“Karsta padevusies diena!”

1993.gadā Gettisbergas tuvumā notika vēsturiskas filmas ar tādu pat nosaukumu uzņemšana. Reiz pēc grūtas darba dienas daži statisti, kuri bija tērpti jeņķu (ziemeļnieku) formās, devās uz Litl-Raund-Top pauguru. Ir zināms, ka šeit nozīmīgās kaujas laikā norisinājās smagas kaujas. Veselas dienas laikā konfederāti (dienvidnieki) neveiksmīgi mēģināja iznīcināt ziemeļnieku vienību, kura bija ieņēmusi paaugstinājumu. Un tādēļ nav brīnums, ka statistiem sagribējās apskatīt šo vēsturisko vietu.

Uzkāpuši paugurā, aktieri priecājās par saulrietu kad pie viņiem piegāja nezināms vecis netīrā un diezgan apdriskātā zilā jeņķu mundierī. Paskatījies uz jaunajiem cilvēkiem, kuri bija tērpti tādā pat formā, viņš pasmaidīja un izteica dobā balsī: “Nu ko, puiši, smaga padevusies šodien dieniņa?”. Pēc kā ielika viena no statistiem plaukstā ložu kaudzīti. Apstulbušie aktieri nevarēja izteikt ne vārda, bet vecis izzuda bez pēdām, it kā izšķīda gaisā. Šo tikšanos daļēji varētu uzskatīt par asprātīgu kolēģu-statistu izjokošanu. Bet tikai lodes, kuras tika saņemtas no veča, viens no jaunajiem cilvēkiem atdeva ekspertīzei. Un izrādījās, ka tās izlietas bija… XIX gadsimta 60-to gadu sākumā.

Runā, ka sekojošajos gados šo veci redzējuši arī rekonstruktoru kauju, kuras norisinājās laukos Gettisbergas tuvumā, dalībnieki. Tiesa, parādās padzīvojušais jeņķis tikai zilās formās tērptu cilvēku priekšā, lai padalītos ar saviem “pulka biedriem” ar munīciju.

Ģenerālis un suns

Ne mazums mīklu glabā arī kāda Džeikoba Hammelbo fermera māja (tajā 1863.gadā atradās ziemeļnieku lauka hospitālis), kuras iedzen strupceļā mūsdienu paranormālo parādību pētniekus. Dīvaini, bet laiks ir pasaudzējis šo ēku, un šodien tā pieder ASV Nacionālo parku dienestam. Bet, lūk, tai blakus atrasties dienas tumšajā laikā neriskē pat visdrošākie drosminieki. Un lūk, kādu iemeslu dēļ.

Kaujas pie Gettisbergas otrās dienas laikā tika smagi ievainots ģenerālis Viljams Barksdeils. Viņam lielgabala šāviņš sašķaidīja kreiso kāju, bez tam lode trāpīja krūtīs nogāžot ģenerāli no zirga. Tā kā Barksdeila karavīri steidzīgi atkāpās, viņi nevarēja parūpēties par savu komandieri. Bet lūk ziemeļnieki savāca ievainoto pretinieka karavadoni un nogādāja viņu uz hospitāli Hammelbo mājā. Tomēr izglābt nabagu vairs nebija iespējams. Runā, ka mira viņš briesmīgās mokās piesaucot savus draugus un visu laiku lūdza ūdeni. Viens vietējais puisītis mēģināja padzirdīt nelaimīgo lejot viņam mutē ūdeni no karotes, taču tas, murgojot, to nemanīja.

Kad Barksdeils nomira, viņu apglabāja tur pat, pie Hammelbo mājas. Pēc kara šurp atbrauca nogalinātā ģenerāļa atraitne, kura bija nolēmusi pārvest vīra mirstīgās atliekas uz dzimteni un pārapglabāt tās ģimenes kapsētā. Misis Barksdeilu pavadīja bojā gājušā mīļākais suns. Kā tikai uzticamais suns ieraudzīja sava saimnieka kapavietu, viņā sāka briesmīgi kaukt, apgūlās blakus apbedījumam un vairāk neatgāja no tā ne soli. Un kamēr strādnieki atraka kapu un izcēla no tā Barksdeila ķermeni, suns pat nepakustējās un turpināja tikai smilkstēt. Pie kam atgriezies atpakaļ kopā ar saimnieci un saimnieka zārku suns nevēlējās. Vairākas dienas viņš gulēja pie kapa, atteicās no ēdiena un dzēriena, pēc kā nobeidzās.

Runā, ka kopš tā laika ģenerāļa un viņa suņa dvēseles apmetās bijušajā hospitālī. Naktīs pie Hammelbo mājas var sadzirdēt Barksdeila vaidus un viņa lūgumu atnest ūdeni. Bet reizi gadā ģenerāļa nāves dienā apkaimi pieskandina asinis stindzinošas viņa suņa gaudas.

