Jaundzimušā tēvs Rekss Ivers strādāja par vienkāršu grāmatvedi, māte Bema Laila auklēja skaitā lielo pēcnācēju baru, ģimenē bija stingri uzskati un notika regulāras lūgšanas zem metodistu baznīcas stiprā jumta. Puritāņu elki - darbs, atturība, pacietība un tīrība - mājas
altārī ieņēma goda vietu. Ģimenē nelietoja lamu vārdus, nerunāja par neķītrām lietām un godīgi dalīja uz visiem psalmus un saimniecības pienākumus - klasisks ģimenes pavards mazā pilsētiņā vecajā, labajā Amērikā, no kuras vienkāršā un skaidrā dzīvē devās klerki,  mājsaimnieces un jaunākie virsnieki. Dienvidu tradīcijas, Missūrī delta, gods augstāks par visu.. Mazais Roberts (tā nosauca jaundzimušo) ne ar ko īpaši neizcēlās māsu un brāļu vidū un laikam tā arī izaugtu par godīgu Robiju, inženieri vai garīdznieku. Taču iemaisījās liktenis. Bērnu bija daudz, naudas maz, tāpēc, kad ģimene pārcēlās uz Kanzassitiju, Robertu, kuram bija vārga veselība, uz vasaru sūtīja atpakaļ pie radiem uz Batleru. Bet tur bija vectēvs Alva E. Lails - praktizējošs ārsts, izglītots cilvēks, dzīvi mīlošs, labs un - pats galvenais -
pilnīgi brīvs no reliģioziem aizspriedumiem un provinciālās domāšanas inerces. Tieši viņš iemācīja zēnam šaha spēli un lasīšanu, iemācīja godāt precīzās zinātnes un vīrieša goda kodeksu... Vectēva mājās Roberts sāka sapņot, bet bargā dzīve pie vecākiem deva viņam
nelokāmu gribu - pietiekamu, lai patstāvīgi sasniegtu iecerētos mērķus.

Pabeidzis skolu, jauneklis iestājas Missūrī institūtā, lai kļūtu par astronomu, taču laikam drīz vien saprata, ka  arī no observatorijas augstumiem līdz zvaigznēm ir pārāk tālu. Roberts veic kardinālu pagriezienu un iesniedz dokumentus ASV Jūras kara flotes akadēmijā, Annapolisē. Kas raksturīgi, lai noliktu eksāmenus, bija vajadzīga augstu stāvoša valdības pārstāvja - ne zemāka par senatoru - rekomendācija un nākošais virsnieks to iegūst vienā mirklī. Pēc stingrās ģimenes, kazarmu disciplīna viņam nav apgrūtinoša. Roberts ātri nokļūst labāko kursantu rindās, pārvarot pusaudža vārgumu, kļūst par Benkroftholas čempionu (tā sauca gardemarīnu kopmītnes) paukošanā, cīņā un šaušanā. Mācību laiks kļūst par zelta laiku - Roberts nodarbojas ar iemīļotu  lietu, viņš ir sabiedrisks, bez grūtībām nodarbojas ar zināšanu apguvi un gatavojas piepildīt savu  sapni - kļūt par jūras virsnieku. 1929. gadā viņš beidz koledžu kā divdesmitais no 243 kadetiem. Un uzģērbj pasaulē labāko vīrieša kostīmu - virsnieka formastērpu.

Jaunā artilērista karjēra sākas uz nenozīmīga mīnu kuģa, taču vēlāk viņu pārceļ uz tā laika vienu no labākajiem aviācijas bāzes kuģiem - "Leksingtonu". Pirmais paaugstinājums, leitnanta uzpleči, lieliskas perspektīvas drosmīgam un godkārīgam jaunam cilvēkam, vecākā brāļa Reksa piemērs (tas beigās uzdienēja līdz ASV JKF admirāļa pakāpei), vienīgais sarūgtinājums - jūras slimība... Bet 1934. gadā Robertu atvaļina no flotes. Jaunajam jūras kauju varonim konstatē tuberkulozi un veselības stāvokļa dēļ viņš vairs nav derīgs dienestam uz kara kuģiem. Atvaļinājums, militāra pensija, kas pietiktu vientuļa veca cilvēka dzīvei... Bet Robertam ir 27 gadi.
Likteņa trieciens cilvēku nesalauž, bet no sliedēm izsit gan - kā kosmisko kuģi, kas pēkšņi pazaudējis sakarus ar bāzi. Roberts svaidās. Dažas mācību nedēļas Kalifornijas universitātē, Fizikas fakultātes aspirantūrā. Pirmās laulības, tik neveiksmīgas, ka pat sievas vārdu neviens nezina. Mēģinājums kļūt par līdzīpašnieku sudraba šahtai - bizness izgāžas, pārinieks nošaujas. Draudzība ar striptīza dejotāju, darbs par kailfoto fotogrāfu, dibinot Kalifornijā pirmo nūdistu pludmali un nometni - kaut kur šajā mirklī Roberts uz visiem laikiem atvadās no puritāņu morāles. Otrās laulības, nedaudz ilgākas, ar Lesliju Makdonaldu, brīvu uzskatu dāmu, gan personiskajā, gan sabiedriskajā dzīvē. Tieši pateicoties sievai Roberts kādu laiku aizraujas ar sociālistu idejām, iestājas E. Sinklera kustībā "Nē - nabadzībai Kalifornijā!". Mēģinājums balotēties Kalifornijas Likumdošanas sapulcē beidzas neveiksmīgi.

Divas izgāšanās pēc kārtas - vīrieša patmīlībai tas ir smagi. Vēl vairāk, jo arī laulība plaisā, sieva dzer un neviens nenosodītu atvaļināto oficieri, ja viņš sekotu sievas piemēram. 1939. gadu Roberts sagaida bez darba, kaut kā iztiek no pensijas, meklē gadījuma rakstura
darbus un aizgūtnēm lasa fantastikas žurnālus. Trīsdesmit gadus vecam neveiksminiekam tas ir lielisks veids, kā aizbēgt no realitātes spēcīgu vīru, brīnišķīgu sieviešu un pārdrošu piedzīvojumu pasaulē. Un tad lasītāja skatiens nejauši ierauga sludinājumu: žurnālā "Thrilling Wonder Stories" notiek jauno autoru literārs konkurs, balva - 50 dolāri un publikācija. Militārpersonas pensija tolaik bija 500 dolāri gadā. "Kāpēc ne!" - četrās dienās viņš uzraksta stāstu "Dzīves līnija" un nosūta to - nevis uz JTA [jauno, talantīgo autoru] rokrakstiem apkrauto konkursu, bet uz mīļāko žurnālu "Astounding Science Fiction" Džonam Kempbelam, gandrīz puses amerikāņu fantastu krustēvam. Galvenais redaktors, nesakot ne vārda, pieņem stāstu par 70 dolāriem... laikam šo dienu var uzskatīt par otro Dzimšanas dienu Amērikas fantastikas pirmajam Lielmeistaram Robertam Ensonam Hainlainam.

