Lielā uzurpātore cītīgi pozicionēja sevi kā ļoti krievisku cilvēku; taču tajā pašā laikā lieliski saprata, ka viņas personā liktenis uz vienu paaudzi ir atgriezis bijušo varenumu Askāniju dzimtai, no pirmajām, valdošajām dinastijām Vācijas vēsturē. Viņa atcerējās, viņa lepojās, un tāpēc Krievijas kara ordeņa lente, kas Katrīnai kļuva par ļoti personīgu projektu, ieguva ģimenisku nokrāsu. Krāsu saskaņa ar impērijas ģerboņa krāsām (melns ērglis, zelta lauks) atviegloja jaunās simbolikas ienākšanu kopējā kontekstā. Vēlāk parādījās arī pašu Georga joslu mitoloģija: „uguns un pulveris” un pārējais.

Šai mitoloģijai ir arī jaunāki līmeņi, pārsvarā – diezgan pretīgi. Protams, ka neeksistēja nekāda, atsevišķa „gvardes” lenta: Tā bija Georga lenta, ko nesauca vārdā, bet noslēpa uzreiz zem vairākiem pseidonīmiem. Protams, nebija arī nekādas Vlasova balvas ar šo lenti (ja arī tā būtu, nekas nemainītos).

Par ko tad es? Par to, ka viss, kas notika ar lenti no XX gadsimta sākuma, bija viena realitāte; mūsu gadsimtā svītrainajai lentei atklājās pavisam cita realitāte, ar ko mums tagad ir darīšana uz ielām un tīmeklī. Kārtējās Uzvaras dienas svinēšanas priekšvakarā tika paziņoti jauni noteikumi lentītes nēsāšanai, tikpat neoficiāli, kā tā pati; prese to nosauca par „stingrības ieviešanu” un piedraudēja, ka tiem, kuri to neievēros, vajadzēs sastapties ar kaut kādām patruļām (kauninātāju vai?). Katrīna Šuļmane ar vēsu skatu, kāds pieklājas politologam, spriež „kuram un kāpēc tas ir vajadzīgs”: parastie cilvēki žēlojas, ka tas nav godīgi un prettiesiski. Nūģīgie Katoni Vecākie kā es simto reizi atgādina, ka runa ir par to, ka masas ir uzurpējušas apbalvojuma simbolu, tas ir, viss, kas notiek, jau no sākta gala nav pareizi.

Un tomēr – kas tad īsti notiek?

Par spīti tam, kā mēs visi instinktīvi domājam, pasākums ar Georga lentīti sākās acīmredzot, nevis kā Kremļa viltība, bet kā privāta iniciatīva.

Cilvēki, kas to visu izdomāja, visu lieliski bija aprēķinājuši (vai arī uzminējuši, vai bija radoši): un vairums mūsu pilsoņu dziļa emblemātiska nezinība, un apbalvojumu sistēmas sabrukums (rauj to gabalos, kā kuram patīk), un masu vēlēšanās kaut kā sevi izteikt un apzīmēt – taču vēlēšanās kaunīga, lai tikai nebūtu individuāla: individualitāti cilvēki izsaka savādāk: valkājot Versače vai kurpes by appointment, jaunkundzēm savukārt logotips Guči, kā apslēpts tetovējums.

Paredzēja vai uzminēja – un prieks par „haļavu” un naivu gatavību apbalvot sevi par abstraktu vai konkrētu lietu; retrospektīvu visēšanu, daudziem raksturīgās, valstiskās slāpes izrādīties, arī to paredzēja.

Izmanīgie lentas autori paredzēja arī to, ka cilvēki to pašu lenti sāks nēsāt velns zina kā, tāpēc jau sākumā bija jāatkristās no atbildības. Tāpēc jau „akcijas noteikumos” no paša sākuma tika ierakstīti visādi saprātīgi ierobežojumi: piemēram, uz lentes nerakstīt nekādus tekstus. Saprotams, ka vairums lentas nēsātāju vispār par kaut kādiem noteikumiem nebija dzirdējuši, bet ja dzirdējuši – ievēroja tos tik daudz, cik pašiem gribējās. Bija vēlēšanās aizšņorēt kedas ar uzvaras lentītēm? Cilvēks ņēma un aizšņorēja, nesaskaņojot ne ar kādu orgkomiteju. Akcijas sekmes izpaudās arī tās nevadāmībā. Darām kā visi un skrienam... Pēc tam notika lentes radikāla politizācija un uz kādu laiku sākotnējā akcija tika gandrīz aizmirsta.

Šodien akcijas iniciatori, kas sen jau atdevuši iniciatīvu valstij un pūlim, senšas atgādināt par sevi. Viņi uzņemas atbildību par to, ka pret lenti izturas „nepieklājīgi” un atzīst, ka pašu iepriekšējie noteikumi ir nepilnīgi – nu, viņiem jau vairs nav ko zaudēt, ja neskaita - nepazīstamību. Valstij tas ir labāk: 9. maija priekšvakarā, masveidības dēļ, neuzstāt uz Georga lentes politisko raksturu, uzsverot tās memoriālo nozīmi.

Visā notiekošajā ir vēl viena īpatnība. Prese ne jau velti nosauca akcijas noteikumu maiņu par „stingrības ieviešanu”: runa ir, kā jau rakstīju iepriekš, par kaut kādām patruļām, kas novēro lentas nēsāšanas noteikumus. Daudzi jau saķer galvu: kādas patruļas? Nekādu likumu šajā sakarā nav, visiem noteikumiem ir rekomendējošs raksturs akcijas dalībniekiem un viss, kāds sakars ar to kontrolei, pārbaudēm uz ielām? Kam mēs atdodam policijas funkcijas?

Te atliek atgādināt: taisnība bija emblemātikas nūģiem, kas sūdzējās par ordeņa lentes masveida nēsāšanas nekorektumu. Simbols ir simbols: pievēršoties tam, mēs skaram būtību. Jeņķiska izturēšanās pret apbalvojuma lenti pati par sevi bija iegribu uzvara pār tiesiskuma kultūru. Tagad mēs redzam šīs tendences attīstību.

Lenta kļūst par lielisku priekšnoteikumu, lai vara rīkotos netiesiski – tāpēc es paredzu, ka vēl ilgi tas viņiem neapniks.

Avots: autora Facebook.

[Tas, kas Krievijā un arī kaimiņos no tiek ar Georga lenti, ir tas pats, ja mēs visi sāktu svētkos nēsāt Trīszvaigžņu ordeņa lenti! – t.p.]