Nabaga Dženija Veida

Muzejā, kurš iekārtots bijušajā māsu Veidu mājā, arī ir savs spoks. Tas ir meitenes spoks – vienīgās civilpersonas, kura krita nozīmīgajā kaujā. Un tas notika lūk, kādos apstākļos. Pirms kaujas sākuma militāristi brīdināja abas mājas saimnieces – Dženiju un Džordžiju Veidas, ka viņām piederošais nekustošais īpašums iekļūs apšaudes zonā un tādēļ viņām nepieciešams, tāpat kā citiem Gettisbergas iedzīvotājiem, paslēpties pagrabā. Taču drosmīgās meitenes nesteidzās izpildīt šo ieteikumu. Kamēr pie viņu mājas skanēja sprādzieni un šāvieni, viņas cepa maizi un nesa to uz priekšējo līniju. Tāpat māsas Veidas nogādāja uz ierakumiem ūdeni. Bet kad kaujas rezultāts jau bija skaidrs (kauju uzvarēja ziemeļnieku armija), Dženiju nogalināja nejauša lode.

Šodien Gettisbergā par šo drosmīgo jaunkundzi stāsta leģendas – jo ne jau nejauši māsu māja kļuvusi par muzeju. Klīst baumas, ka Dženijas dvēsele uz visiem laikiem palikusi zem dzimtā jumta. Runā, ka par saimnieces parādīšanos mājā  brīdina ķēžu, kuras karājas pagrabā, šķinda, par cik jaunkundze vienmēr kāpj augšā no šīs telpas. Pēc tam pa istabām izklīst brīnumainā svaigi ceptas maizes smarža, kuru nabaga Dženija turpina cept priekš Gettisbergas aizstāvjiem. Tiesa, reizēm šo aromātu pārmāc rožu smarža – jo taču šos ziedus meitene tā mīlēja dzīvai esot!

Dīvainā migla un mirguļojošā bumba

Ir zināms, ka slavenās kaujas vietā reizēm notiek neparastas parādības. Bieži par šo brīnumu lieciniekiem kļūst parasti cilvēki, kas atbraukuši uz Gettisbergu lai apskatītu vēsturiskās vietas. Tā, pirms dažiem gadiem kāds Lukass Rivs pastāstīja žurnālistam tādu stāstu.

• Par cik esmu liels Pilsoņu kara vēstures mīļotājs, es bieži braucu uz Gettisbergu. Un vienmēr apstājos vienā un tajā pašā hotelī netālu no Gettisbergas nacionālās kapsētas. Pagājušā gada oktobrī es devos turp kopā ar savu draugu. Pēc divām dienām apmēram desmitos vakarā es izlēmu apmeklēt kapsētu. Uzkāpis pa netīro nogāzi un noejot apmēram 150 metrus kapsētas virzienā izdzirdēju dīvainu zvanīšanu. Apskatījies apkārt tās avota meklējumos piecus metrus pa kreisi attālāk es ieraudzīju pulsējošu zilu gaismas bumbu. Tā piepeldēja pie manis apmēram 15 centimetru augstumā no zemes. Es nokļuvu līdz pauguram un noslīdēju no tā lejā uz sava dibena. Un no jauna izdzirdēju zvanīšanu, šoreiz ļoti tuvu. Piecēlos, aizskrēju uz viesnīcas numuru un sāku dauzīt pa durvīm. Mans draugs Deivs tās atvēra, un es vienkārši ievēlos viesnīcas numurā. Neatteikšos no turpmākajiem braucieniem uz Gettisbergu, taču nekad vairāk neapstāšos tajā hotelī un neatgriezīšos tajā kapsētā.

Bet Gregs Juellins savā intervijā avīzei New York Post dalījās ar patiesi šaušalīgu notikumu, kurš atgadījās ar viņu un viņa tēvoci Gettisbergas Nacionālajā militārajā parkā:

• Mēs atbraucām uz Gettisbergu ne kā spoku mednieki, bet kā vienkārši tūristi. Naktī nenāca miegs, un tika nolemts pabraukāt pa memoriāla braucamo daļu. Ceļā mēs atvērām mašīnā logus lai sajustu nakts vēsumu, un pēkšņi izdziedējām vāju troksni, kurš skanēja it kā no visām pusēm. Es mēģināju saprast skaņas kreisajā pusē, bet mans tēvocis kaut ko dzirdēja labajā pusē. Un vēl es atceros miglu, taču migla bija kaut kāda neparasta – tā bija sakoncentrēta mākonī tikai vienā iecirknī, vairāk nekur nebija. Un lūk tad mēs arī saskatījām tās figūras, kuras kustējās starp lielgabaliem tumsā. Godīgi sakot: kļuva tik bailīgi, ka sirds bija gatava izlekt no krūtīm. Taču es paspēju uzņemt spokus video. Bet tēvocis, esot sabaidīts, uzreiz aizvāca galvu no loga un pacēla sānu stiklu. Tāda parādība ir spējīga nobaidīt pat ļoti drosmīgu cilvēku. Taču, neskatoties uz visiem šiem “baidekļiem”, tūristu Gettisbergā mazāk nekļūst.