"Paskatoties visapkārt, es sapratu, ka kopā ar mašīnu stāvu uz kustīgā trotuāra lentes. Tauta apkārt tā vien mudžēja - visdažādākā tauta. Vairums gadījumos. gan šie cilvēki bija kaut kādi nereāli; daudz mazāk reāli kā varenie, sarežģītie, gandrīz klusie mehānismi". (Arkādijs un Boriss Strugacki. "Pirmdiena sākas sestdienā".)
Ir ļoti daudz gadījumu, kad fantastu pareģojumi, likās, absurdi un neticami, taču ir piepildījušies. Taču atgadās arī pretējās lietas: nākotne pienāk ar krāšņām detaļām, kas liekas acīmredzamas un neizbēgamas, taču neviens tās nav paredzējis. Zelta laika fantastika, kad sāka radīt savus darbus Azimovs, Klārks, Lems un brāļi Strugacki, nereti attēlo gadus, kas mums jau ir nesena pagātne. Un fantasti pareģojumi ir izrādījušies tāli no tā, kas ir noticis īstenībā.
Kaut arī zinātnes avangarda sasniegumi tagad burtiski ir katrā kabatā, atsevišķas personas turpina jautāt pēc lidojošām mašīnām un kaunināt cilvēci par to, ka datori, kas ir jaudīgāki par tiem, kas lidoja uz Mēnesi, tiek izmantoti spēlei Angry Birds. Pelēkā, vienmuļā realitāte neiztur nekādu salīdzinājumu ar klasisko ZF, kas bija optimisma un pirmatklājēju gara pilna. Mēģināsim tad atcerēties desmit viszīmīgākos otas triepienus nenotikušās nākotnes tēlā un mēģināsim saprast, kāpēc tie tā arī palika grāmatu lappusēs.
- KOSMISKIE LIDOJUMI.
Reālo stāvokli Visuma apgūšanā var nosaukt par gadsimta vilšanos. Šajā apgabalā mēs katastrofiski un jau bezcerīgi atpaliekam no grafika, ko sastādījuši Zelta laikmeta metri. Ar pilotējamām ekspedīcijām uz Jupiteru, bāzēm uz Marsa un rūdu ieguves šahtām uz Mēness kaut kā nav sanācis.
No pirmā uzmetiena, atminējums atrodas virspusē – fantasti nebija domājuši par jautājuma tehnisko pusi. Par spīti paredzējumiem kodolenerģija nenāca ķīmiskās enerģijas vietā. Protams, pieredze rāda, ja amerikāņiem kā nākas iespļaus dvēselē, viņi spēs uzbūvēt milzīgu raķeti un nosūtīs cilvēku uz Mēness. Taču tagad amerikāņi vairs nav vakarējie, bet raķešu dzinēji, kas īpaši nav mainījušies no 1960. gadiem, joprojām ir pieprasīti.
Īstenībā fantasti pieļāva pavisam citu kļūdu. Kodolelektriskā raķešu dzinēja parādīšanās 1970-tajos, pilotējamā ekspedīcija uz Marsu 1980-tajos, Mēness bāzes radīšana 1990-tajos, un beidzot orbitālās lāzeru katapultas būves pabeigšana, lai palaistu starpzvaigžņu zondes XXI gadsimta sākumā – īstenībā nav fantastika, bet tikai prognoze. Turklāt visai reālistiska prognoze. Tā varēja būt. Un tā arī noteikti būtu! Ja visi iepriekš minētie saprāta sasniegumi nebūtu tukša naudas tērēšana.
Zinātne, protams, prasa upurus. Taču jēdzīgus. Jau „Apollo” Mēness programma šajā kategorijā neietilpa. Automātiskās bezpilota stacijas paveiktu tos pašus pētījumus 15-20 reizes lētāk. Bet kodolraķešu dzinēja izstrāde netika pabeigta tikai tāpēc, ka šķidrās degvielas dzinēji pilnīgi sekmīgi tiek galā ar mūsdienu kosmonautikas uzdevumiem. Un mainīsies šī situācija ne tik drīz. Vienkārši, pašlaik nav jēgas steigties – orbitālie teleskopi un starpplanētu stacijas jaunu informāciju piegādā ātrāk par zinātnieku iespējām to analizēt.
2.KOMUNISMS.
Otrā, galvenā vilšanās, kas patiesībā skāra galvenokārt bijušā, sociālistisko valstu bloka iedzīvotājus, bija komunistiskās idejas sagrūšana. Taisnīguma, vienlīdzības un pārpilnības sabiedrību, kuras neizbēgamību pareģoja kā fantasti, tā vairāk atbildīgi biedri, uzcelt neizdevās. Kaut arī Ņikita Hruščovs solīja jautājumu slēgt jau 1980. gadā.
Padomju līdera vārdi nebija politiķi parastais mēģinājums rādīt vēlamo par īstenību. Pagājušā gadsimta vidū cilvēki patiešām tam ticēja. Par drīzu pārpilnības iestāšanos runāja vadošie ekonomisti. Sarežģītu un stingri zinātnisku aprēķinu, kas balstījās uz brīvi izvēlētiem pieņēmumiem un nepietiekamiem izejas datiem, rezultātā arī mūsu dienās var pierādīt, ko vien vēlas.
Problēma slēpās jēdziena „pārpilnība” subjektīvismā. Domātājiem, kuri dzīvoja XIX-XX gadsimtu mijā, nebija grūti izskaitļot kaut kādu „saprātīgu” pietiekamas rocības līmeni, pie kura materiālās problēmas vairs netraucēs cilvēka radošam darbam, kas tādā veidā pārvērtīsies no pasākuma, kas nodrošina ģimeni, par dzīves mērķi. Pietika paņemt un sadalīt visiem, un pēc tam vēl izvērst elektrifikāciju. Taču pārpilnība izrādījās nesasniedzama kā horizonts. Priekšstati par rocību mainījās vienlaikus ar to, kā tā kļuva lielāka. Ap 1980. gadu šis apstāklis kļuva saprotams ne tikai tautai un partijas vadībai, bet arī fantastiem.