Paša vārdiem runājot, viņš "vairāk nemeklēja godīgu darbu" un pilnīgi veltīja sevi literārai darbībai. Pirmajā darba gadā - divi stāsti, otrajā - seši stāsti, trīs garstāsti, viens no tiem "Maģija Inc." - un iekļūst savas paaudzes fantastu pirmajā ešelonā. Bibliotēkas "Manjana" pulciņā, kuru apmeklē Hainlains, savākusies laba kompānija: Edmonds Hamiltons, Entonijs Bučers, Henrijs Katners, Klīvs Kārtmils. (Starp citu, tajā "Thrilling" konkursā pirmo vietu iegūst Alfrēds Besters, bet otro - Frederiks Pols.) No 40-tā gada neviens žurnāla "Pārsteidzošā
zinātniskā fantastika" numurs neiznāk bez uzlecošās zvaigznes stāsta vai kāda garāka darba fragmenta. 1941. gadā viņu uzaicina kā goda viesi uz starptautisko fantastu konventu "Vorldkon" Denverā, Hainlains saka svinīgu runu, iepazīstas ar vadošajiem žanra autoriem
un uz visiem laikiem kļūst par "savējo"... Bet tālāk seko Pērlhārbora. Kā godīgs patriots Hainlains mēģina atgriezties militārajā dienestā, taču neiziet medicīnas komisiju. Līdz 1942. gadam viņš turpina rakstīt - domāju, ļoti krasi viņa emocijas ataino romāns "Sestā Kolonna". Šajā laikā viņš atstrādā savu principu, lai kas arī nenotiktu, jāuzraksta četras teksta lapas dienā. Pēc visiem labojumiem un īsinājumiem vidēji no desmit lapām arī paliek četras gatavas lapas - taču sistēma pierāda savu efektivitāti - Hainlains pēc sevis atstāj vairāk par 50 romāniem, nemaz neskaitot garos un īsos stāstus. Tad pat arī sākas "Nākotnes vēstures" tabulas veidošana ar notikumu hronoloģiju un prognozēm, kā arī ievērojamākajiem datumiem varoņu dzīvē - orientējoties pēc tās, rakstnieks sasaista savā starpā kā ar diedziņu visus savus darbus līdz pat savai nāvei. 1942. gadā Hainlaina Akadēmijas laiku studiju biedram leitnantkomandierim Skoulsam galvā rodas
gaiša doma - ja savāktu kopā visus rakstniekus-fantastus, kuriem ir tehniska izglītība, un dotu iespēju viņiem fantazēt, ko vēlas par moderno ieroču tēmu, iespējams, kaut kas tur iznāktu. Augstākajiem komandieriem ideja iepatīkas un Filadelfijas eksperimentālās jūras kara flotes aviācijas bāzē tiek izveidota maza "pastkaste", kurā dienēt iesauc A. Azimovu, L. Spregu de Kampu, A. Klarku un arī R. E. Hainlainu. Rakstnieki nodarbojās - un, ne bez panākumiem - ar cīņu pret lidmašīnu apledošanu lielos augstumos, aklās nosēšanās aparatūru, kompensējošiem, hermētiskajiem tērpiem, nākošo skafandru prototipiem. Drīzāk, tieši tur Hainlainam cilvēka iziešana atklātā kosmosā no grāmatu abstrakcijas kļūst par realitāti. Viņš kļūst par aktīvu kosmisko tehnoloģiju piekritēju un vēlāk pat uzstājas par to Senātā.
Un atkal liktens mērkaķa ķepa met monētu. Tajā pat bāzē dienē leitnante Virdžīnija Dorisa Herstenfelde. Kaujas apmācības teicamniece, septiņas valodas, zināšanas ķīmijā, inženiera izglītība (viņa, starp citu, tiek uzskatīta par labāku speciālisti, nekā Hainlains), darbīga,
dzīvespriecīga optimiste... 1947. gadā Hainlains izšķiras no Leslijas Makdonaldes, kas ap to laiku ir pilnīgi nodzērusies, demobilizējas un apprecas atkal. Džinnija - tā draugi un dienesta biedri saic virsnieci Herstenfeldi - būs uzticīga sieva, dzīves draugs, redaktore (runā, ka
visus darbus, pirms sūtīšanas redakcijai, Hainlains dod izlasīt sievai, lai iegūtu viņas piekrišanu) un visas dzīves mūza turpmāko 40 gadu garumā. "Uz mūžu, līdz nāve mūs šķirs" - arī personīgajā dzīvē Hainlainam izdodas iemiesot puritāņu morāli. Četrdesmito gadu beigas - tas ir "Voldo", "Kosmiskā patruļa" un protams, "Zemes zaļie pakalni", autores pieticīgais viedoklis, ka tas ir labākais Hainlaina stāsts.

