ir vecā tupele Maiga!

"Bet, protams, cienītā," krupis zemu paklanījās un uzsmaidīja apburošu abinieka smaidu. Dāma viņu pacēla savās cimdotajās rokās un maigi ar sārtajām lūpām pieskārās Alfrēda sejai. Pats Alfrēds jutās varen omulīgi šādas skaistules rokās. Bet dāma izskatījās vīlusies. Viņa pagrozīja krupi, pavāļāja plaukstās, apskatīja no visām pusēm.

"Nav!" viņa aizvainotā balstiņā noteica kādam blakus stāvošam pavecākam kungam. "Nu nav!"

"Saldumiņ, varbūt vajag pagaidīt?" kungs centās viņu mierināt.

"Nē, trubadūrs teica, ka tas notiekot uzreiz," monotonā balsī piebilda kāds cits.

Dāma pacēla degunu gaisā un nevīžīgi gandrīz nometa Alfrēdu atpakaļ viņa mājas pagalmā. To redzēdama, Maiga pasteidzās teju līdz pašai ciņa malai. "Bet samaksa?" viņa uzkliedza dāmai.

"Nav jau, par ko maksāt!" dāma atcirta, pagriezās un devās prom. Pavecais kungs tomēr iežēlojās, izvilka no kabatas trīs zelta monētas un pasniedza tās Maigai. "Vienalga paldies!" viņš klusā, samiernieciskā balsī noteica un devās pārējiem līdzi.

Toties Maigai neko vairāk nevajadzēja. Pagrābusi divas monētas vienā padusē un vienu otrā, viņa steigšus devās uz māju.

Alfrēds pietrausās kājās, nokratīja putekļus un sāka sevi no visām pusēm aplūkot. Bet arī viņš tur neko neredzēja, vien vecais, labais rumpis, kājas, rokas. Paraustījis plecus viņš devās iekšā mājā, kur viņu sagaidīja diezgan interesants skats. Parasti asā un skarbā Maiga ar kabatas lakatiņu cītīgi spodrināja vienu no monētām, ik pa laikam uzpūzdama elpu, lai nauda spīdētu vēl spožāk.

"Tomēr kaut kāds labums atleca," viņa mīlestības pilnā balsī skandināja un turpināja darboties.

---

"Alllfrēēēd?" gandrīz pie auss kaut kas dūdoja. Maiga viņu modināja, kaut arī rīts vēl tikko kā bija sācies. "Tev viesi!" viņa paziņoja un palīdzēja vīram iztrausties no gultas, apģērbties un sakārtoties. Bet Alfrēds spēja tikai grūši nopūsties - kārtējā dāma! Kur viņas rodas? Kopš tā rīta pirms divām nedēļām te divas, trīs tādas ar visām svītām ieradās ik dienas. Ja sākumā tas šķita jauki, tad nu jau sāka apnikt skatīties skaistuļu vīlušajos ģīmjos. Nevarēja pat saprast, kas par lietu, jo neviena sīkāk neko nepaskaidroja. Maiga gan aiz sajūsmas bija tika jauka un mīlīga kļuvusi. Viņa tagad valkāja greznus tērpus, nēsāja krāšņas rotas un smaržojās tikai ar pašām labākajām ziedu smaržām. Viņu māja no parastas būdeles bija pārvērtusies par greznu savrupmāju, visi tuvākās apkārtnes abinieki viņus apskauda. Bet Alfrēds nejutās laimīgs.

Pagalmā gaidīja kārtējā dāma ar vairākiem pavadoņiem. Viņa tāpat kā visas pārējās smaidot pacēla Alfrēdu savās cimdotajās rokās, dāvāja viņam skūpstu un vīlusies gandrīz nometa zemē. Pavadoņi nosvieda vien dažas sīkas monētas un prom bija.

"Tfu, sīknauda," degunu saraukusi, noteica Maiga. "Tur tāds prasts bruncis vien sanāktu!" viņa vīzdegunīgi secināja un tomēr iestiepa guvumu mājā.

"Hei, kaimiņ," pēkšņi aiz žoga atskanēja. Tas bija Gustavs, zirneklis, kas reizēm apmetās kaimiņos. Sen nebija manīts, tāpēc droši vien nemaz nezināja pēdējo divu nedēļu notikumus. "Kas lēcies, ko tik skumji sēdi pagalmā?"

Alfrēds piecēlās un pagājās līdz vārtiņiem, lai ielaistu viesi.

"Nedienas, nedienas," viņš nopūtās un aicināja Gustavu istabā uz tēju. Tur tika izstāstīti visi pēdējie notikumi. Tos noklausījies, Gustavs pašūpoja galvu, tad dziļi ieskatījās Alfrēda acīs un ļoti svarīgā balsī iesāka: "Zini, man šķiet, ka es zinu, kāpēc tas tā!" Gustavs bija bijis ciemā, tāpēc bija saklausījies runas par pasakām. Arī pasaku par princesi, kurai jāskūpsta krupis, lai tas pārvērstos par princi.

