Ellišķīgā cīņa ar rokuro-kubi gobliniem.
Kveirs apsolīja lūgties par viņa dvēseli, ko arī cītīgi darīja nākošās dažas stundas, vientulībā atdalījies no pārējiem aiz bambusu aizkara. Kad viņam sāka sāpēt kakls no no nepārtrauktas lūgšanu dziedāšanas, viņš izgāja laukā, lai padzertos ūdeni. Un tad Kveiru sagrāba šausmas. Tieši uz mājas sliekšņa viņš atklāja guļam piecus nekustīgus ķermeņus bez galvām. Ar grūtībām uzveicis paniku, viņš noliecās pie viesmīlīgo saimnieku ķermeņiem un pārsteigumā ieraudzīja, ka viņu galvas ir vienkārši pazudušas. Kakla vietā nebija nekādu rētu un asinis netecēja no mirušajiem ķermeņiem.
Tad mūks saprata, ka viņa priekšā ir rokuro-kubi goblinu ķermeņi. Dienā tie pieņem cilvēku apveidus, bet naktī galvas atdalās no ķermeņiem un dodas meklēt barību. Lai iznīcinātu šos radījumus, ir jānoslēpj ķermeņus. Tad galvas nespēs atrast sev mājvietu un līdz rītam, mežonīgi kliegdama, lidos apkārt līdz pirmie saules stari tās nenogalinās. Kveirs paslēpa malkas cirtēja ķermeni tuvākā grāvī un ķērās pie nākamā, taču te viņš izdzirdēja troksni, kas spieda viņu paslēpties krūmos.
Izrādījās, ka viena galva atgriezās paskatīties, vai ceļinieks nav beidzis skaitīt lūgšanas, lai uzbruktu viņam un tiktu pie svaigas miesas. Ieraudzījusi, ka mūka būdā nav, bet viens ķermenis ir pazudis, galva steidzās to paziņot saviem biedriem. Uzzinājuši, ka medījums no viņiem ir izsprucis, galvas niknumā metās meklēt Kveiru un drīz vien uzgāja viņu pārbīlī skrienam pa tumšo, drūmo mežu. Ar dvēseli plosošu spiedzienu galvas bruka viņam virsū, atplešot plēsonīgās rīkles, no kurām vēdīja slikta smaka. Kveirs izrāva jaunu kociņu un, vēzējot to kā milnu, sāka atkauties no uzbrūkošajiem dēmoniem.
Drīz vien četras galvas bija spiestas pārtraukt mēģinājumus nogalināt cilvēku un atgriezās pie saviem ķermeņiem. Taču malkas cirtēja galva neatlaidīgi turpināja vajāt savu upuri. Mūkam jau sāka trūkt spēka, taču viņš turpināja atkauties no uzbrucēja. Pēkšņi briesmonim izdevās izvairīties no mūka sitiena un viņš traucās tieši uz Kvera kaklu, mūkam izdevās pašaut pretī roku un galva nikni ieķērās viņa drēbēs. Ilgi turpinājās viņu nāvīgā cīņa, taču, tiklīdz mūks apstājās, lai nomestu drēbes un tiktu vaļā no vajātāja, galva atkal sacirta žokļus un iekodās viņa rokā.
Taču tad kā glābējs sākās saullēkts un briesmonis kļuva vājāks. Ar pirmajiem saules stariem galva pārstāja kustēties un Kveiram izdevās tikt vaļā no drēbēm. Savas saplēstās drēbes ar galvu, kuras žokļi neatraujami bija iekodušies tajās, viņš iemeta aizā. Visi nākošo dienu un visu nākošo nakti viņš gāja pa mežu, kamēr neuzdūrās jaunu samuraju vienībai. Tikai tad viņš sajutās drošībā.
Ļaunie monstri – čončoni.
Arī Čīlē var dzirdēt daudzus stāstus par ļaunajiem čončoniem, kam piemīt burvju spējas. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka tie izskatās kā cilvēku galvas ar milzīgām ausīm. Ausis šie radījumi izmanto kā spārnus. Parastie cilvēki čončonus neredz, taču viņu klātbūtni var nojaust pēc spārnu vēdām un stieptās skaņas “tue, tue, tue”, ko tie izkliedz lidojuma laikā.
Daži cilvēki, kas apguvuši slepenas zināšanas, var ne tikai ieraudzīt lidojošās galvas, bet arī piespiest dēmonus nolaisties uz zemes. Lai to paveiktu jādzied lūgšana, taču tās vārdi ir zināmi tikai izredzētajiem. Pēc lūgšanas divas reizes jāpasaka slepenus divpadsmit vārdus un uz zemes jāuzvelk Zālamana zīmoga zīmi, bet pēc tam uz tās jāuzklāj sava jaka. Pēc šīm manipulācijām čončons nokrīt zemē un vairs nespēj pacelties gaisā, tikai izmisīgi vicina spārnus un nikni kliedz.
Čončoni ir atriebīgi un nekad nepiedod tiem, kas viņiem ir ko nodarījuši. Tos, kas tādā veidā ir par viņiem paņirgājušies, gaida šo būtņu baisa atriebība. Viņi var uzsūtīt cilvēkam slimības un izputēšanu, neveiksmes vajās to līdz mūža galam, bet katru nakti viņu mocīs šausmīgi murgi.
Lūk, kādu stāstu nesen izdevās dzirdēt Limasas apkaimē. Vienā no mājām tika rīkotas viesības, taču svētku mielastu pārtrauca nikni čončonu kliedzieni. Viens no viesiem noskaitīja lūgšanu un uzzīmēja Zālamana zīmogu. Tajā pašā mirklī viesi izdzirdēja, ka dārzā nokrīt kaut kas smags.
Izgājuši laukā viņi ieraudzīja lielu, melnu putnu – gandrīz kā tītaru – ar sarkanu bārdiņu uz galvas. Saimnieks nogrieza putnam galvu un atdeva to sunim, bet ķermeni uzsvieda uz mājas jumta. Drīz virs viņu galvām bija dzirdami lidojošu čončonu spārnu vēzieni. Viesi iesteidzās mājā, bet no rīta , kad saimnieks izgāja, lai dabūtu no jumta putna ķermeni, tā tur vairs nebija. Pēc dažām dienām pilsētas kapracis stāstīja , ka tajā naktī nezināmi cilvēki bija atnākuši uz kapsētu, lai apglabātu vienu cilvēku un noskaidrojās, ka mironim nav galvas.
Nav zināms, vai pārējie čončoni atriebās cilvēkiem par biedra nāvi, taču sunim šāds cienasts labumā negāja. Nākošajā dienā pēc notikuma saimnieks ieraudzīja, ka dzīvnieka vēders ir uzpūties, it kā suns būtu norijis, nevis putna galvu, bet daudz ko lielāku. Pēc dažām dienām nelaimīgais dzīvnieks nomira šausmīgās mokās, ar savu piemēru nodemonstrējot, ka ar nešķīstajiem gariem nevar jokot.
Izmantoti materiāli no www.paranormal-news.ru.