1950-gadi kļūst par Hainlaina pilnbrieda un uzplaukuma laiku, gan dzīvē, gan daiļradē. Viņš beidzot gūst panākumus, blakus viņam ir mīļotā sieva, viņa grāmatas izpērk kā karstus pīrādziņus, - pirmais no amerikāņu fantastiem, kas spēja dzīvot, pārtiekot tikai no honorāriem. Tiek noslēgts kontrakts ar izdevniecību "Skribner" par grāmatu sēriju jaunatnei. 1951. gads - romāns "Leļlu meistari", pirmais zīmīgais Hainlaina romāns - atnācēju - cilvēku ķermeņu sagrābēju klišeja nāk tieši no turienes. 1952. gads - "Rolling Stones" ("Nemierīgie Stouni") - interesanti, vai no turienes Miks Džegers nav paņēmis nosaukumu savai grupai? Hainlains, pirmais no fantastiem sāk spēlēties ar valodu, izmantojot zemtekstus, citātus un alūzijas... taču par to mazliet vēlāk. 1953. gads - "Astronauts Džonss", 1954. gads - "Zvaigžņu Zvērs", 1955. gads - "Tunelis debesīs". Šī perioda lietas ir - kā teiktu Svjatoslavs Loginovs - "iniciāciju literatūra", stāsti par pusaudžiem, brieduma iegūšanas ceļiem, fantāzijām un realitāti - kā no naiva puišeļa rodas Personība un cik daudz pūļu tam ir jāpatērē. Un beidzot, tie ir romāni par Sapni. Cilvēcei ir kur sniegties, zvaigznes ir tepat, rokas stiepiena attālumā: skafandrs ir - ceļojumam gatavs. Šis lozungs sildīja romantiskās sirdis gandrīz līdz astoņdesmitajiem gadiem - Marss, Venēra, starpplanētu reisi, jaunais frontīrs izstieptas rokas attālumā. Hainlains paredz medicīnas atklājumus, orgānu pārstādīšanu, vispārēju informācijas pieeju, ātrumtrases un masu mēdiju sekmes. Reklāmas velniņš, kas iespraucas taksometrā ("Marsiete Podkeina"), "gudrā meitene", kas dzer pretapaugļošanas tabletes, televīzijas darboņi, kas no Kaupertaunas mēra izveido seksuāli satrauktu mežoni ("Tunelis debesīs") - tas ir Amērikas portrets, tikpat ticams kā Bredberija "Marsiešu hronikas".

1956. gads - "Dubultzvaigzne", viens no labākajiem Hainlaina romāniem, pirmā Hugo prēmija. 1957. gads - "Durvis uz Vasaru" un "Galaktikas pilsonis". 1958. gads - "Skafandrs ir - ceļojumam gatavs". 1959. gads - varbūt, ka pats populārākais Hainlaina romāns "Zvaigžņu kareivji" - otrais Hugo, četras ekranizācijas tikai Amerikā vien. Par šo grāmatu Hainlainu lamā par militāristu, rasistu un "vanagu" - vispār jau pareizi. Amerikāņu karavīra - atbrīvotāja tēls, drosmīgais cīnītājs pret svešo planētu iekarotājiem - vabolēm, izrādījās visai aizraujošs, īpaši pusaudžiem un jaunatnei - un droši vien papildināja romantisku brīvprātīgo rindas, kas devās Vjetnamas karā. Vispār jau Meistara humors konservatīvajiem lasītājiem lika aloties. "Jau tas, ka Hainlains par romāna galveno varoni padara "krāsaino" (tas gan noskaidrojas tikai romāna vidū, kad lasītājs jau paguvis sevi asociēt ar varoni), pilnīgi apgāž tēzi par Hainlaina  "fašismu"," raksta S. Berežnojs.

Sešdesmito gadu sākumā Hainlains ar kundzi daudz ceļo - no Padomju Savienības līdz Ziemeļpolam. Atmiņas par padomju servisu un VDK darbiniekiem atstāj uz rakstnieku neizdzēšamu iespaidu: "Mums pavēlēja - nevis palūdza - ierasties Alma-Atas "Intūrista" viesnīcas direktora birojā. Tur mums nolasīja garu un ļoti bargu lekciju par mūsu valdības agresīvo politiku, kurā bija rūpīgi pārcelta ziņa no "Pravdas" par U-2 lidojumu.

Tikko es visu sapratu, es izdarīju to, ko nevienam amerikānim nevajadzētu darīt Padomju Savienībā. Es pilnīgi izgāju no sevis un sāku kliegt uz direktoru, izsakot visas ASV pretenzijas pret PSRS. Mana sieva visai aktīvi atbalstīja mani, izsakot visu, ko viņa domā par padomju vergu darba nometnēm, nosaucot tās pēc kārtas un parādot to atrašanās vietas uz kartes, kas karājās direktora kabinetā, turklāt vēl minot, cik cilvēki tur ir gājuši bojā, amerikāņus ieskaitot." Šajā citātā ir viss Hainlains, savādāk rīkoties viņš nespētu. Kas ir interesanti - Hainlaina kundze runāja ar ierēdņiem krievu valodā, bet Roberts atbalstīja viņu ar tiem pašiem vārdiem kurus tik cītīgi mācījās, lai saprastos ar krievu lasītājiem pans Sapkovskis - laikam pēc amerikāņu kolēģa piemēra.

