"Vēl ilgi pirms kara, - tika vēstīts rakstā, - kad Gastello kopā ar tēvu strādāja vienā no Maskavas rūpnīcām, par viņu runāja: "Kur vien noliec, visur - piemērs". Varēja just, ka Nikolajs Gastello ir vērtīgs cilvēks. Kad viņš kļuva par kara lidotāju, tas tūlīt pat apstiprinājās. Viņš nebija slavens, bet ātri gāja uz pazīstamību. 1939. gadā viņš bombardēja baltsomu kara rūpnīcas, tiltus un dotus. 1940. gadā, Besarābijā izmeta mūsu izpletņu lēcēju desantus, lai aizturētu rumāņu bajārus no mūsu zemes izlaupīšanas. Ar pirmajām Lielā Tēvijas kara dienām kapteinis Gastello grāva fašistu tanku kolonnas, spridzināja lupatu lēverēs armijas objektus, šķēpelēs lauza tiltus. Par kapteini Gastello jau izplatījās slava citās kara daļās. Gaisa cilvēki ātri uzzina viens par otru.

Kapteiņa Gastello pēdējais varoņdarbs nekad netiks aizmirsts. [...] Lejup, uz zemi, pie sastrēgušām pretinieka cisternām trauc viņš savas degošās lidmašīnas ugunīgo kamolu. Gastello acis, ko moka uguns, vēl redz, apdegušās rokas ir stingras. Mirstošā lidmašīna vēl klausa mirstošā pilota rokas.

Gastello mašīna ietriecas cisternu un mašīnu "pūlī" - apdullinošs sprādziens ar ilgiem dārdiem satricina kaujas vietas gaisu: sprāgst ienaidnieka cisternas..."

"Gastellovieši" - padomju kamikadzes?

dabiski, ka tāds varoņdarbs nevarēja palikt bez visaugstākā apbalvojuma. Tas nelika sevi ilgi gaidīt. AR PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumu no 26.07.1941. Gastello pēc nāves piešķir "Padomju Savienības Varoņa" nosaukumu.

Gastello "ugunīgais tarāns" kļuva par vienu no pašiem pazīstamākajiem varonības piemēriem Lielā Tēvijas kara laikā un tika izmantots kara patriotiskajā propagandā, lai audzinātu jaunatni, gan kara laikā, gan pēckara periodā. Gastello bojā ejas alternatīvās versijas un notikumu izmeklēšana tika pātraukta vai padarīta slepena. Gastello apkalpes locekļi, kuri gāja kopā ar viņu - G. N. Skorobogatijs, A. A. Kaļņins, A. A. Burdeņuks - palika komandiera varoņdarba ēnā. Tikai 1958. gadā viņus apbalvo ar Tēvijas kara 1. pakāpes ordeņiem (pēc nāves).

Gastello uzvārds kļūst par sugas vārdu. Par "gastelloviešiem" sāk saukt lidotājus, kas veic "ugunīgo tarānu" (kad lidmašīna taranē mērķus uz zemes). Pavisam Tēvijas kara laikā padomju lidotāji veica 595 "klasiskos" tarānus (lidmašīna pret lidmašīnu) un 506 lidmašīnas tarānus pret mērķi uz zemes (ēkas, autokolonnas utt.), 160 tanku tarānus (lidmašīna pret tanku), 16 jūras tarānus (lidmašīna pret kuģi).

Gastello vai Maslovs?

1951. gadā slavenā „ugunīgā tarāna” desmitgades priekšvakarā, lai svinīgā gaisotnē pārapbedītu varoņus, tika veikta mirstīgo atlieku ekshumācija no varbūtējā Gastello kapa.

Lieta tāda, ka saskaņā ar oficiālo versiju, Nikolaja Gastello ķermenis (precīzāk, tas, kas no tā bija palicis pāri) tika izvilkts no lidmašīnas atlūzām. To veica Dekšņanu ciema zemnieki, kuri arī to apbedīja. Lūk, šo „Gastello kapu” arī 1951. gadā nolēma atrakt.

Te notika konfūzs. Gastello mantu kapā nebija. Toties tika atrastas Gastello karabiedru personīgās lietas – 1. eskadras 207. TBVAP komandiera Aleksandra Spiridonoviča Maslova un strēlnieka-radista Grigorija Vasiļjeviča Reutova personīgās mantas. [TBVAP – tālo bimbvedēju aviācijas pulks – t.p.] Maslova apkalpe tika uzskatīta par pazudušu bez vēsts tajā pašā dienā, kad Gastello, kā uzskata, ir veicis savu varoņdarbu. Pārapbedīšanas vadītājs, apakšpulkvedis Koteļņikovs ar partijas orgānu sankcijām veica slepenu izmeklēšanu, tās rezultātā tika noskaidrots, ka varbūtējā Gastello tarāna vietā ir nogāzusies Maslova lidmašīna. Maslova ekipāžu bez lieka trokšņa pārapbedīja, bet Maslova bumbvedēja fragmentus nosūtīja valsts muzejiem kā Gastello lidmašīnas paliekas.

