Rietumu kritiķi satrieca šo filmu, un viņus var saprast. Te ir ne vienmēr izdevušies joki, un vīrietis, kurš regulāri pārģērbjas par sievieti, un pārspīlēts galvenais ļaundaris, un gigantisks, mehānisks zirneklis, ko scenārijā piespieda ielikt uz zirnekļiem traks producents. Šīs filmas izgāšanās kases ieņēmumu dēļ (tāpat, kā filmai "Izcilo džentlmeņu klubs") - ir viens no iemesliem, kāpēc Holivudā uzņem tik maz no stīmpanka. [Tāpat notika ar "Zelta kompasu" pēc Filipa Pulmana romāna, kam nesekoja turpinājums - t.p.]

Taču "Mežonīgie Mežonīgie Rietumi" joprojām paliek pats drosmīgākais mēģinājums izveidot simts procentīgu stīmpanka filmu. Tajā ir labi parādīta izdomāta pasaule, ko apdzīvo lēdijas, džentlmeņi un neprātīgi inženieri, kuri rada gigantiskas un pārlieku sarežģītas tvaika mašīnas. Tas viss tiek pasniegts ar ironiju un humoru - "Mežonīgajos Mežonīgajos Rietumos" tomēr veiksmīgu joku ir vairāk par neveiksmīgiem. Tāpēc filmu var saukt arī par nenovērtētu.

"Debesu kapteinis un nākotnes pasaule".

Atšķirībā no stīmpanka dīzeļpanks un citi "taimpanki" - nav izveidojušies par literāriem žanriem, tās ir tikai idejas izdomātām pasaulēm. Grāmatas, kas izdotas ar mērķi izpildīt dīzeļpanka "noteikumus", var saskaitīt uz pirkstiem. Bet plašāk zināmas filmas pavisam ir tikai divas: "Dzelzs debesis" (aiz matiem pievelkot) un galvenā dīzeļpanka filma - "Debesu kapteinis". Kaut arī formāli tā nepieder pie "tvaika", nepieminēt to nevar.

No stīmpanka filmu atdala vēlāka mode un nedaudz mūsdienīgākas mašīnas. taču kopumā tā ir tā pati retro-fantastika, kas apspēlē XX gadsimta sākuma rakstnieku mīļākās tēmas. Neprātīgi zinātnieki, kuri vēlas iznīcināt pasauli, gigantiski roboti un dīvaini lidaparāti - tas jau vairs nav Žils Verns, bet vēl nav arī Aleksandrs Beļajevs.

"Bekkapas salas noslēpums".

Čeha Karela Zēmana filma ir stīmpanka klasika, kas uz ekrāniem iznāca laikā, kad par tādu žanru neviens neko pat nebija dzirdējis (1958. gads!). Nav brīnums, jo filma ir uzņemta pēc Žila Vernu darbu motīviem, no kuriem stīmpanka autori arī aizņēmās XIX gadsimta ārējo anturāžu, kas pilna ar eksotisku tehniku. Šī pati tehnika te ir gandrīz vai katrā kadrā.

Taču visvairāk iespaidu atstāj kopējā videorinda, kas stilizēta daļēji pēc fantastiskā kino „tēva” Žorža Meljesa, daļēji pēc Verna darbu grāmatu gravīrām. Vispār, kad filma 1960. gadu sākumā aizkļuva līdz Amerikai, tā pelnīti kļuva par „Hugo” balvas nominanti. Bet nesen rakstnieks un kritiķis Džons Raits nokristīja Zēmana lenti par „Stīmpanka Svēto grālu”.

„Atlantīda: Zudusī pasaule”.

„Atlantīdai nepaveicās. Tā atnāca laikmetā, kad zīmētā animācija jau sāka atdot savu vietu datoranimācijai un šādi projekti, pat radīti Disneja studijā, pārstāja sevi atmaksāt. Taču pati animācijas filma to nebija pelnījusi. Tas ir ļoti detalizēts un aizraujošs sajaukums no tradicionālās pasakas par Atlantīdu un „žilverniskās” fantastikas par pētniekiem un neparastu tehniku XIX gadsimta stilā. Tās multfilmā ir pietiekoši daudz: te ir dīvainas konstrukcijas zemūdens laiva, „mašīna-kurmis”, lai raktu tuneļus... Lai pilnībā iemiesotu Žila Verna fantāzijas, trūkst tikai gigantiska helikoptera un lidojuma no lielgabala uz Mēnesi.

Piezīmēsim, ka brīnišķīgā vāciete Helga no „Atlantīdas” iekļuva pašu seksuālāko multfilmu varoņu topā pēc Mirf.ru foruma aptaujas.

„Laputas debesu pils”.

Lielā Hajao Mijadzaki viens no pirmajiem, lielajiem darbiem iespaido vēl joprojām, turklāt ne tikai ar attēlu, bet arī ar sižetu un uzvedumu. Kāda vēl filma sākas ar to, ka galvenā varone izkrīt no dirižabļa? Priekšā viņu gaida gaisa pirāti, kurus vada smieklīga vecmāmiņa-atamane, nāvējoši, bet iekšā labi roboti, pakaļdzīšanās ar lokomotīvēm un aeroplāniem. Un, protams, lidojošā pilsēta Laputa – stīmpanka tehnoloģiju virsotne.