Gandrīz kā smejoties par kritiķiem, 1960. gadā iznāk "Stranger in the strange land" ("Svešinieks svešā zemē"), hipiju Bībele, brīvās mīlas piekritēju rokasgrāmata, viens no pasaules literatūras šedevriem. Tieši literatūras, bez dalīšanas fantastikā un galvenajā straumē. Citēju Buličeva rakstu: "Hainlains, ne tikai radīja fantastikai revolucionārus romānus, bet visu savu dzīvi centās pārvērst fantastisko literatūru par pasaules mēroga notikumu, kas pēc iespējas tālāk atrautos no "makulatūras" žurnālīšiem". Romāna blīvums, dziļums un teksta perfektā kvalitāte neradīja šaubas vispiekasītākajiem kritiķiem, tā kļuva par pirmo fantastikas grāmatu, kas iekļuva "New York Times" bestselleru pirmajā divdesmitniekā. "Svešinieks svešā zemē" ir grāmata par cilvēkiem, viņu mīlestību un dāsnumu, cietsirdību un nesapratni, par pravieša vientulību neizbēgamā upura priekšā, par laimi visiem par brīvu - tas taču ir tik vienkārši - ņemt un dalīties ar sevi, veldzēt slāpes un piedāvāt ūdeni. Tā ir nežēlīga satīra par "raganu medību" laiku Amēriku, par tradicionālās sabiedrības liekulību un baznīcu torņu puvušajām saknēm, par cilvēcisku muļķību, skopumu un gara nabadzību. Tas ir filosofisks traktāts par naudas lomu un ticības ceļiem, tās ir valodas dzīres - ar parafrāzēm no visām malām, no Bībeles (jau nosaukums ir citāts no psalma) līdz reklāmas saukļiem, tas ir spļāviens sabiedrības morāles sejā. Tas ir trieciens kaulainajai vecenei ar izkapti tieši pa ņirdzīgo smaidu - prom liekulīgās bēres, pieņemiet manu
ķermeni un priecājieties - nāves nav, ir gara augšāmcelšanās un dzīve mūžīga. Kā rakstā par "Svešinieku" sacīja V. Vladimirskis: "Brīvība ir atslēgas vārds, lai saprastu romāna patosu" un viņam ir pilnīga taisnība. Brīvība būt tādam, kāds tu esi, klausīt sevi un savas jūtas, brīvība
dzīvot valstī, esot brīvam no valsts ideoloģijas, brīvība mīlēt un būt mīlētam - tas ir daudzu cilvēku sapnis, tikai realizēt to pa spēkam ir, vai nu marsietim, vai Mesijai. Par vienu no galvenajiem romāna varoņiem "pretīgo, baudkāro veci", doktoru Džablu Haršovu runā, ka
Hainlains ir uzrakstījis autoportretu. Taču visdrīzāk tas ir savākts tēls, pārsvarā ar vectēva - ārsta Albas Laila īpašībām - pretstatā sekojošajiem varoņiem - bībeliskajiem ilgdzīvotājiem, Džabls vēl ir spēcīgs un mīl dzīvi. Vispār jau visi Hainlaina 50-60-to gadu romāni ir spēka un gaismas pilni - dažreiz žilbinošas, dažreiz dziedinošas un maigas, kā Pasaules Lampas uguns.
[Tagad gandrīz jāpaskaidro, kāpēc mani šis romāns nesajūsmināja. Kaut vai sev pašam. Pirmkārt, laikam tāpēc, ka lasīju to Rietumu fantastikas buma sākuma laikā, kad visas izdevniecības vilka laukā no atvilktnēm samizdata tulkojumus un iespieda grāmatas. Bieži vien
ar ļoti nekvalitatīvu tulkojumu. Iespējams, ka tāds bija arī dotais romāns. Otrkārt, Hainlains sludināja sabiedrību, kurā cilvēki absolūti nav ierobežoti ar kaut kādām likuma normām, visu nosaka pašu saprāts un jūtas. Tas jau ir skaisti - ja visi sabiedrības locekļi ir labi cilvēki. Tādas sabiedrības vienkārši nav. Atliek tikai iedomāties, ka pēkšņi te, Latvijā visi cilvēki brīvi varētu sākt rīkoties, tikai vadoties no savām jūtām un saprašanas. Vai te sāktos dzīve hipiju paradīzē, vai arī - pilnīgs haoss? Domāju, ka pēdējais. Nu ja, es jau nekad neesmu bijis hipijs. - ila piezīme.]

Vairākus nākošos romānus ("Marsiete Podkeina", "Varonības ceļš" un "Farnhema brīvais īpašums") publika uzņem visai vēsi. Pēdējie grandiozie panākumi un ceturtais Hugo atnāk 1967. gadā ar romānu "Mēness ir barga kundze" ("The Moon Is a Harsh Mistress"). Hainlains meistarīgi spēlē ar "iekšgrāmatas" argo, velkot krievu lasītājam nepamanāmas paralēles ar Orvela un Goldinga romāniem, kur izmantota tā pati metode. Parunas, citāti, aforismi, idiomas un pilnīgi netulkojamas vārdu spēles padara grāmatu par cietu riekstu tulkotājiem, tikai  A. Ščerbakovs ir spējis visā pilnībā pāršķelt teksta kolorītu un adaptēt to mūsu reālijām.  Hainlaina politiskā pozīcija - libertārietis, anarhists un individuālists, jebkuras tirānijas pretinieks, personālās atbildības institūta zvērināts piekritējs - romānā atklājas īpaši koši. Mēness nācija ir katordznieku bērni, Mēness pasaule - tā ir arī Amērikas vēsture, kas kādreiz pasūtīja pie visiem velniem Anglijas karalieni. "...Pati Mēness revolūcijas vēsture ļoti jau atgādina Ziemeļamērikas štatu karu par neatkarību. Taču tas nekādā ziņā nav urrā patriotisms, tik ierasts amerikāņu fantastikai un visai tās kultūrai: Hainlainam tā ir reāla revolūcija, kas ved pie ASV dibināšanas, tā lielā mērā ir garām palaisto iespēju revolūcija..." - par šo romānu raksta Kirils Benediktovs. Atgriežoties pie meinstrīma - 1998. gada decembrī izdevniecību grupa "Random House" publicēja 100 labāko XX gadsimta romānu sarakstu, kas sarakstīti angļu valodā. Sarakstu veidoja tīkla balsošana, kurā piedalījās 230 000 lasītāju. Septiņas vietas no simts ieguva Roberta Ensona Hainlaina romāni, augstāko vietu (15.) no visiem ieguva tieši romāns "Mēness ir barga kundze".

[Praktiski par visiem citiem un arī šo darbu, patiesi varu teikt, ka biju sajūsmā. Nu, gandrīz. - ila piezīme.] Par savas dzīves zvaigžņu stundu pats Hainlains nosauca 1969. gada 20. jūliju - šajā dienā NASA uzaicināja viņu vadīt TV reportāžu par Neila Ārmstronga izkāpšanu uz Mēness. Kā atklāja vēlāk astronauti, Meistara grāmatas lielā mērā ir noteikušas viņu profesijas izvēli. Rakstniekam tā patiesi bija labākā balva dzīvē - redzēt augļus, ko nesis viņa Vārds, pastāstīt pasaulei par pirmajiem cilvēkiem, kas spēruši soļus uz svešas planētas...