Maslova ekipāžas bojā vietā tika uzstādīts piemineklis-monuments, kas veltīts N. F. Gastello apkalpes varoņdarbam. Dati par varbūtējā Gastello kapa ekshumāciju palika slepeni līdz pat Pārbūvei.

Kur ir pierādījumi?

Tātad, ko mēs beigās esam ieguvuši? Izrādās, ka „ugunīgo tarānu” veica nevis Gastello, bet gan Maslova apkalpe?

Uz šo jautājumu arī ir jāatbild noliedzoši. Pats fakts, ka tika atrastas kaut kādas Maslova apkalpes atliekas, liecina par to, ka arī šī lidmašīna neveica „ugunīgo tarānu”. Ja lidmašīna būtu ietriekusies benzīna cisternu un bruņojuma kolonnā un tur uzsprāgusi – no tādas lidmašīnas nepaliktu pāri ne skrūvītes, bet no apkalpes – pat ne kāds diedziņš! Atrastās Maslova un viņa apkalpes atliekas liecināja par to, ka viņa lidmašīna nav veikusi tarānu, bet ir ietriekusies zemē stāvā leņķī.

Starp citu, uz ko vispār ir balstīts stāsts par „Gastello tarānu”, kas tika veikts 1941. gada 26. jūnijā Dekšņanu ciema tuvumā? Tas ir balstīts uz lidotāju Vorobjova un Ribasa ziņojuma, kuru lidmašīna piedalījās tajā pašā kaujā, kopā ar Gastello lidmašīnu. Kur tad ir šis ziņojums?

Izrādās, ka tas nav saglabājies. Saglabājušās tikai atsauksmes par šo ziņojumu dažādos dokumentos. Vai tur Gastello varoņdarba gaita bija aprakstīta tieši tā, kā to mums sniedza padomju propaganda? Varbūt, ka tur bija rakstīts kaut kas cits, tas, ko vēlāk padomju aģitatori „pielaboja” un „pārstrādāja”? Valstij toreiz ārkārtīgi bija vajadzīgi varoņi, kuriem bija jākalpo par „sekošanas piemēru”. [Atceramies, kā tika „sameistarots” stāsts par panfiloviešiem, Maskavas aizstāvjiem – t.p.]

Katrā gadījumā mēs to acīmredzot, nekad neuzzināsim. Paša galvenā dokumenta – Vorobjova-Ribasa ziņojuma, uz kura balstās visa leģenda par Gastello – dabā vairs nav. „Liecinieki”- vecākais leitnants Vorobjovs un leitnants Ribass – gāja bojā tajā pašā 1941. gadā. 207. pulks, kurā dienēja Gastello, 1941. gada septembrī tika izformēts, daudzi aviācijas pulka dokumenti izrādījās pazuduši (tajā skaitā arī slavenais ziņojums).

Kur palika Gastello?

Labi, mēs noskaidrojām, ka „Gastello kapā” īstenībā gulēja Maslova ekipāža. Tad, kur ir palicis pats Gastello?

Īstās Gastello lidmašīnas atliekas tika atrastas netālu no Maslova bojā ejas vietas – Mackovas purvā, Macku ciema tuvumā. Lidmašīna nogāzās, kā ziņoja vietējie iedzīvotāji, 1941. gada 26. jūnijā. Viņi atrada apdegušu līķi, tā armijas virskrekla kabatā atradās vēstule uz Skorobogatijas vārda (pēc visa spriežot, runa ir par Gastello apkalpes strēlnieka Grigorija Nikolajeviča Skorobogatija sievu), kā arī medaljons ar iniciāļiem A. A. K. (Gastello strēlnieka-radista Alekseja Aleksandroviča Kaļiņina iniciāļi). Taču galvenais – te tika atrastas atliekas, ko viennozīmīgi varēja identificēt, kā tieši N. F. Gastello lidmašīnas daļu – birka no dzinēja M-87B ar sērijas numuru 87844.

Saskaņā ar Macku ciema vietējo iedzīvotāju liecībām, viens cilvēks no īstās Gastello lidmašīnas izkāpa uz spārna un nolēca ar izpletni, taču viņu sagūstīja vācieši. Vietējā iedzīvotāja liecību apstiprina dokuments „42. aviodivīzijas komandējošā un ierindas sastāva neatgriezeniskie zaudējumi no 22.06 līdz 28.06.41. gadam”.

Īpašu pikantumu liecinieka teiktajam dod fakts, ka no bumbvedēja DB-3 spārna varēja nolēkt tikai pats apkalpes komandieris (tāda bija šīs lidmašīnas konstrukcijas īpatnība). Šajā gadījumā izlēkušais varēja būt tikai Nikolajs Gastello.

Pilnīgi iespējams, ka liecinieki varēja kļūdīties, stāstot, ka lēciens ir veikts tieši no spārna.

Rezumēsim.

