Par nelaimi, saasinoties tuberkulozei, viņš ir spiests pamest darbu. Viņš sāk intensīvi rakstīt, cerot sapelnīt naudu. Par pirmo veiksmi var uzskatīt populārzinātnisko rakstu "Unikālais: atklāts no jauna". "Divnedēļu apskata" redaktors, sacerējumu nevērtē visai augsti. Taču otrs žurnāla līdzstrādnieks uzstāj, ka tas jāpublicē. Viņu sauca Oskars Vailds.

Kā students Herberts Velss kaismīgi iemīlas savā māsīcā Izabellā Velsā. "Es neticēju laulībai, bet uzstāju uz kāzām. Pa īstam liela lieta ir mīlestība, nevis laulība...", - rakstnieks vēlāk raksta. Taču drīz vien viņš saprot, ka nav veiksmīgi izvēlējies dzīves biedri.

1893. gadā starp viņu un viņa skolnieci Emiju Ketrīnu Robinsu rodas maigas jūtas. Jaunā mīlestība iedvesmo Herbertu radīt eseju "Miljonā gada cilvēks", kurā viņš rada nākotnes cilvēka tēlu ar milzīgu galvu, evolūcijas teorijas triumfa simbolu. Vēlāk daudzi zinātniskās fantastikas autori izmanto šo ģeniālo tēlu.

1895. gads Herbertam ir maģisks. Viņš beidzot izšķiras un aprec Emiju, iepazīstas ar Bernardu Šovu un publicē četras grāmatas. To skaitā, īstu šedevru - "Laika mašīnu". Romāns izreiz padara Velsu polulāru un arī materiāli nodrošinātu. Viņš turpina intensīvi strādāt. Šajā laikā tiek publicēti viņa romāni "Doktora Moro sala", "Neredzamais cilvēks", "Pasauļu karš", "Kad guļošais modīsies".

Rakstniekus-fantastus bieži uztver kā pareģus un Velss vairākas reizes mēģina iedomāties nākotni savos romānos: "Modernā utopija" (1905) un "Cilvēki kā dievi" (1923). Romānā "Komētas dienās" (1906) autors attēlo pasauli, kurā cilvēku daba ir mainījusies tāpēc, ka Zeme iekļūst komētas astē. Pateicoties īpašām komētas gāzēm viņi aizmirst ķildas un sāk mīlēt viens otru ar tīru, nesavtīgu mīlestību.

Taču ne vienmēr Velsa prognozes bija tik utopiskas. Pirms pirmā pasaules kara viņš "Bruņnešu zemē" (1903) paredz, ka tiks radīts tanks. Romānā "Atbrīvotā pasaule" (1914) viņš prognozē, ka tiks radīta atombumba, kuras pielietošanai būs baismīgas sekas. Romānā "Pirmie cilvēki uz Mēness" viņš pareģo, ka notiks cilvēka lidojums uz Mēnesi.

Rakstnieks brīdina arī no "pārcilvēka" ideoloģijas. Tieši par tādu sevi uzskata neredzamais cilvēks, kurš paziņo, ka ir tiesīgs valdīt pār parastajiem mirstīgajiem, radot "baiļu karalisti". Pēc būtības romānā autors attēlo fašistu līdera likteni. [Es gan šo romānu uztveru savādāk - t.p.] 1924. gadā Velss uzstājas pret reālu diktatoru - Musolini, nosaucot šo fašistu par "asiņainu teroristu".

Utopiski sapņi par vienotu pasaules valsti aizved Herbertu politikā. Viņš iestājas Fabiāņu biedrībā, kas propagandēja reformisku ceļu kā pārvērst kapitālistisko sistēmu sociālistiskajā. Taču neatkarīgais Velss drīz vien sastrīdas ar biedrības dibinātājiem, Vebu laulāto pāri, izvirzot pats savu ideju, kā pārveidot pasauli, izglītojot tautas masas ar "intelektuālā mazākuma" palīdzību un uzstājas pret tradicionālo laulību, tās vietā liekot brīvo mīlu. Tācu šīs idejas Anglijā nerod piekritējus, Velsa mēģinājums tikt ievēlētam parlamentā izgāžas.

1920. gadā rakstnieks dodas uz Padomju Krieviju, jo ir dzirdējis, ka krievi sākuši celt ideālu sabiedrību. Viņš tiekas ar Gorkiju, Ļeņinu un Trocki. Brauciena rezultātā tiek sarakstīta grāmata "Krievija miglā", kurā autors ironiski paziņo, ka šķiru cīņas teorija ir - "derīgs opijs tautai" un aicina Rietumus palīdzēt boļševikiem likvidēt ekonomisko atpalicību.

Fantasta personīgā dzīve bija ļoti vētraina. Viņam ir bijušas daudzas mīļākās, dažas ir dzemdējušas viņam bērnus. Donžuans pat aizvilināja prom no Gorkija viņa sekretāri un civīlsievu Mariju Zakrevsku-Benkendorfu-Budbergu, savu pēdējo mīlestību. "Tā ir sieviete, kuru es patiešām mīlu", - literators raksta autobiogrāfijā. Marija paliek ar Herbertu līdz viņa pēdējām dienām.

Bēru ceremonijā 1946. gadā Prīstlijs nosauca Velsu par cilvēku, "kura vārds nesa gaismu daudzos dzīves tumšajos kaktos". Rakstnieka pelnus dēli, saskaņā ar testamentu, izkaisīja virs Ziemeļjūras.