"Vai tad mūsu apkārtnē ir tik daudz neprecētu princešu?" Alfrēds neticīgi pārvaicāja.

"Vai arī tik maz krupju," smiedamies atteica Gustavs. "Nē, piedod!" viņš atvainojās, redzēdams, ka namatēvu tas neiepriecina. "Man liekas, ka tās visas nav princeses. Bet visas grib princi," viņš nočukstēja pārliecies pāri galdam.

"Bet man sāk apnikt!" Alfrēds īgni atrūca. "Cik tad var? Man nevajag to naudu, zeltu un dārgakmeņus, lai tikai liek mani mierā un vairs nebučo!"

Tā viņi tērzēdami pavadīja visu vakaru, kamēr Maiga spodrināja jauniegūtās monētas.

Vakarā Gustavs atvadījās un devās savās gaitās, bet Alfrēdam dzima ideja.

---

Tuk, tuk, tuk! Maza roķele pieklauvēja pie palielām koka durvīm. Tuk, tuk, tuk!

"Kas tur ir?" no iekšas atsaucās vecišķa balss. "Nāk iekš un noslauk kājs!" tā pēc nelielas pauzītes turpināja. Alfrēds nelielā spraugā atgrūda durvis, ietipināja iekšā un uz veca salmu pīteņa noslaucīja kājas. Tad viņš durvis atkal aizgrūda ciet. Nolicis savu ceļa saini padurvē, krupis pagāja nedaudz dziļāk krēslainajā telpā.

"Khm, khm," viņš ieklepojās. "Laba diena jūsmājās!"

"Bdien, bdien, nāc tomēr iekš!" balss aicināja. Tā izklausījās visai laipna, tāpēc Alfrēds paspēra vēl dažus soļus dziļāk.

"Vai jūs būtu Paulīne?" viņš pieklājīgi apvaicājās. "Es esmu Alfrēds, Hugo dēls. No Dziļajām Slīkšņām!" krupis kā jau kārtīgam vīrietim pienākas stādījās priekšā.

"Jauk, jauk," balss atbildēja. "Bet varēj jau nākt iekš!"

Alfrēds samulsis paskatījās apkārt. Viņš taču bija iekšā. Pēkšņi no nekurienes uzradās liela čība, kas tēmēja viņam pa galvu. Pēdējā brīdī paspējis pamukt malā, krupis apmeta atpakaļenisku kūleni un palika guļam uz grīdas. Izrādījās, ka tā bija Paulīne.

"Vai, kas man te tāds?" balss tuvojās, pārvērzdamās par gadu savagotu seju, ko ieskāva gaiši mati.

"Atvainojiet, es Alfrēds!" krupis centās aši piecelties kājās un atkal izskatīties cienīgi.

"Ak, piedodiet, atvainošan, atvainošan!" Paulīne gauži uztraucās. "Es gandrīz te sav vies nomin un vēl neprotos tēj piedāvāt!" viņa pati sevi aprāja un paņēma Alfrēdu rokās, lai noliktu to uz galda malas. "Jums piparmētr, citronmētr, pelašķ, brūklenāj, asinszāl vai baldriān?" Paulīne nobēra.

"Ak... tēju!" Alfrēds samulsis atbildēja.

Jau pēc neilgas katliņu šķindoņas un saišķu pakošanas viņa priekšā stāvēja īsts porcelāna uzpirkstenis ar gardumgardu tēju. Varēja redzēt, ka tik maza izmēra viesi večiņai nav gluži neparasti.

"Tātad, kāpēc esat ieradies?" namamāte laipnā balsī apvaicājās, pastumdama uz Alfrēda pusi nelielu šķīvīti ar kliņģera drupačām. Viesis izvēlējās rozīni, nokoda no tās pusi un sāka savus stāstu. Viņš izstāstīja gan par pašu pirmo dāmu, gan par citām, izstāstīja Gustava stāstu un Maigas prieku. Tika izstāstīts arī tas, kā viņš mēroja ceļu līdz ciemam, jo Gustavs bija teicies, ka Paulīne esot īstā, kas viņam varot palīdzēt.

"Ak, nu ko ta, ko ta," večiņa it kā atgaiņājās, bet varēja manīt, ka šādi vārdi viņai varen labi iet pie sirds.

"Tāpēc es ļoti lūdzu, vai jūs man nevarat palīdzēt! Maksāt gan es laikam daudz nevarēšu, bet nedaudz sīknaudas man izdevās paņemt līdzi," viņš jutās gandrīz vainīgs, jo tik varēja maksāt jau par laipno uzņemšanu.

