Šausmīgais monstrs
Pūķa apraksti ir stipri dažādi. Taču visbiežāk to apraksta līdzīgu deviņu metru garam krokodilam. Briesmoņa ķermeni klāj lielas zvīņas, kakls ir garš, kā žirafei, bet uz zirga galvas atrodas trīs ragi: divi sānos, viens uz pieres. Iespējams, ka dažiem cilvēkiem garā kakla dēļ, kas slejas virs purva slīkšņas, Ninki-nanka līdzinās milzīgai čūskai. Monstrs piekopj nakts dzīvesveidu, bet pa dienu pilnībā iegremdējas purvā, tāpēc ļoti reti kādam izdodas to redzēt saules gaismā. Taču bailēm ir lielas acis, tāpēc vietējiem iedzīvotājiem ne reiz vien ir rādījies, ka viņi redz spārnotu pūķi, no kura rīkles raujas laukā uguns.
Fulbe tautai ir ticējums, ka pūķim piemīt burvju spēks. Lietus sezonā, lai glābtos no plūdiem, aborigēni pielūdz viņu un upurē tam mazus sivēnus. Viņi uzskata, ja Ninki-nanka upurus pieņems, tad lietus, kas te līst spaiņiem, ātri beigsies.
Aborigēni tic, ka tas, kurš nogalinās pūķi, iegūs spēku un nemirstību. Tāpēc laiku pa laikam viņi sarīko medības. Taču, ja cilvēks, kurš ir iedrošinājies atņemt briesmonim dzīvību, ies bojā no viņa zobiem vai nagiem, tad viņa dzimta drīzumā izmirs, jo pār to nāks pūķa lāsts. Daudzi no tiem, kuri ir devušies uz purvu, lai meklēti Ninki-nanku, mājās nav atgriezušies.
Vai dinozaurs?
Eiropieši uzzināja par Gambijas monstru tikai 1935. gadā. Viens no britu mediķiem, kurš bija ieradies Gambijā, lai cīnītos ar malārijas epidēmiju, Tomass Dalrimpls reiz naktī atradās kopā ar vietējiem iedzīvotājiem upes krastā. Viņš pamanīja, ka aborigēni ir satraukti un nemierīgi, it kā kaut ko vai no kā paniski baidās. Parunāt ar iezemiešiem ārstam izdevās tikai no rīta. Viņi pastāstīja, ka bija pamanījuši upē Ninki-nankas siluetu. No viņu vārdiem Dalrimpls pierakstīja vietējās leģendas, uzskicēja dzīvnieku un atklāja, ka tas apbrīnojami atgādina dinozauru, kura skelets ir izstādīts Ņujorkas Centrālparkā, Dabas zinātņu muzejā.
Viens pats
Pēc, gandrīz 70 gadiem, 2004. gada vasarā vēl viens brits par paša līdzekļiem sarīkoja ekspedīciju, lai meklētu Ninki-nanku. Zinātnieks Kriss Moizers, kura raksti par bigfutu, jovi, cilvēku-kodi un citām neparastām būtnēm daudzreiz bija publicēti dažādos izdevumos, tika uzskatīts par lielu autoritāti kriptozooloģijā. Moizers izteica pieņēmumu, ka Ninki-nanki visdrīzāk ir kaut kādā brīnumainā kārtā izdzīvojis pleziozaurs. Par to viņš vēlāk raksta savā grāmatā „Ninki-nanka – Gambijas pūķis”.
Zinātnieks nolēma, ka viņam par katru cenu ir jāredz monstrs paša acīm. Nokļuvis līdz valsts galvaspilsētai Bandžulai, viņš nolīga divus nesējus un turpināja ceļu džipā, bet pēc tam 40 kilometrus gāja kājām. Moizera mērķis bija vietas, kur 1935. gadā britu ārsts vāca ziņas par Ninki-nanki, konkrēti: Saļo ciems, kas atradās liela mangrovju purva malā. Ciema iedzīvotāji nodarbojās ar sudraba kalumiem. Tūristi īpaši bija iecienījuši grivnas (kaklarotas) ar sātaniskā pūķa attēlu. Tādu suvenīru iegādājās arī Moizers.
Aborigēni pastāstīja ceļotājam daudz interesantu stāstu par tikšanos ar Ninki-nanki. Daudzi drosminieki bija devušies meklēt pūķi, jo vēlējās iegūt spēku un nemirstību. Taču katru reizi purva malā tika atrasti viņu apgrauztie skeleti. Vietējie iedzīvotāji bija pārliecināti, ka slepkava bija Ninki-nanki, bet hiēnas apēda to, kas bija palicis pāri no līķiem.