Diemžēl zvaigznēm ir raksturīgi krist. 1970. gadā Hainlains pārdzīvo smagāko peritonītu, vairāk par gadu ārsti neatļauj viņam rakstīt. Taču viņš nezaudē laiku velti - fantastikas vietā viņš slimnīcas palātā rada monogrāfiju par hematoloģiju, bet mazliet uzlabojis veselību, sāk aktīvu darbību, propagandējot donoru kustību. Rakstniekam ir reta asins grupa un desmitiem cilvēku ziedo viņam savas dzīves pilienus, Meistars nolemj atdot parādu. Viņš nosaka cenu par savu autogrāfu - izziņu par nodotu pinti asiņu, kas rosina daudzus cilvēkus kļūt par donoriem. Un līdz pat šim laikam visi amerikāņu konventi satur speciālu programmu "Roberta Hainlaina asinsdonoru kampaņa". 1975. gadā Amērikas Fantastu Asociācija ievieš jaunu titulu "Lielmeistars" un pirmais to saņem Hainlains. Vēlāk Aizeks Azimovs atceras: "Tur nebija ne diskusiju, ne šaubu, tas bija tik dabiski kā ievēlēt Džordžu Vašingtonu par prezidentu." 1978. gadā pēc išēmiskās slimības lēkmes Hainlains, viens no pirmajiem sekmīgi pārcieš koronārās šuntēšanas operāciju. Un turpina rakstīt. Autora vēlāko darbu vidū - dzirksteļojošā un aizrautīgā "Fraidi", atklātā un šausmīgā "Ejot pa Nāves ēnas ieleju" (kad Hainlains to rakstīja, tad jau domāja, ka mirst), graujoši antireliģiozā "Jonass vai Taisnīguma apsmiešana". Runāt par šiem romāniem ir nedaudz skumji - jo visi tie lielā mērā ir par - ceļu uz nāvi. Un jo tālāk, jo vairāk redzam kā neizbēgamais baida novecojošo cilvēku. Sekss un seksualitāte Hainlaina brieduma gadu darbos ir dabisks un brīnišķīgs kā tas bija pie senajiem grieķiem. Vēlākā laika Hainlaina erotika izsauc līdzjūtību un pat žēlumu - tā vecais Dāvids ņēma gultā sunamīti Avisagu - večiem salst vieniem. Visdažādākās "gultas" tēmas - incests, pedofilija, promiskuitāte - kļūst uzbāzīgas.
Tā pat aizrāvās ar rudenīgo erotismu vecais Buņins - "Tumšās alejas" tika uzrakstītas, kad rakstniekam jau bija pāri 80, taču viņam izdevās pārkāpt bailēm, atdalīt liriskā varoņa fantāzijas no autora bēdīgajām jūtām - un noveles izdevās patiesi ģeniālas. Hainlains vienkārši ir
noguris, nav izturējis tempu un nespēj strādāt pie saviem darbiem tikpat blīvi kā jaunībā - vēlākās grāmatas tikpat kā netiek rediģētas. Pēdējais Meistara romāns "Aizpeldēt aiz rieta" ir mēģinājums sasaistīt kopā visas Nākotnes vēstures līnijas - pat datoru Maikroftu Holmsu izdodas glābt. Romāns kļūst par bestselleru, taču visdrīzāk tāpēc, ka tieši Hainlaina nāve iespaido grāmatas panākumus. Meistars aiziet no dzīves 1988. gada 8. maijā, nomirstot miegā, kā mirst labi cilvēki. Gadu pēc viņa nāves Dženija Hainlaina izdod viņa rakstu krājumu
"Burkšķēšana no kapa". Un viss.

"...Rakstīt par Hainlainu ir vienlīdz viegli un grūti. Viegli, tāpēc ka viņa dzīve jau ir nodzīvota, daiļrade pabeigta un tagad tikai var to pētīt, cik sirdij tīk, zinot to, ka var mainīties tikai viedokļi un vērtējums, bet ne apskatāmais objekts...", izsakās A. Balabuha. Grūti, tāpēc ka ietvert sevī visus informācijas avotus, filosofiskās sistēmas un cēloņu-seku sakarības Meistara daiļradē kritiķim ir uzdevums gandrīz neizpildāms. Tikai apvienojot Hainlaina biogrāfiju, kļūst saprotams, no kurienes "aug ausis" daudzām specifiskām detaļām. Kāpēc viens pēc otra viņa zēni-varoņi kļūst par kadetiem, sekmīgi apgūst visas sarežģītās apmācības un jauniešu draudzības grūtības - ievērojiet, ka nekādu ārpus nolikuma attiecību, nekāda pusaudžu homoseksuālisma - visi mundieri "šūlēs" ir tīri kā sniegs. No kurienes ir radusies smalkā politikas izpratne, kāpēc varoņi tik aktīvi reizi pa reizei sapņo par varu un labprāt spēlē vēlēšanās. No kā ir norakstītas šausminošās, nolaidušās, treknās mājsaimnieces ar neatņemamo viskija pudeli, bet no kā - apburošās, seksapīlās sekretāres, kas līdz ausīm ir iemīlējušās savā bosā. Kāpēc Hainlaina labākās varones ir sievietes - zaldāti, pārliecinātas, trāpīgas, mežonīgas kā "dzīva nāve". No kurienes romānos tik smalki aprakstītas slimnīcas, medicīnas tehnoloģijas, asins pārliešana un orgānu transplantācija. Kāpēc grāmatās sadzīvo īstena ticība, kristietības sapratne (tā izsmiet tēmu var tikai tad, ja tā ļoti skar vārīgu vietu), puritānisms un agnostika uz ateisma robežas, kāpēc Meistara dumpinieki vienlaikus ir arī ķeceri. Kāpēc vēlākie Hainlaina varoņi tā mīl mazuļus un tik ļoti grib kļūt par tēviem - pašam Meistaram bērnu nebija. Kāpēc tieši krievu valoda kļūst par "Mēness" slenga pamatu - šis jautājums interesēja kautro raksta autoru gandrīz desmit gadus.

Hainlains rakstīja par sevi, saviem draugiem un mīļajiem, vilka fantāzijas zīda buras uz reālo notikumu un atmiņu mastiem, radīja lirisko varoni, kas atspoguļoja autora sapņus un pārdzīvojumus, "uzvilka svešu seju" un slēpa sevi zem vecu profesoru, miljonāru un kosmisko
ceļotāju maskām. Dzīves galā viņam bija elementāri šauri nonēsātās, vārgās miesas žņaugos, no lappusēm burtiski skan lūgšana "laidiet mani uz zvaigznēm" - tur, kur gars iegūs brīvību. Analizējot viņa biogrāfiju, saproti, cik sarežģīti [no otras puses] tulkotājiem ir pārnest Strugackus citās valodās - tos pašus "Neglītos gulbjus" vai "Ļaunuma nogurdinātos" nevar izprast visā pilnībā, nezinot kultūras un sociālo kontekstu. Tikai valodas nesējs, kas iegremdējies sociumā, spēs novērtēt un atspoguļot visas alūzijas, norādes un citātus, kolēģu sarunas pusvārdā, cmalko stebu, piemēram, visu nogalināmo Semecki vai Žeņ Ļu Kina skumjo ironiju. Meistara daiļrades dēļ ir vērts kļūt par literatūras pētnieku - novērtēt kādu iespaidu Lielmeistars ir atstājis uz Amērikas kultūru, kādi viļņi ir radušies no "akmens", ko viņš ir iemetis fantastikā. "Būtu redzams, kur viņš ir gājis" - tas ir par Hainlainu. Viņš bija no tiem vīriem, kas atstāj pēdas dzīvē - dārzus, bērnus, pašu būvētas pilsētas. Viņš nomira gandrīz pirms divdesmit gadiem - un kļuva nemirstīgs pateicoties savām grāmatām. Izvārīt buljonu no putekļainu sējumu pakas tik un tā neizdosies, atliek tikai izgaršot lapaspuses un iedziļināties, kamēr nebeidzas gaidas: "Jā, Maik, vienmēr vajag mazliet pielabot, - Džabls pamēģināja buljonu. Garša bija saldena. - Kaut gan, nevajag. Lai paliek tāds, kāds bija dzīves laikā. Kas dalīs ar mani viņa miesu?"