3/ GALĪGĀ KATASTROFA.
Motīvs par „galīgo katastrofu”, kas tuvojas un pēc kuras dzīvība tik tikko gailēs drupās bez cerībām uz atdzimšanu, literatūrā parādījās pagājušā gadsimta vidū. Tas nostiprinājās 1970.-80. gados, iegūstot kliedzošu, histērisku skanējumu, pēc tam nedaudz noklusa, taču ir spēcīgs un neuzvarams joprojām. Kā formālu katastrofas iemeslu fantasti parasti norādīja kodolkaru, kaut arī veselais saprāts saka priekšā, ka notikumu attīstība, kurā neviens nav ieinteresēts, ir maz iespējama. [Ja kodolieroči nonāks „islāmistu” rokās, viss būs iespējams – t.p.] Tomēr dažādības dēļ varēja minēt ozona caurumus, asteroīdus, epidēmijas, atnācējus un kā pašu reālāko varianti – zombiju iebrukumu. Taču visas šīs fantāzijas ir blakusefekts no Aukstā kara laiku propagandas.
Komunisti uzskatīja kapitālismu par nepieciešamu, taču laikā ierobežotu formāciju, pēc kuras noteikti nāks gaišā nākotne. Attiecīgi viņu pretinieki uzstāja, ka kapitālisms ir galējā sabiedrības attīstības stadija, aiz kuras – nesekos nekas! Taču „neko” tīrā veidā nespēja iedomāties pat fantasti. Kaut gan kaut kam – piemēram, ķieģeļu drupām un nosmulētiem barbariem ar automātiem – pat pēc kapitālisma bija jāpaliek. Taču komunisms jau ir pagātnē, bet civilizācija turpina eksistēt, neskatoties uz to, ka tās krahs pavisam nesen likās likumsakarīgs un neizbēgams.
4/ POSTINDUSTRIĀLĀ EKONOMIKA.
Ievērojot kādu attīstības tendenci, fantasti un futurologi cenšas ekstrapolēt to nākotnē, lai paskatītos, ar ko tas var beigties. No pagājušā gadsimta vidus ražošana sāka prasīt arvien mazāk darba roku, kam bija jārada arvien vairāk saniknotu proletāriešu ar milzums brīva laika. Uz jautājumu, ko tad darīt ar izbrīvēto darbaspēku, fantasti atbildēja ar vairākiem priekšlikumiem. Diapazonā no samērā humāniem – ievietot cilvēku saprātu Matricē, bet ķermeņus pārvērst par baterijām – līdz visai barbariskiem: iemācīt visiem rakstīt dzejoļus, bet pavisam nespējīgos – piespiest lasīt svešus. Īstenībā viss nokārtojās vienkārši un garlaicīgi. Izrādījās, ka pārejot post-industriālajā fāzē liekās darba rokas ierauj pakalpojumu sfēra.
Realitāte drosmīgi devās uz priekšu nezināmajā, un tagad pati ar grūtībām saprot, kur ir nonākusi. Mārketinga izdevumi ir pārsnieguši ražošanas izmaksas. Nauda rodas un izgaist biržas un banku maģijas virpuļos. Virtuālās kriptovalūtas izrādās drošākas par it kā „īstajām” valūtām... Fantastika ir atpalikusi un apjukusi klaiņo kaut kur pagājušā gadsimta rajonā. Galaktiskās Impērijas pa vecam vēl turpina cīnīties par resursiem. Bet īpaši smagos gadījumos – pat par dzīves telpu.
5. INFORMĀCIJAS TEHNOLOĢIJAS.
Internets, personīgie datori un mobilie sakari – ir visspilgtākais piemērs tam, ka futūroloģija ir galīgi izgāzusies. Kā zinātnieki, tā arī rakstnieki, kuri centās attēlot aizraujošās nākotnes ainas, neparedzēja neko tamlīdzīgu. Skaitļojamām mašīnām – gigantiskām, supersarežģītām, bieži saprātīgām – protams, tika piešķirta milzīga loma. Tās likās nepieciešamas laboratorijās, štābos, kosmiskajos kuģos. Taču tikai ne dzīvokļos un kabatās – ne jau spēlēm un tukšām pļāpām! Ne jau priekš tā, lai atsauktos uz iesauku „Google” vai „Siri”, dodot saprātīgas atbildes uz dumjiem jautājumiem. Pat 1980. gados, kad paredzēt jau bija par vēlu, fantasti joprojām nespēja iedomāties, cik spēcīgi un dziļi jaunie izgudrojumi izmainīs mūsu dzīvi. [Varbūt tieši tāpēc fantasti metās uz fantāziju un sāka runāt par ZF krīzi? – t.p.]
Rezultātā ar jauno – virtuālo – realitāti cilvēce sastapās, pilnīgi nesagatavota. Kultūršoks bija tik liels, ka vēl tagad Tīmeklī ļoti daudz kas nav aizliegts. Kaut arī uz neilgu brīdi. Sabiedrība nevar samierināties un nesamierināsies ar nekontrolētu nepolitkorekta, ideoloģiski nenobrieduša, naidu uzkurinoša, cieņu pazemojoša, propagandas, jūtas aizskaroša satura izplatīšanos, ko nedrīkstētu rādīt personām, kuras vēl nemāk lasīt!
Nobeigums sekos.