Atšķirībā no brīnumainās „Staigājošās pils”, „Laputa” ir „pareizāks” stīmpanks. Tajā pavisam nav burvestību – varbūt tikai levitācijas akmeņi, arī tos, ja vēlas, var norakstīt uz neatklāta minerāla rēķina. „Brīnumus „Laputā” rada cilvēku rokas, kā ir novēlējis stīmpanka priekštecis Žils Verns.

„Padzītais”.

Stīmpanka autori mīl lidojumus, taču nekur citur tiem nepiegriež tik daudz uzmanības kā seriālā „Padzītais”. Gandrīz visi tā personāži ir gaisa flotu lidotāji, mehāniķi, komandieri un kareivji. Viss interesantākais te notiek uz gigantiskiem lidojošiem aviācijas bāzes kuģiem, kas vago debesu okeānus. Gaisa kaujas „Padzītajā” notiek pēc stingri reglamentētiem noteikumiem un atgādina jūras kaujas XVIII gadsimtā: kuģi pagriežas ar bortiem viens pret otru un apmainās ar šāvieniem. Pat karavīru ieroči ir pneimatiski un darbojas ar tvaiku.

Galvenais pārvietošanās līdzeklis „Padzītajā” nav vis dirižabļi, bet „vanšipi”, „kuģi-mikroautobusi”, kaut kur līdzīgi Pirmā pasaules kara lidmašīnām. Ar tiem karo, ar tiem ceļo, bet galvenie baroņi Klauss Barka un Lavi Heda pat piedalās vanšipu sacīkstēs.

„Stīmbojs”.

Kacuhiro Otomo, slavenā anime „Akira” radītājs un „Metropoles” scenārists, ir radījis tīru un neaizmiglotu žanra paraugu. Ne vārda par atmosfēru, „elementiem” un atsevišķiem tehnikas paraugiem. „Stīmbojā” ir viss, uz kā balstās priekšstati par stīmpanku.

Darbības vieta – Londona, laiks – XIX gadsimts. Varoņi – izgudrotāji, kas rada gigantisku, staigājošu cietoksni un brīnumdzinēju. Mašīnas – tikai tvaika. Pat no kiberpanka mantotais sociālais moments „Stīmbojā” ir jūtams. Tehnika, kas radīta zinātnes vārdā, izrādās interesantāka ieroču tirgotājiem. Varbūt, ka taisnība ir trakajam vecim, kas piedāvā iznīcināt šo progresa brīnumu.

„Staigājošā pils”.

Krievijā Hajao Mijadzaki anime uzskata par japāņu kultūras paraugu, taču Japānā viņu dēvē par tādu vēl „rietumnieku”. Viņa slavenā „Staigājošā pils”, piemēram, ir veidota pēc anglietes Diānas Vinnas Džonsas grāmatas. Taču, kaut arī sižeta daļā ekranizācija ir gandrīz precīza, grāmata ar stīmpanku ir saistīta ļoti vāji. Te pats Mijadzaki nolēma likt uzsvaru uz vintāžas estētiku, tērpiem un Viktorijas laiku tehniku. Arī pils viņa attēlojumā vairāk kļuva līdzīga sarežģītai mašīnai, nevis burvju brīnumam. No rietumu un austrumu sakausējuma, stīmpanka un fantāzijas radās krāšņs stāsts par pasauli, kur maģija, ne vien eksistē kopā ar tehniku, bet nav atdalāma no tās.

Atdzīsimies, „Staigājošā pils” nav simtprocentīgs stīmpanks, taču tā loma žanrā ir milzīga. Tūkstošiem cilvēku tieši pateicoties viņam ieinteresējās par retro fantastiku un pie viena – arī ar anime.

„Metropole”.

Šī neparastā anime apvieno sevī stīmpanka estētiku, sižetu kiberpanka garā un antiutopijas pasauli. „Metropole” ir nosaukta par godu klasiskajai, mēmajai Friča Langa filmai, taču aizņemas no tās tikai gigantisko pilsētu un revolūcijas tēmu. Pats scenārijs, ko sarakstījis Kacuhiro Otomo, ir pilnīgi oriģināls. Tas stāsta par retro-futūristisku pilsētu, kur bagātie cietsirdīgi ekspluatē robotus un nabagus. Tradicionālā kiberpanka tēma ar mašīnu sacelšanos savijas ar revolūcijas tēmu vispār un to var skatīties pavisam savādāk, kad dumpinieki ir ģērbti gandrīz kā strādnieki cariskajā Krievijā.

„Metrolole” ir neparasta arī ar to, ka no skatā tā maz līdzinās anime. Stils, kurā strādā režisors Rintaro, ir tipiskāks drīzāk eiropiešu animācijai.

Pieminēšanas vērti.

Ja jūs esat liels stīmpanka fans, tad jūs noteikti esat redzējis arī tādas filmas, kas mūsu reģionā ir maz zināmas:

„Tvaika detektīvi” (1998), „Appastošana” (Going Postal, 2010), „Aurils un viltotā pasaule” (2015).

Piemiņas vērtas ir lietas, kas tīram stīmpankam nepieder, taču ir tuvas tā garam:

„Ceļojums laika mašīnā” (1979), „Zelta kompass” (2007), „Tērauda alķīmiķis” (2009-2010), „Laika glabātājs” (2011), „Leģenda par Korru” (2012-2014).