Te raksts ir galā, bet žurnālā ir vēl viens, pietiekam interesants un zināmā mērā savādāks par šo. Turklāt, īsāks. Laikam būs jāiztulku arī tas. Būs daudpusīgāks iespaids par šo autoru.

Andreja Jermolajeva raksts par Robertu Hainlainu no žurnāla "FANтастика".

Galvenais mīts par Hainlainu.

Daudzas desmitgades Roberts Hainlains bija amerikāņu lasošas publikas elks. Droši, ka arī visu to valstu lasītāju elks, kur tika tulkoti viņa darbi, ne jau tikai amerikāņu vien. Vairāk nekā 40 gadus viņu uzskatīja par ASV kulta autoru. Pa šo laiku ap viņu izveidojās vesela leģendu kopa, turklāt daļēji tās radīja arī viņš pats, bet daļa radās pilnīgi neatkarīgi un, kā es saprotu, vecumdienās varēja visai satraukt
Lielmeistaru.
Pie primitīviem mītiem pieder, piemēram, tāds, ka pirms brīža, kad Hainlainam rokās patrāpījās sludinājums žurnālā "Thrilling Wonder Stories", viņš nekad nav mēģinājis rakstīt literārus darbus. Pirms diviem gadiem Amērikā iznāca pirmais Hainlaina uzrakstītais romāns (radīts vēl pirms kara un nekad iepriekš nepublicēts), nākošgad tas iznāks arī krievu tulkojumā. Tas ir - uz savu spožo debiju - pirmo stāstu "Dzīves līnija" (1939.) - Hainlains gāja, ja arī bez noteikta plāna, tad vismaz pamatīgi un nopietni, kā visā, ko viņš savā dzīvē darīja.
Starp citu, daiļrades pirmajos gados viņš publicēja veselu kaudzi stāstu ar pseidonīmiem (Ensons Makdonalds, Lails Monro, Elma Ventcs un citiem). var jau teikt, ka viņš to darīja tāpēc, ka negribēja bojāt savas attiecības ar savu galveno izdevēju Džonu Kempbelu. Lieta tā, ka pēc līguma viņam vajadzēja sūtīt visus savus jaunos darbus tikai uz "Astounding Science Fiction", bet Kempbelam bez ierunām bija tie jāpieņem un jāpublicē. Taču lieta ir tāda, ka šie zem pseidonīmiem publicētie stāsti lielākoties līdzinās spalvas iemēģināšanai un nevelk līdz "īstajam Hainlainam". Tā kā var pieņemt, ka viņa darbi izgāja stingru iekšējo kontroli un viņš visiem nedeva "ceļazīmi dzīvei" ar savu īsto vārdu. Nu un, kā redzam, arī savu pirmo romānu viņš nekad nav pūlējies nopublicēt. Vai visus savus pseidonīmus viņš ir atklājis savos krājumos "Roberta Hainlaina pasaules" (1966.) un "Paplašinātais Visums" (1980.), vai to ir izdarījuši viņa daiļrades pētnieki - Dievs to zina! Un ja tā labi padomā, tad naudas trūkumā esošais Hainlaina tēls, kas 1939. - 1940. gados rakstīja stāstu pēc stāsta, lai atdotu parādus no Kempbela dāsnajiem honorāriem, arī sāk līdzināties kādai literārai mistifikācijai...
Tas gan nav svarīgi! Tas ir sīkums.

Ir daudz nopietnāka problēma. No viena kritiska raksta uz otru ceļo apgalvojumi, ka vēlīnais Hainlains ir "izrakstījies", kļuvis "baudkārs" un "vecišķi seksuāls", ka "viņa erotika izsauc nožēlu", bet idejas ir tikai vāra atblāzma no iepriekšējām atklāsmēm. Par to raksta lielākā
mūsu literatūrpētnieku daļa, taču tā pati to nav izdomājusi. Domas ir paņemtas no aizokeāna kritiķiem. Varu atsaukties uz grāmatu "R. Hainlains. Visuma pabērni. Zvaigžņu desants. M.: Eksmo, SPb: TF, 2003.", kur publicēti vairāki raksti, ko sarakstījuši amerikāņi, kuri sauc sevi par  "hailaloģistiem". Lūk, daži citāti: "Ar laiku viņš kļūst aizvien daudzvārdīgāks, arvien vairāk viņa vecums izsūc viņa ķermeni un arī darbi paliek gaudenāki. Savas dzīves pēdējos divdesmit gados viņš saraksta virkni ļoti sliktu grāmatu" (D. Bleiks), "Vēlīnajā satīrā arvien jocīgākais Hainlains gremdējas aristokrātijas seksuālajā dzīvē, un visliktākais, tās bezjēdzīgajā spriedelēšanā par seksu" (S. Malbergers).

To pašu, tikai savādākiem vārdiem, daudzkārt atkārto arī krievu kritiķi. Ak vai, vai tad viņi vispār ir lasījuši vēlīno Hainlainu?! Vai padomājuši par idejām, kuras paši izsaka?! Vai arī visu Lielmeistara daiļradi viņi vēlas mērīt ar vienu mērauklu? Lieta ir tāda, ka tāpat kā lielais Stanislavs Lems un citi korifeji, Hainlains savā literatūras ceļā ir izgājis daudzus etapus un krustceles, katru reizi apgāžot lasītāju viedokļus par savu daiļradi un dzīves vērtībām.