Visi šie stāsti par briesmoni varēja būt izdomājums. Taču starp vietējiem atradās vīrietis, kurš paša acīm pirms 20 gadiem bija redzējis monstru. Aculiecinieks gan bija vecs un smagi slims. Ar grūtībā čāpstinot bezzobaino muti, vecais vīrs pastāstīja par tikšanos ar Ninki-nanki. Mangrovju purvu monstrs, pēc viņa vārdiem, bija ziloņa augumā, galva kā būdiņa, bet vairākās rindās izvietotie zobi – katrs pirksta lielumā. Viņš izdvesa biedējošas, sprauslājošas skaņas. Vīrietim laimējās, ka pūķis nepaspēja ātri izkļūt no slīkšņas, citādi tas noteikti būtu saplosījis drosminieku. Apbrīnojamākais bija tas, ka sadēdējušajam un slimajam vecim bija tikai 40 gadi. Aborigēni nešaubījās, ka slimība un priekšlaicīgais vecums šim cilvēkam ir sātaniskā pūķa lāsts.
Neviens no vietējiem iedzīvotājiem nebija ar mieru kļūt par pavadoni, lai vestu Krisu uz purvu: viņi baidījās, ka katrs no viņiem tūlīt nomirs, tiklīdz ieraudzīs Ninki-nanki, bet cilvēkam ar baltu ādas krāsu tas, protams, nedraud.
Zinātniekam nācās vienam doties ceļā. Taču drīz viņš atklāja, ka vietas te patiesi ir pilnīgi necaurejamas. Turklāt Krisam vēl iekoda malārijas ods. Slimība sāka ātri progresēt un zinātniekam nācās atteikties no meklēšanas.
Vietējie iedzīvotāji skeptiski izturējās pret diagnozi „malārija”, viņi bija pārliecināti, ka arī te nav izticis bez Ninki-nanka...
XXI gadsimta medības
2006. gadā tika organizēta jauna ekspedīcija, lai meklētu Gambijas pūķi. Grupas sastāvā ietilpa Forteānas zooloģijas centra speciālisti, kurus jokojot sauca par „pūķu medniekiem”.
Pētniekiem bija visai konkrēti mērķi: veikt izrakumus vietā, kur pēc aculiecinieka vārdiem bija aprakts Ninki-nankas ķermenis. Turklāt ekspedīcijas locekļi vēlējās uzņemt videomateriālu par vietējo cilvēku liecībām par tikšanos ar Ninki-nanka pūķi.
Ekspedīciju, kas devās uz Gambiju, nosauca par Dounsa grupu, par godu izcilajam zinātniekam Dounsam – vienam no britu kriptozooloģijas dibinātājiem. Grupas sastāvā, neskaitot šeit jau bijušo Krisu Moizeru, atradās zinātnieks Ričards Frimans, kurš sastādīja sīku atskaiti par tās darbību. Viņš rakstīja par tirgus apmeklēšanu, kur vietējie juvelieri pārdeva Ninki-nankas figūriņas no sudraba. Viens no viņiem, Baka Samba, pastāstīja, ka reiz viņa tēvocis, kurš medīja mangrovju biezoknī, ir redzējis monstru. Taču aprakstīt tā izskatu nav spējis, jo ļoti pārbijies. Tikai visu laiku atkārtojis, ka Ninki-nanka ir liels un šausmīgs. Ka viņam ir četras kājas, milzīga aste un rīkle, no kuras nāca uguns. Pēc pētnieku domām, visdrīzāk, par uguni mednieks ir noturējis rīkles koši sarkano iekšpusi vai oranžo mēli, kas visu laiku kustējusies. Vēl Samba stāstījis, ka tie, kuri ir redzējuši pūķi, mirst no smagas slimības piecu gadu laikā.
Zinātniekiem izdevās noskaidrot, ka Ninki-nanka daudzas reizes ir redzēts Kiangvestas nacionālajā parkā. Daudzi cilvēki tur pirms 10 gadiem ir redzējuši apmēram 15 metrus garu monstru. Bet pirms 3 gadiem ar to ir saskrējies reindžers, kas patrulēja parkā. Pēc viņa vārdiem briesmoņa garums esot bijis 50 metri, platums – viens metrs. Parka darbinieks esot novērojis to no slēpņa vairāk nekā stundu. Pēc tam viņš sajutis, ka spēki viņu atstāj un zaudējis samaņu. Reindžeram esot ilgi bijis jāārstējas no dīvainās kaites ar zāļu tēju palīdzību. Kad Frimans piedāvāja viņam aplūkot dažādu dzīvnieku (to vidū arī mistisku) attēlus, viņš izvēlējās Ķīnas pūķi. Pats zinātnieks uzskatīja, ka Ninki-nanka ir vairāk līdzīgs anakondai vai tīklainajam pitonam ar ragveida izaugumiem uz galvas.
Taču ne visi zinātnieki ir vienisprātis ar to, ka Ninki-nanka patiešām eksistē. Kembridžas Universitātes doktors K. Džonsons ir pārliecināts, ka tas ir tikai tēls no fulbe leģendām, līdzīgi kā Nemirstīgais Kaščejs no krievu pasakām.
P.S. Raksts par monstru angļu valodā