"Ai, ko niekus!" Paulīne atsaucās, piecēlās un kaut ko sāka cilāt paaugstā plauktā. Pēc brīža viņa nocēla lielu grāmatu noputējušos vākos.

"Tā ir manas vecāsmātes," večiņa ar lepnumu noteica un nopūta putekļus. Alfrēds nošķaudījās un pamāja ar galvu. Tad grāmata tika kādu brīdi šķirstīta. Varēja redzēt daudz krāšņas un smalki izzīmētas bildes, kā arī sīku tekstu. Lai arī krupis lasīt neprata, tomēr tas viss kopā izskatījās ļoti iespaidīgi.

"Ko es jums varēt piedāvāt?" zem deguna purpināja Paulīne un šķīra lapas uz priekšu.

"Neredzamības pulveri?" viņa pašķielēja uz viesi. Alfrēds papurināja galvu. "Tad jau Maiga mani neredzēs!" viņš iebilda. "Lai arī viņa ir veca tupele, tomēr manējā," viņš ar žēlumu piebilda. "Tā nevajag!"

"Tev taisnība," večiņa piekrita un pašķīra vēl pāris lapas. "Varbūt sliktu smaku?"

"Tā jau pus purvs no manis nobīsies! Labāk ne! Vai nav kas nekaitīgāks?" Alfrēds cerīgi paskatījās uz salīkušo stāvu aiz vecās grāmatas.

"Njā," Paulīne novilka un turpināja šķirstīt.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem piedāvāt raudošu pūķi, garas kājas un skaistas acis, Alfrēds jau bija teju atmetis visas cerības. Viņš sakņupis sēdēja uz galda malas, ar kājas pirkstu bakstīja kādu kliņģera drupaču un ik pa laikam papurināja galvu, kad Paulīne piedāvāja vēl kaut ko viņaprāt pilnīgi nederīgu.

"Bet tas ir viss," večiņa pēc brīža skumji noteica. "Tajā grāmatā nekā vairs nav," viņa piebilda un ar skaļu troksni aizsita grāmatu. Gaisā pacēlās putekļu mākonis un kāda sadzeltējusi grāmatas lapa.

"Kas tad man te tā?" Paulīne nosirdījās un pacēla lapu, lai noliktu kopā ar grāmatu atpakaļ plauktā. Uzmetusi skatienu lapas tekstam, viņas grumbu savagotā seja pamazām pārvērtās viltīgā smaidā. "Man šķiet, es zin!" viņa teica un pašķielēja uz Alfrēdu. "Tad man vajadzēs to kast ar peļ astēm!" večiņa ar mezglainu pirkstu norādīja uz kādu galda malai netālu stāvošu kasti.

---

"Maaaigaaaa!" aiz žoga atskanēja. Bija vakars un varēja gadīties, ka sieva jau guļ, tāpēc Alfrēds droši devās mājās iekšā. Ceļa sainī patīkami klunkstēja kāda neliela blašķe.

"Kur tu vazājies tik ilgi, vecais āzi!" viņu sagaidīja pikta balss. Pavisam drīz durvīs parādījās arī pati Maiga naktskreklā un naktsmicē. "Es tevi pārgaidījos! Ko tik es nedarīju, lai tiem cilvēkiem iestāstītu, ka nedabūs tevi šodien bučot," skanēja pārmetumu virkne. "Vienam sastāstīju, ka esi slims, citam - ka pie radiem aizbrauci. Man jau sāk apnikt visas tās smaržīgās dāmas un lepnie kungi. Gribu dzīvot mierīgi!" Maiga piktojās.

Alfrēds viņai piemiedza ar aci un palūdza tēju. Kamēr katliņā vārījās ūdens, Alfrēds īsumā stāstīja par savu gājienu, bet jau pēc brīža galdā kūpēja divas tasītes ar jauku kumelīšu tēju. Katrā tasītē Alfrēds iepilināja nedaudz no atnestās blašķes.

"Iedzer! Viss būs labi," viņš mierinošā balsī mudināja sievu dzert. Pats arī paņēma un vienā rāvienā izdzēra visu tasītes saturu. Pagaidījis, kamēr arī Maiga iztukšo savu, viņš vedināja doties gulēt. Rīts gudrāks par vakaru!

---

"Alfrēd?" no rīta atskanēja apmulsis spiedziens. "Man ir aste!"

Alfrēds atvēra acis, izberzēja tās ar mazām rozā ķepiņām un piecēlās gultā sēdus. Bija nedaudz nepierasti, bet patīkami pakasīt spalvainos sānus. "Mīļā," viņš atpīkstēja. "Nav dzirdēts, ka princeses gribētu bučot peles!"