Mazliet atsvaidzināsim šos etapus savā atmiņā (sīki es tos neraksturošu, lai neatkārtotu pazīstamā Hainlaina daiļrades pētnieka A. Balabuhas rakstus). Sākuma etaps - no 1939. līdz 1942. gadam, rakstnieka tapšana, hipotētiskās "Nākotnes vēstures" tabulas sastādīšana, pirmie stāsti un garstāsti, divi no kuriem vēlāk tiek apvienoti romānā "Visuma pabērni".  Otrais, daiļrades brieduma etaps - no 1947. līdz 60-to gadu vidum. Tas sadalās divās straumēs. Lieliskie jaunatnes fantastikas paraugi, kurus Hainlains rakstīja izdevniecībai "Skribner" - tie ir "Sarkanā planēta", "Astronauts Džonss", "Tunelis debesīs", "Zvaigžņu zvērs" un daudzi citi. Pie tiem jāpieskaita arī viens no lieliskākajiem tāda veida literatūras darbiem "Skafandrs ir - ceļojumam gatavs". Un "pieaugušo romāni", kur sevišķi izdalās "Leļlu meistari", "Dubultzvaigzne", "Svešinieks svešā zemē", "Zvaigžņu desants", "Slavas ceļš", "Mēness ir barga kundze". Ar romānu "Un nebaidos es ļauna" (1970.) sākas Hainlaina daiļrades pēdējais posms, kas ietver sevī nevisai daudz romānu: "Pietiek laika mīlai" (1973.), "Zvēra skaitlis" (1980.), "Fraidi" (1982.), "Jonass vai Taisnīguma apsmiešana" (1984.), "Kaķis, kas gāja cauri sienām" (1985.) un "Aizpeldēt aiz rieta" (1987.). Šis etaps ir izpētīts daudz sliktāk par iepriekšējiem. Literatūras pētnieki it kā nesaprašanā apstājas to ideju priekšā, kuras ir tikpat dīvainas, kā marsiešu uzaudzinātā "atnācēja svešā zemē" Valentaina Maikla Smita dzīves imperatīvi.  Vienīgais, ko viņi apspriež, ir šo romānu dīvainā seksuālā nokrāsa, tik savāda, salīdzinot ar agrīnā Hainlaina puritānisko askētismu.

Atļaušos nosaukt iemeslu, kura dēļ amerikāņu lasītāji daļēji atgrūž šos romānus un kas nav "ērti" Savienoto Valstu literatūras pētniekiem.

Apmēram līdz 1960. gadam Hainlains ir "pats amerikāniskais" no amerikāņu rakstniekiem-fantastiem. Viņš ir patriots šī vārda vislabākajā nozīmē, "Amerikāņu Demokrātija", "Amerikāņu valstiskums" un "Amerikāņu sapnis" viņam ir neapstrīdamas vērtības un tās tika nestas visā Galaktikā. Tās papildināja idejas par pasaulē labāko Amerikāņu Ģimeni un Metodisko Baznīcu. 60-tajos gados Hainlaina dvēselē notiek apvērsums. Kas zina, var jau būt, ka šo apvērsumu izprovocējis viņa brauciens uz Padomju Savienību? Noliecot galvu krievu zinātnieku un
rakstnieku priekšā, Hainlains tomēr bija zvērināts "antisovetčiks" (tas arī saprotams, grūti atrast kaut ko vairāk apvainojošu Amerikāņu Sapnim, kā PSRS eksistēšana!). Viņš saraksta divus aprakstus par šo ceļojumu, tos ir ļoti amizanti lasīt, jo Hainlains jau bija redzējis vienlaikus, gan ļoti daudz, gan maz... Un kādi fantastiski priekšstati par krievu dzīves īstenību viņam radās! Ko vērta kaut vai viņa pārliecība, ka visšausmīgākais apvainojums krievu ierēdnim ir vārdi: "Tas nav kulturāli!" , ka vodku Krievijā lieto tikai "jorša" [krieviski - ерш] veidā [Nezinu kā īsti iztulkot, nepārzinu krievu slengu. -ila piezīme.], bet Maskavā nevar dzīvot vairāk par 800 tūkstoš cilvēku. Hainlains pieņēma šo lielumu, salīdzinot toreizējo transporta daudzumu Maskavā ar ASV pilsētām un tas deva viņam iemeslu apvainot krievu propagandu melīgumā - jo tā apliecināja, ka Maskavā dzīvo pieci miljoni cilvēku!

Tā tad, Krievija Hainlainam bija (un palika) biedēklis un draudu avots. Taču salīdzinot Amēriku un Krieviju, vai arī nonākot pie šīs domas kādā citādā veidā, Hainlains izdarīja (kā amerikānis) šausmīgu noziegumu. Viņš pārstāja uzskatīt Savienotās Valstis par ideālu valsti!
Nekur un nekad viņš to nepateica atklāti, taču starp rindām šī tēma turpmāk skan viņam pastāvīgi. Romānā "Aizpeldēt aiz rieta" galvenā varone saka: "Man nepatīk nodarboties ar trešo paralēli - pārlieku jau tā ir šausmīga." Trešā laika paralēle romānā atbilst ASV reālajai
vēsturei XX gadsimta otrajā pusē. Un tālāk trīs lapaspusēs viņš formulē pretenzijas Hainlaina laika Amērikas demokrātiskajiem ideāliem un garīgajām vērtībām. Tā kā, ne velti uz 50-to un 60-to gadu robežas viņš saraksta "Svešinieku svešā zemē" ("hipiju paaudzes" kulta
romānu) un "Zvaigžņu desantu" [vai "Zvaigžņu kareivjus"] (no pirmā skata, armijas dzīves  apoloģiju, bet īstenībā - pārdomas par armijas vietu valstī).

Ja 1957. gadā "Galaktikas pilsoņa" varonis visos dzīves gadījumos palika "īsts amerikānis" un vēlējās izplatīt amerikāniskās vērtības visā Galaktikā, tad 70-80-tos gados Hainlains pats kļūst par īstu "Galaktikas pilsoni", bet ASV saraujas par mazu saliņu bezgalīgajā Visumā.
Mēģinājumus kļut tajā par "modes noteicējiem" rakstnieks pat necenšas apgāzt - tie jau sākumā ir neprātīgi un lemti neveiksmei. [Progresoru ideja nav brāļu Strugacku izdomāta! -ila piezīme.] Hainlainu interesē pavisam kas cits: kas no personīgajām, ģimenes, seksuālajām un citām vērtībām saglabās savu nozīmi šajā jaunajā telpas-laika kontiniumā, bet kas izgaisīs kā dūmi.
Tādejādi, 60-tajos gados Hainlains veic savā daiļrades ceļā kārtējo, gigantisko revolūciju, bet amerikāņu kritiķi to nepamana. Vai pareizāk - nobīstas pamanīt. Pārlieku jau "vidējais amerikānis" mīl savu Sapni, tic savam pārākumam pār pārējo pasauli, savam hotdogam un
savam Mikimausam...