Gastello lidmašīna ietriecās zemē – nevis vācu mehanizētajā kolonnā. Taisnības labad jāatzīmē, ka Gastello acīmredzot, patiešām centās virzīt savu lidmašīnu un ienaidnieka pozīcijām – citādi ir grūti izskaidrot, kāpēc viņa DB-3F, tā vietā, lai lidotu pie „savējiem”, pagriezās atpakaļ uz Macku ciemu (tur tieši atradās vācu kara daļa). Taču mēģinājums neizdevās. Līdz vācu kara daļai lidmašīna netika un nogāzās zemē.

Tātad rezumēsim. Gastello varoņdarbā par ticamiem var uzskatīt tikai šādus faktus:

-Gastello un Maslova lidmašīnas cieta katastrofu, izpildot kaujas uzdevumu 1941. gada 26. jūnijā;

-lidmašīnas nogāšanās vieta pie Dekšņanu ciema, ko uzskatīja par Gastello tarāna vietu, īstenībā ir Maslova lidmašīnas bojāejas vieta;

-nekādu dokumentālu pierādījumu, ka kāda no šīm lidmašīnām veica „ugunīgo tarānu”, nav. Vienīgais dokuments, uz ko atsaucas leģenda par tarānu (Vorobjova-Ribasa ziņojums) nav saglabājies. Kas īstenībā bija teikts šajā ziņojumā – precīzi nav zināms.

Fakti un mīti.

Sabiedrības apziņā ir iesakņojušies spēcīgi maldi par Nikolaju Gastello un viņa varoņdarba unikālumu.

Te tie ir:

Gastello ir veicis vēsturē pirmo tarānu pa zemes mērķi.

Nepareizi. Pirmo lidmašīnas tarānu pa zemes mērķi veica padomju lidotājs Mihails Aņisimovičs Jujukins 1939. gada 5. augustā kauju laikā pie Halhigolas upes. Ja rēķinām visus „ugunīgos tarānus” – kā uz zemes, tā pa mērķiem jūrā – tad pirmo šādu tarānu paveica ķīniešu lidotājs Šens Čanghajs 1937. gada 19. augustā.

Gastello veica pirmo tarānu Lielā Tēvijas kara laikā. [PSRS izdalīja no 2. pasaules kara vēsturē mākslīgu terminu Lielais Tēvijas karš, lai notušētu to, ka PSRS un Vācija sāka Otro karu kā sabiedrotās. Starp citu, arī nosaukums bija aizgūts, propagandas dēļ Krievijas impērijā par Lielo Tēvijas karu sāka saukt 1. pasaules karu, ko tajos laikos dēvēja tikai par Lielo karu. Neviens jau vēl nezināja, ka būs arī 2. pasaules karš – t.p.]

Pirmo tarānu Lielā tēvijas kara vēsturē veica padomju lidotājs D. V. Kokorevs 1941. gada 22. jūnijā, apmēram pulksten 4 un 15 minūtēs. Ilgu laiku par pirmā tarāna autoru Lielā Tēvijas kara vēsturē uzskatīja lidotāju ar lielisku krievu VTU – Ivans Ivanovičs Ivanovs. Taču tagad ir noskaidrojies, ka Ivanovs savu tarānu veica 10 minūtes vēlāk par Kokorevu.

Gastello veica pirmo tarānu pa zemes mērķi Lielā Tēvijas kara laikā.

Lielā Tēvijas kara vēsturē pirmo tarānu pa zemes mērķi veica padomju lidotājs P. S. Čirkins 1941. gada 22. jūnijā.

Gastello savu varoņdarbu veica viens pats.

Šie maldi izveidojās tāpēc, ka stāstos par N. F. Gastello varoņdarbu viņa apkalpes locekļi kā likums netiek minēti.

Gastello tarānu veica ar iznīcinātāju.

Šie maldi radās tāpēc, pēckara daiļliteratūrā par aviācijas galvenajiem varoņiem uzskatīja lidotājus-iznīcinātājius. Bija radīti virkne darbu (piemēram, I. V. Štoka luga „Gastello”), kuros N. F. Gastello veica savu varoņdarbu ar iznīcinātāju. Protams, ka īstenībā Gastello vadīja bumbvedēju.

Gastello ir bijis stūrmanis M. A. Jujukina ekipāžā, kad viņš veica vēsturē pirmo tarānu pa zemes mērķi 1939. gada 5. augustā, kad risinājās notikumi pie Halhingolas upes.

Šiem maldiem vajadzēja uzturēt padomju lidotāju varonīgās „taranēšanas tradīcijas” pārmantojamības ideju. Sta;liniskajā presē Jujukinu sauca par Gastello „audzinātāju”. Īstenībā M. A. Jujukina stūrmani sauca par Aleksandru Morkovkinu (viņš izlēca no lidmašīnas tieši pirms tarāna). Gastello bija nevis Jujukina stūrmanis, bet gan pulka biedrs. Halhingolā viņi lidoja dažādās ekipāžās.