Kurpnieks bez zābakiem

Daži krāpnieki paveic tik prasmīgas afēras, ka kļūst par mūsdienu mītu varoņiem. Citi gadiem ilgi gatavo noziegumu un sagrābj milzīgu žūksni. Trešie izmanto savas spējas, lai padarītu pasauli labāku. Fridrihs Vilhelms Fogts bija ceturtā tipa – tāda, kurš sāk krāpties jau no mazotnes, dara to šausmīgi nemākulīgi, taču vienalga nevar apstāties. Spriediet paši: piedzimis garīdznieka ģimenē 1849.gadā Tilzītes pilsētā (šodien Sovetska Kaļiņingradas apgabalā), puišelis nezināja neko citu, izņemot nabadzību badu. Zagt viņš sāka 14 gadu vecumā, uzreiz tapa noķerts un ieslodzīts, taču, kad izgāja brīvībā, no jauna gāja “uz lietu”.

No 1864. līdz 1891.gadam Fogts pārdzīvoja četrus arestus par zādzībām un divus – par dokumentu viltošanu. 1890-jā viņš apbruņojās ar lauzni un mēģināja aplaupīt tiesas kasi Vongorovecā, cieta graujošu neveiksmi un iesēdās vēl uz 14 gadiem. Vairāk kā 40 gadus cilvēks nezināja neko citu, izņemot īslaicīgus noziegumus, kuri mainījās ar bezgalīgiem ieslodzījumiem cietumā, viņa dzīvei neviena acīs nebija vērtības. Bet pēc tam dzimtā zeme izlēma, ka tādam šaubīgam tipam tajā nav vietas.

Tajā periodā atsevišķām vienotās Vācijas zemēm bija tiesības izraidīt noziedzīgos elementus kurp tālāk, bez papildus iemesliem. Ar Fogtu tas notika kā reiz tad, kad viņš stingri bija nolēmis pirmo reizi dzīvē godīgi pastrādāt par kurpnieku. Meklenburga-Šverina atteica viņam dzīvesvietu, Vilhelms devās pie māsas, uz Riksdorfas pilsētiņu netālu no Berlīnes. Neskatoties uz to, ka tur viņš nepārkāpa likumu, 1906.gadā Berlīne tāpat pamēģināja viņu izmest, taču šoreiz Fogts nepaklausīja. Viņa galvā galīgi nobrieda atriebes plāns – negaidīti gudrs, oriģināls un īsteni drosmīgs.

Arests ar konfiskāciju

1906.gada 16.oktobrī nodaļa, kura sastāvēja no četriem grenadieriem ar seržantu priekšgalā mierīgi devās uz barakām, kad viņus apstādināja cienījama skata vīrietis militārā kapteiņa formā. Neuzrādot nekādus dokumentus un pierādījumus, viņš vienkārši pavēlēja kareivjiem viņam sekot, bet seržantu aizsūtīja ziņot priekšniecībai. Pēc šā no šautuvēm bija “salīgti” vēl seši grenadieri, un jau 10 apbruņoti kareivji bez iebildumiem kopā ar kapteini iekāpa vilcienā, kurš devās uz Kjēpenikas pilsētu. Tas ir, protams, kareivji tikai domāja, ka seko kapteinim. Patiesībā viņi pakļāvās pārģērbtā Vilhelma Fogta pavēlēm.

Pilnīgi neiedomājami, kādu efektu var radīt krāmu tirgū nopirkta veca militāra forma, papildināta ar pārliecinātu toni, bet tas bija tikai sākums! Ierodoties Kjēpenikā (uz austrumiem no Berlīnes, šobrīd – administratīvs rajons), “kapteinis” devās tieši uz pilsētas rātsnamu. Vietējā policija uzreiz saspringa un saņēma pavēli tuvākās stundas laikā “nodrošināt kārtību un klusumu”, bet galvenais, nekādā gadījumā nepieļaut sakarus ar Berlīni tuvākajā pasta nodaļā. Tādā veidā, nodrošinājies ar drošu karavīru un policistu apsardzi, Fogts pavisam mierīgi rātsnamā “arestēja” pilsētas mēru un kasieri. Un kas ir pats smieklīgākais, viņi nepretojās, par cik bija pa īstam pārliecināti par savu vainu. Pret parakstu Vilhelms Fogts konfiscēja pilsētas kasi – 3,5 tūkstošus marku (šodien apmēram 23 tūkstoši eiro) parakstot dokumentu fon Malcana, viena no viņa nīstā cietuma direktora, vārdā. Pie kam “konfiscēto” nācās saņemt pa daļām tajā pat pastā, iezīmogojot to speciālos maisos.