Hainlains nemaz nav izrakstījies dzīves galā. Viņa darbi joprojām ir lieliski. Kad runā par pēdējo Hainlaina romānu "garlaicību" un "lēnumu", tad parasti domā par "Zvēra skaitli" un "Pietiek laika mīlai". Šie divi romāni patiešām liekas pagari. Es pat riskēšu spriest, no kurienes tas. Visdrīzāk, Hainlains izdevējiem ir uzstādījis noteikumu, tos nerediģēt. No augstāk rakstītā, iemesls būtu tā kā skaidrs. Redaktoriem droši vien drebuļi metās no autora jaunajām idejām un reālijām, un viņi centās piespiest Hainlainu rakstīt tā, kā viņš rakstīja 50-tajos gados. Ja viņam palaimētos sastapt talantīgu redaktoru - domubiedru, tad varbūt romāni kļūtu par procentiem 10-20 īsākiem, un - protams, vēl labāki.

Tieši tādi arī izdevās nākošie gaismu ieraudzījušie romāni: "Fraidi" un "Jonass". Spraiga darbība, kā atspere sagriezts sižets kā tur var runāt par grāmatas "vārgumu" un autora vecumu?! Protams, ja visā romānā "Fraidi" saskata tikai varones seksuālo neapmierinātību (starp citu, ne jau seksu viņa grib, bet gan mīlestību, taču mīlēt baidās, jo ir "izaudzēta mēģenē") un sociālajām problēmām nepiegriež vērību...

Vai arī, ja uzskata "Jonasu" tikai par Bībeles mācības parodiju un atmet visu filosofiju, tad nekļūst skaidrs, kāpēc varoņi pastāvīgi nokļūst no vienas realitātes otrā, kāda nozīme šeit viltīgajam un neparedzamajam dievam Loki. Un nav saprotams, kāpēc autors smejas par Bībeli... Bet romāns, starp citu, ir tik filosofiski dziļš, ka katru reizi, kad to izlasa, var atklāt jaunas šķautnes un aizrauties atkal un atkal, kā vien var aizrauties ar nopietno fantastiku. Par garlaicīgu to var nosaukt tikai lasītājs, kas uzaudzis ar darbiem, kur katrā lapaspusē kaujas roboti grauj baigus, posmkājainus citplanētiešus.
Un apbrīnojamais stāsts par "Morinas Džonsones dzīvi un mīlestībām" (tas ir apakšvirsraksts romānam "Aizpeldēt aiz rieta") - pavisam unikāla parādība. Ieraudzīt tur tikai morālo vērtību nopulgāšanu un dažādas seksuālās izturēšanās deviācijas, kā to dara daži kritiķi, ir tikpat muļķīgi, kā uzskatīt "Mīlestības dao" par pornogrāfisku grāmatu. Galveno interesi jau izraisa galvenās varones dzīves stāsts, kas pilns ar pārdomām un negaidītiem pavērsieniem.

Taču grāmata ir interesanta, ne tikai ar to. Šeit Hainlains ir sasējis vienā mezglā visus savus dažādos darbus, un ir redzams, ka 80-tajos gados "Nākotnes vēsture" joprojām autoram ir aktuāla un loģiska, tieši tāpat kā trīsdesmitajos, kad viņš to izdomāja. Loģiska, neskatoties uz to, ka prognožu daļa nav piepildījusies, ka kaut kādi notikumi ir norisinājušies pavisam ne tā, kā tos savā izdomātā vēsturē ir aprakstījis Hainlains, ka daudzi viņa vēlākie romāni nekadi negrib saistīties ar agrīnajiem darbiem. Vienkārši tagad autors ir izveidojis, nevis parastu līnjveidīgu pasauli, bet gan veselu pasauļu Visumu, saišķi ar savstarpēji sasaistītiem paralēlajiem laikiem. Un katrs, pat vismazākais stāsts šeit ieņem savu "plauktiņu".

Starp citu, neskatoties uz literatūrzinātnieku pūlēm pierādīt, ka dzīves beigu daļā Hainlains ir izrakstījies, šim romānam ASV ir panākumi. Tam 1988. gadā bija divi izdevumi, tas iznāca arī 1991. un 1996. gadā un arī vēlāk...

Tā kā, līdz pat savai nāvei Hainlains bija, nevis nomināls, bet pavisam reāls amerikāņu fantastikas Lielmeistars. Un tad viņš aizgāja mūžībā, lai paliktu kopā ar mums uz visiem laikiem.

Tas nu beidzot arī viss. Kamēr neviens nesāks nopietni analizēt vadošo fantastu darbus pie mums, jāiztiek ar tulkoto, varbūt, ne tik labo, polēmisko tekstu.

Ko vēl beigās varu teikt? Man liekas, ka tauta, kas attīsta savu fantāzijas lidojumu un sapņus par nākotni, tas ir, fantastisko literatūru, arī cer uz savu nākotni. Ja tautai savas fantastikas nav, tad jāpieņem, ka arī uz nākotni šī tauta neraugās, ir apdzisusi un vairs necer ne uz ko.
Īstenībā mums jau tik traģiska situācija nav. Visos laikos ir bijuši rakstnieki, kas dažos savos darbos ir pievērsušies šim žanram, vai arī fantāzijai, šausmu literatūrai. Taču no otras puses, atļaušos teikt, ka tāda rakstnieka, ko varētu saukt par latviešu rakstnieku - fantastu, arī mums nav. Vismaz es tādu nezinu...

Varbūt kāds latviešu literatūras pētnieks varētu iziet cauri visam latviešu rakstniecības klāstam un sastādīt tādu pamatīgu latviešu fantastikas izlasi. Iespējams, ka tā rosinātu kādu jaunu rakstnieku pievērsties šim žanram - fantastikai nopietni.