Pēdējā “kapteiņa” pavēle bija nogādāt arestētos uz Noine-Vahi, Berlīnē, bet pārējiem kareivjiem – apsargāt rātsnamu tuvāko pusstundu, pēc tam atgriezties stacijā. Šajā laikā pats Fogts mierīgi aizdevās prom pārģērbies civilās drēbēs. Avīzes vēlāk rakstīja, ka pēdējo reizi viņš redzēts stacijas restorānā, kur viņš pasūtījis glāzi gaišā alus, izdzēris to vienā piegājienā un pazudis.

Taisnīga tiesa

Pirmā notikušo apskatīja vācu prese: žurnālisti veica izmeklēšanu, un te uzreiz sāka birts raksti, piepildīti ar ļaumdabīgu humoru. Bet lūk bija ne līdz smiekliem, par uzvedināšanu uz “kapteini” no Kjēpenikas nozīmēja solīdu balvu. To tūlīt pat izmantoja viens no bijušajiem Fogta līdzkamerniekiem, ar kuru viņš savā laikā bija apspriedis drosmīgo plānu, un jau 26.oktobrī afēristu arestēja.

Pat sākotnējais spriedums Vilhelmam Fogtam bija pilnīgi mērens: 4 gadi ieslodzījuma par “nesankcionētu uniformas valkāšanu, sabiedriskās kārtības traucēšanu, brīvības atņemšanu, krāpniecību un dokumentu viltošanu”. Pats Fogts tiesā paziņoja, ka vienkārši ir gribējis atgriezt sev pasi, kuru viņam bija atņēmuši, kad pavēlēja aizvākties no Berlīnes. Taču daudz iespējamāk, ka krāpnieks cerēja iegūt daudz treknāku laupījumu: pēc baumām, Kjēpenikas rātsnama seifā glabājās 2 miljoni marku. Baumas neapstiprinājās, kā arī Fogta mēģinājums sevi attaisnot: pases glabājās pavisam citā vietā, viņš par to labi zināja, un arī dalījās savos plānos ar kameras biedriem. Vispār, bija arī vainu mīkstinoši apstākļi: tiesa ņēma vērā, la līdz afērai Fogts patiešām mēģināja kļūt par godprātīgu sabiedrības locekli un, ja uz viņu netiktu veikts spiediens, nekāds noziegums (iespējams) nebūtu noticis.

Katrā gadījumā jauno termiņu “kapteinis” no Kjenpenikas  sēdēja jau kā superzvaigzne un tika atbrīvots pirms termiņa, 1908.gada 16.augustā, pēc paša ķeizara Vilhelma II rīkojuma. Runā, ka savā laikā viņš bija smējies par Fogta ideju skaļāk par visiem…

Fogta zvaigžņu stunda

Afēra Kjenpenikā izraisīja nebijušu rezonansi vācu sabiedrībā. Par to ne tikai rakstīja avīzēs, bet arī nodeva no mutes mutē noteikti izpušķojot detaļas, rakstīja dzeju, zīmēja karikatūras, iespieda humoristiskas atklātnes. Drīz vien “haips” pārvēlās pār Vācijas robežām, izklīstot pa kaimiņzemēm, bet pēc tam arī pa visu pasauli. Vilhelmu Fogtu slavēja par viņa izdomu saucot par “militāras valsts Tilu Pūcespieģeli”. Kamēr viņš sēdēja cietumā, viņa pielūdzēji viņu appludināja ar vēstulēm, bet administrāciju lūdza atbrīvot ģeniālo krāpnieku ātrāk. Izejot brīvībā, viņš vēl ilgi peldējās slavas staros. Viņa balsi iemūžināja gramofona ierakstā, tiesības uz viņa biogrāfiju tika pārdotas par lielu naudu, vienā no Berlīnes muzejiem viņam par godu atklāja vaska figūru. Fogtam vairs nebija vajadzības strādāt par kurpnieku un jo vairāk zagt: pāris gadus viņu burtiski nēsāja uz rokām lai kur viņš neparādītos. 1910.gadā viņš ieguva Luksemburgas pilsonību, kur viņš nodzīvoja līdz pat nāvei 1922.gadā. Uz to brīdi, ak vai, karš no jauna noveda viņu līdz nabadzībai.

Vilhelma Fogta joks kļuva par īstu pirmskara Vācijas hītu, kaut arī daudzi jau tad aizdomājās: kā cilvēks, vienkārši uzvilcis formu, ieguva savās rokās tādu varu? Militārajiem bija pārāk daudz spēka un bezgalīga autoritāte, kuru nevarēja samazināt pat ar tādu fiasko. Kad sākās Pirmais pasaules, daudzi vēlreiz atcerējās “kapteini” no Kjēnepikas, taču smieties viņiem vairs negribējās.